Nesen 41. dzimšanas dienu atzīmēja Inga Baiba no Daudzevas. Jubilāre nāk no kuplas ģimenes, nedēļas nogalēs zem viena jumta pulcējas piecas paaudzes. Tik lielā saimē garlaicīgi nav nekad. Inga ir sparīga, jautra un skaļa minimāliste, kura ir pārliecināta, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Pārpratumi ar uzvārdu
Ingas mamma Gunta nāk no Saulaines Bauskas pusē, tētis Ivars ir daudzevietis. Ivars mācījās Saulaines tehnikumā, ieskatījās vietējā meitenē un nodibināja ģimeni. Kad Ingai apritēja gads, jaunā ģimene pārcēlās uz dzīvi Ivara vectēva dzimtas mājās Daudzevā, kur nu nedēļas nogalēs satiekas piecas paaudzes. Inga zina daudz par savu ģimenes koku, attālu radu meklēšanai pamudināja vectēvs. “Viņš pārdzīvoja, ka nezina radus no sava tēva puses. Jaunībā ciltsraksti neinteresēja, bet, kad atgriezās no dienesta, tēva vairs nebija un nebija, kam prasīt. Kontakts ar tēva radiem, kas bija zināmi, neizveidojās. Tie bija pēckara gadi. Internetā mūs uzmeklēja sieviete, kas atpazina uzvārdu Baiba. Izpētot ciltsrakstus, noskaidrojām radniecību. Pētniecība turpinājās. Aizrakāmies vairāku paaudžu senā vēsturē, līdz pat vecvectēva vectēvam. Sieviete palīdzēja uziet vectēva radus Krievijā, kurus uzskatījām par mirušiem,” stāsta Inga.
Baiba ir populārs personvārds, bieži negadās sastapt kādu ar šādu uzvārdu. Tas bijis iemesls vairākiem kurioziem pārpratumiem. Iespējams, sieviešu dzimtas uzvārds sevī strāvo sievišķo spēku, jo dzimtā nepārprotami dominē tieši daiļais dzimums. “Senos baznīcas grāmatu un tautas skaitīšanas ierakstos figurē uzvārds Baiba. Pastāv varbūtība, ka tas nācis no Vidzemes. Latgalē, Riebiņos, ir Baibu kapi. Pērn aizbraucām turp, blakus ir mājas ar nosaukumu “Baibas”. Visticamāk, tur bijusi dzimta, kas ar laiku izklīdusi dažādās vietās. Skolas laikā uz Daudzevu atbrauca zobārste. Viņa man prasa uzvārdu, atbildu — Baiba. “Es tev neprasu, kāds tev vārds, bet uzvārds!” Atbildēju: “Nu Baiba!” Tāpat arī tagad, kad darbā klienti ar mani sazinās telefoniski. Gadās, kad nikni prasa: “Ar ko es runāju?” Kad atbildu — ar speciālisti Baibu, runātājs sadusmojas, ka neatklāju savu uzvārdu. Tad seko skaidrošanās, ka man cita uzvārda nav,” stāsta jubilāre, kas pie pārpratumiem jau pieradusi un uztver tos ar humoru.
Darbā ar klientiem jāprot manevrēt
Inga Daudzevā absolvēja 9. klasi, tad devās mācīties uz Jēkabpili. Viņa pati smej, ka notikumu hronoloģija turpmāk bijusi kājām gaisā, bet tas nav traucējis nonākt tur, kur jānokļūst. “Izdomāju, ka jāapprecas, piedzima meita Dana. Absolvēju Aizkraukles vakarskolu un ieguvu sākumskolas skolotājas diplomu Daugavpils Universitātē. Pārliecības par pedagoģiju nebija, draudzene pierunāja. Viņa teica — noderēs, kopā strādāsim, viss būs labi. Es augstskolu pabeidzu, viņa ne. Draudzene nomainīja fakultāti, kurā bija augstas prasības. Radošā personība neļāva apvienot visus pienākumus ar mācībām. Ja būtu palikušas kopā, tad būtu viena otru izvilkušas. Tomēr tas nekas, viņa dzīvē tālu tikusi arī bez šī diploma,” stāsta Inga, kura šobrīd ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jēkabpils reģiona Aizkraukles nodaļas pensiju daļas vecākā inspektore. Pēc universitātes absolvēšanas uz vietas skolotāja profesijā darba nebija, kādu laiku viņa strādāja Daudzeses pamatskolā, aizvietoja bērna kopšanas atvaļinājumā esošo skolotāju. Pēc tam tika meklētas citas darba iespējas, kas jubilāri aizveda uz Aizkraukli. Vaicāta par iespēju atgriezties skolā, Inga noteic savu dzīves devīzi: “Nekad nesaki nekad, bet… nē.”
Darbs ar klientiem daudzevietei patīk, protams, reizēm tas nogurdina. Bija laiks, kad jubilāre strādāja ar pārāk lielu pašatdevi, līdz saprata, ka nepieciešams piebremzēt. “Man ļoti patīk mans darbs. Klienti ir dažādi, gadās grūtākas dienas. Ne visi pasaka paldies, daži pamatīgi iztukšo, neliela atpūta palīdz atgūt spēkus un atkal ar pilnu sparu varu darīt savu darbu. Klientu apkalpošanā svarīgākā īpašība ir sapratne, tajā pašā laikā nedrīkst pārāk iedziļināties klienta problēmā. Ja tā notiek, to var izmantot pret mani. Esmu saprotoša, iespēju robežās līdzcietīga, bet gadās visādi. Būsi pārāk labs, to izmantos, būsi nelaipns, to arī pagriezīs pret tevi. Jāprot manevrēt. Ja kontakts ar klientu neveidojas, pastāv kaut kāda barjera, mēs ar kolēģēm samaināmies. Dažiem cilvēkiem vienkārši nesaskan, nevajag mocīties, tādēļ ir atsaucīgi kolēģi, kas viens otram palīdz,” par darbā gūto pieredzi stāsta Inga.
Spiedīs uz znotiem
Ingai ir nepilnus piecus gadus jaunāka māsa. Bērnības pieredze devusi mācību, ko jubilāre izmantoja, audzinot savas meitas. “Vecākajai meitai centos neuzspiest jaunāko māsu. Citreiz bija vajadzība, bet centos no tā izvairīties. Elīza piedzima, kad Danai bija deviņi gadi. Pirmo gadu vecākā meita man bija vislielākā palīdze, tad viņai mainījās intereses,” stāsta daudzeviete, kura pirms nedaudz vairāk kā diviem gadiem tika pie vecmāmiņas titula. Piecu paaudžu jaunākais posms ir jubilāres mazmeita Amēlija. “Vīrs jau smējās, ka Baibām nekas cits kā meitas nedzimst. Kad meita bija gaidībās, viņš zināja, ka nav jēgas cerēt uz mazdēlu. Nekas, spiedīsim uz znotiem!” smej Inga.
41. dzimšanas diena aizvadīta tuvāko radu un draugu lokā. Inga ir minimāliste, viņai patīk nelielas svinības, kurās var veltīt laiku katram ciemiņam. Ingas gadījumā mazāk tāpat jau ir daudz. Jubilāre ir ģimenes cilvēks, ap mīļajiem grozās ikdiena un brīvais laiks. “Cenšos visiem būt laba, izdabāt. Man ir ļoti grūti atteikt un pateikt nē. Primārais ir ģimenes intereses. Reizēs, kad atsaku tuvajiem, ir izbrīns: “Kā tā?” Protams, neesmu atstāta novārtā, arī par mani gādā un lutina. Kā mana mamma saka: “Nevis dzīvot zem viena jumta, bet tā, lai ir rokas stiepiena attālumā.” Un tā arī ir, visi esam tuvu, arī māsa apprecējās ar daudzevieti un dzīvo netālu. Daudzevā radu ir tik daudz, ka mēs paši smejamies — met ar akmeni, trāpīsi radam. Ja ne ar pirmo, tad ar otro reizi gan. Rads rada galā!”
Jubilāres dzīves moto ir “Nekad nesaki nekad” un “Viss, kas notiek, notiek uz labu”. “Teicu, ka nekad nebūšu skolotāja, bet izmācījos pedagoģiju. Dzīvi iesāku sajauktā secībā, bet galarezultāts mani apmierina. Protams, ir lietas, ko varēju darīt citādāk, vienmēr var gribēt labāk. Galvenais, lai tuvajiem viss ir labi. Ikdienā nemēdzam izrādīt lielu mīlestību vai pieķeršanos, satiekoties nesabučojamies, tajā pašā laikā stāvam un krītam viens par otru. Jūtas izrādām citādāk, ar darbiem un rūpēm.”
Nedēļas nogalēs Daudzevā satiekas piecas paaudzes, jubilāres vecmāmiņām ir 90, mazmeitai nesen palika divi gadi. Vaicāta, kā atšķiras viņas bērnība no meitu un mazmeitas laika, daudzeviete atceras radinieces frāzi no savām bērnu dienām: “Manas acis tādus bērnus nav redzējušas!” Ģimenē gan šo frāzi cenšas nelietot, jo tad varot dabūt pa mēli. “Manā bērnībā bija dārzi jāravē, vecākiem bija lopi, gāju ganos, baroju lopus, bija siena, kartupeļu un visvisādas talkas. Maniem bērniem tas gāja secen. Šobrīd nav vajadzības un gribēšanas turēt saimniecību. Man nav piemājas dārziņa, siltumnīcas un puķu dobju. Tā vietā — zaļš mauriņš. Pienāks laiks, un gan jau tas mainīsies. Mammai ir siltumnīca, viņa marinē gurķus. Gan jau nākotnē man nāksies šos pienākumus pārņemt.” ◆
