Krustpils pagasta “Līčos”, ko no Pļaviņu novada atdala tikai Aiviekstes upe, noturīgi izveidojusies tradīcija rīkot jāšanas sacensības un svētkus kopā ar zirgiem. To saimniece ir “Mīļdzīvnieku biedrība” un tās vadītāja Zanda Bojere. Pasākums vienmēr bijis plaši apmeklēts, nojaucot abu novadu robežas, un cilvēki izrādījuši interesi ne tikai par to, bet arī par pašu pasākumu rīkotāju. Tāpēc aicināju Zandu uz sarunu — par zirgiem, sapņiem un to īstenošanu, sacensībām un svētkiem, kuriem noteikti jāturpinās, jo gan dalībnieki, gan apmeklētāji atzinuši, ka tajos valda patīkama gaisotne, un visi tajos jūtas kā mājās.
Turpina dzimtas
tradīcijas
— “Līči” ir jūsu mājas?
— Jā, šajā vietā esmu uzaugusi un dzīvoju joprojām. Skolā sāku iet Gostiņos, un, kad tur skolu slēdza, turpināju Pļaviņās. Tā ka arī viss otrā Aiviekstes pusē tuvs un zināms.
— Kur iepazīti zirgi?
— Tepat līdzās bija stallis, kur strādāja mamma, un šie dzīvnieki mani saistīja jau bērnībā. Vēl tagad atceros, kā kaimiņš pa ceļu pie rokas veda zirgu. Skatījos un cerēju, ka viņš piedāvās sēsties zirgam mugurā. Tā arī bija, un jau tad sapratu, ka zirgi ir domāti man. Tolaik man bija seši gadi. Saistība ar zirgiem gan sakņojas jau dzimtā. Mans vecaistēvs Latvijas brīvvalsts laikā nodarbojās ar lauksaimniecību, un Zemkopības ministrija viņam uzticēja kopt Vācijā iegādāto šķirnes ērzeli Germino. Kopā ar citiem entuziastiem vectēvs lika pamatus Latvijas braucamā tipa šķirnes zirgu līnijas attīstībai. Tas aizsākās, kad vecvecāki dzīvoja Kalsnavas pagastā, bet pēc padomju laika saimniekošanas viņi biji spiesti savas mājas atstāt un nopirka māju Krustpils pagastā pie Daugavas upes. Tā bija netālu no “Līčiem”, kur saimniekoja mani vecāki. Kas notika ar Germino, nav zināms, bet mamma viņu atceras un savulaik tikusi arī jāt. Šī līnija vairs neturpinājās, bet viņa pēcteči Latvijā ir.
— Interese par zirgiem nezuda?
— Spītīgi turējās, izmantoju katru izdevību būt pie viņiem. Deviņu gadu vecumā vasarās ar zirga grābekli kolhozā jau vācu sienu. Atbrauca priekšsēdētājs un šausminājās, kas nu būs — meitēns mazs, zirgs liels, grābekļa pedāļus aizsniegt nevar! Nākamajā gadā jau biju paaugusies, un tā nostrādāju visas skolas vasaras, kamēr citi baudīja brīvdienas. Katru kolhoza zirgu iemīļoju, un, ja kādu bija nolemts likvidēt, man bira asaras. Mans mīlulis bija Gamis. Reiz nācu mājās no skolas, pagalmā ieraudzīju zirga pēdas un sapratu, ka nav kaut kas kārtībā. Mamma iznāca pretī un teica, ka Gami aizveda. Viņa mani mierināja, ka zirgs devies uz Zviedriju, bet es jau zināju, ka tas tā nav. Šis zaudējums sāp joprojām, jo tas bija mans pirmais mīlulis. Tā tas zirdziniekiem ir ar katru dzīvnieku, jo nav viegli šķirties ne no viena.
— Aizraušanās pārauga nopietnākā nodarbē?
— Sāku mācīties Saulaines tehnikumā par zootehniķi, kur jau pamatīgāk nodarbojos ar jāšanas sportu. Mana pirmā trenere bija Ruta Priedava. Viņa bija prasīga, guvām labus rezultātus konkūras šķēršļu pārvarēšanā. Tad guvu nopietnu traumu, vairs nevarēju jāt, un šī nodarbe pagāja maliņā. Vēlāk daudz kas mainījās, privāti zirgu turēt nevarēja, un bija citas prioritātes. Kad meita Ilze nolēma, ka vēlas jāt, iegādājāmies savu zirgu, bet apzinoties, ka nevaram viņam veltīt tik daudz laika, cik tas prasa, pārdevām. Pēc laika atkal atgriezāmies pie domas par zirgiem. Arī es jau varēju jāt, nopirkām pirmos divus zirgus savam priekam. Tolaik nebija domas par tālāko darbības attīstību, bet mani urdīja doma par vectēva paveikto un gribējās iegādāties Latvijas braucamās šķirnes zirgu. Darbojos Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā un reiz uzzināju, ka vienā stallī esot šīs šķirnes ķēve. Kādā vakarā devos turp, jau krietnā tumsā apskatīju dzīvnieku un nopirku. Tagad viņa iekļauta ģenētiskajā resursā, kurā ir zirgu šķirnes, kam draud iznīcība, un viena no tām ir Latvijas braucamie.
Nevar palikt malā
— Zirgu šķirņu Latvijā ir daudz?
— Jā, tās palielinājās pēc robežu atvēršanas, kad daudzi centās atvest zirgus no ārzemēm. Tas skaitījās kaut kas īpašs, lai gan ārzemju staļļu īpašnieki nepārdeva tos labākos eksemplārus. Tagad Latvija ir pārpludināta ar zirgiem. Ir daļa, kas nodarbojas ar tiem savam priekam, daļa ar audzēšanu, un lielākoties tos pārdod uz ārzemēm — Skandināviju, Krieviju un Baltkrieviju, kur iecienīti Latvijas zirgi. Arī Latvijas braucamais pamazām atgūst savu slavu, jo tas ir piemērots gan jāšanai, gan pajūgam. Šo līniju turpinām, un mūsu genofonda ķēvei piedzimis kumeliņš. Kopā man ir astoņi zirgi, un pārējie ir jauktas šķirnes. Nākotnē, visticamāk, šis pulks augs.
— Zirgus atstājāt tikai savam priekam?
— Pieaugot zirgu pulkam, ik pa laikam kāds jautāja, vai ir iespēja pajāt. Ļāvu to darīt, un arī zirgiem labi vairāk izkustēties. Aizbraucām uz vienām sacensībām paskatīties, un, atkal izjūtot to visu atmosfēru, manī uzjundīja tāda adrenalīna deva, ka no jauna gribējās piepildīt savus sapņus — jāt un arī pašai sarīkot sacensības. Tad arvien vairāk bērnu nāca pie mums ar meitu trenēties. Zināšanas, kā trenēt, bija, bet abas ar Ilzi sapratām, ka vajag tās atsvaidzināt un papildināt, tāpēc aizgājām mācīties, Latvijas Lauksaimniecības universitātē iegūstot sertifikātus jātnieku sagatavošanā un citas zinības. Mūsu jātnieku sporta klubs ir Jātnieku sporta federācijas biedrs.
Pie mājas ir zeme, kur zirgiem uzturēties, trenēties, jāt un rīkot sacensības. Lai varētu darboties visu gadu, biedrība piedalījās LEADER projektu konkursā, un guvām atbalstu manēžas būvniecībai, kas taps jau šogad. Varēsim trenēties neatkarīgi no laika apstākļiem. Tagad pie mums trenējas ap 15 jauno jātnieku. Meita apguvusi arī reitterapiju, bet, lai ar to nodarbotos, Latvijā ir lieli birokrātiski šķēršļi. Tā mans vaļasprieks izveidojies par papildu darbošanos. Viss paveikts pašu spēkiem un līdzekļiem. Zirgu uzturēšana ir dārga, gūt ienākumus tikai no tā vien nevar. Lai visu nodrošinātu, vajadzīga papildu nodarbošanās.
— Bērnu interese par šo nodarbi nezūd?
— Situācijas ir dažādas. Ir reizes, kad vecāki atved bērnu, jo viņam tik ļoti patīkot zirgi, taču izrādās, ka bail pieiet. Ja šī saikne un vēlme nerodas, nav vērts turpināt. Ir arī tādi, kuri no mazotnes kā saauguši ar zirgiem, un tad saproti — būs! Uzreiz var redzēt, kuram tas ir aicinājums, ja arī pēc neveiksmēm un kāda kritiena ir gatavi atkal sēsties zirga mugurā. Visa šī mana darbošanās, iespējams, attīstījās arī tāpēc, ka ir šie bērni un jaunieši, un gribas viņus atbalstīt. Dažkārt pēc darba dienas ir nogurums, bet atbrauc manas meitenes, jāiet uz stalli un rodas spars darboties. Jāšana ir nodarbe, kas palīdz attīstīt stāju un koordināciju, piedevām dod pozitīvas emocijas, darbojoties ar zirgiem svaigā gaisā. Bieži vien redzu, cik sākumā piecgadīgs bērns zirga mugurā ir nevarīgs, bet pēc pāris mēnešiem ir liels progress. Tā ir ne tikai saikne ar zirgu, bet arī komunikācija ar citiem audzēkņiem, kas palīdz ikdienā.
Meitenes kā uzburtas
— Jāšanas sports gan saistīts ar risku gūt traumas. Vai tas nebaida?
— Pirms bērni sāk ar to nodarboties kā sportu, visus aspektus izrunāju ar vecākiem. Drošība ir primārais, tāpēc, pirms sēsties zirga mugurā, jābūt nepieciešamajam aizsardzības ekipējumam — ķiverei un vestei. Tā ir obligāta prasība. Jebkurš sporta veids ir ar savu risku, un traumu var gūt pat dejojot. Jāšanas sportā savs kritiens, visticamāk, jāpiedzīvo katram, un neviens no tā nav pasargāts. Tas viss atkarīgs no sadarbības ar otru personību — zirgu.
— Abas personības vienmēr var gūt sapratni?
— Tas nav viegli un ātri paveicams. Pirms neilga laika nopirku vēl vienu labu un talantīgu zirgu. Pagāja gads, līdz jātniece ar viņu atrada saskaņu. Ir man vēl viena ķēve, kurai bija ļoti šerps raksturs, un tikai es varēju ar viņu jāt. Tad ar zirgu notika nelaime, un daudz pūļu veltījām, lai viņu glābtu.
Pēc šī notikuma viņa pilnībā mainījās raksturā — vairāk sāka uzticēties cilvēkiem un pielaist sev klāt. Zirgs jau ir ļoti gudra būtne, bet atrast pareizo kontaktu ne vienmēr ir viegli. Man ir vēl viena zirgu dāma cienījamos gados, bet joprojām enerģiska, ar kuru nepieredzējis jātnieks netiks galā. Vienīgā reize, kad tomēr atzinām sakāvi, bija tas angļu tīrasiņu šķirnes zirgs, ar kuru savulaik guvu lielo traumu. Ir mums arī zirgi, kurus var droši uzticēt bērniem un pilnīgiem nepratējiem. Tas viss atkarīgs no šķirnes un dzīvnieka ģenētikas, bet, ja ar zirgu sāk strādāt jau agri, saskaņa rodas. Tā darām arī ar saviem jaunajiem zirgiem, jo gribas trenēties un piedalīties sacensībās, un mājās vedam daudz godalgu.
— Jūsu audzēknes ir tikai meitenes. Kur puiši?
— Tā ir, un šāda situācija ir visur. Pa kādam puisim ir, bet maz. Acīmredzot viņus saista citas nodarbes. Man ir paziņa trenere, kurai visi trīs dēli atturas no zirgiem, bet abas meitas ir kā uzburtas. Tā ka gaidām savā pulkā arī puišus.
— Vai mazbērnus saista zirgi?
— Mazdēls Kevins sāka ar to nodarboties, bet jāšana nekļuva viņam tuva, jo guva dažas traumas. Tomēr mantiniece man ir — mazmeita Šarlote. Viņai tagad ir divi gadi, bet nav atturama no zirgiem, un savam ponijam staigā visur līdzi. Mēģinām jau viņai dot jāšanas iemaņas. Kā jau visiem, arī man ir cerība, ka jaunā paaudze reiz piepildīs mūsu nepiepildītos sapņus, turpinās iesākto un paveiktais nezudīs. Tagad tam ir labākas iespējas, ja tik ir vēlme.
Iegādājas greznu karieti
— Kādas vēlmes ir pašai?
— Redzot citus zirgu staļļus, daudz ko gribas vēl izdarīt. Apzinos savas iespējas, tomēr ar laiku daudz kas izdodas. Tā bija ar manēžu. Vēl gribas izveidot jātnieku māju. Esam papildinājuši savu piedāvājumu ar greznu karieti, kurā iejūdzam divus baltus zirgus. Tā atvesta no Polijas un jau izmēģināta. Visā galvenais ir ģimenes atbalsts. Darbojamies kopā, un liels palīgs ir meita Ilze. Znotam Rikardo ir bijība pret zirgiem, bet viņš daudz palīdz praktiski un ar idejām. Katram mums ir sava pamata nodarbošanās, bet visus vieno šis vaļasprieks. Tajā noder arī manas zootehniķes zināšanas. Turpinu strādāt savā profesijā, un vēlāk apguvu arī uzņēmējdarbību. Kad sāka jukt kolhozi, domāju, ka diezin vai zootehniķi būs vajadzīgi, un gāju mācīties citu jomu. Tomēr izrādās, ka joprojām vajag gan, lai gan no maniem studiju biedriem maz kuri vēl strādā šajā profesijā. Ikviena izglītība noder.
— Kāpēc ir tieši “Mīļdzīvnieku biedrība”?
— Kad ar meitu apkopojām idejas nosaukumam, šis izrādījās vispiemērotākais. Arī zirgi mums ir mīļumam, līdzīgi kā citi dzīvnieki — kaķi un suņi. Paralēli darbojamies Madonas dzīvnieku aizsardzības biedrībā.
— Vai atliek laika vēl kādam vaļaspriekam?
— Man ļoti patīk makšķerēt. Pēdējā laikā nav izdevies to darīt, lai gan pie mājas ir upe. Labāk gan makšķerēju kaut kur citur, lai neviens netraucē. Ir viena tāda vieta pie Daugavas, kur aizbraucu un izbaudu šo procesu, kā arī kaut ko noķeru. Makšķernieka veiksme man ir.
Savulaik esmu daudz ceļojusi, izbraukta visa Eiropa. Redzēts ir daudz un pagaidām nekas nevilina. Varbūt vēl varētu apskatīt Ķīnu, bet šis laiks apstādināja visus plānus, un ar prieku tagad dzīvoju savos “Līčos”. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Zanda Bojere.
DZĪVESVIETA:
Krustpils novads.
IZGLĪTĪBA:
iegūta augstākā izglītība zoo-
tehnikā un uzņēmējdarbībā.
NODARBOŠANĀS: zootehniķe un biedrības “Mīļdzīvnieku biedrība” vadītāja.
ĢIMENE: meita Ilze ar vīru Rikardo, mazbērni Kevins un Šarlote.
VAĻASPRIEKS: zirgi, makšķerēšana un ceļošana.
