Tatjana
Aizkrauklē
— Nē, audzināt var tikai ar vārdiem. Padomju laikos cilvēki bija tumsoņas — pēra bērnus ar siksnu, ar karoti sita pa pieri. Ar bērniem jārunā. Tā saucamie grūtie bērni ir audzinātāju problēma. Esmu parasts cilvēks, un manas audzināšanas metodes ir mīlestība un sarunas. Neesmu reliģijas fanāte, bet bērnu audzināšanā jāvadās pēc Bībeles vārdiem. Visur jāmeklē zelta vidusceļš, un fanātisms nevienā virzienā nav atbalstāms. Savā bērnībā par trijniekiem dabūju ar siksnu. Šodien par to pasmaidu un domāju — gan jau toreiz biju nopelnījusi. Pēc pāris dienām aizvainojums pārgāja. Arī savus bērnus audzinot, bija brīži, kad tā vien gribējās izdarīt kaut ko asāku. Nedrīkst! Tā ir ķēdīte — ja sita tevi, tu sitīsi savus bērnus, un tiek ielikti nepareizi audzināšanas pamati. Kad ar mīlestību audzinātais bērns būs izaudzis, vecāki varēs teikt — izdarīju visu, lai tu būtu cilvēks. Mana sirdsapziņa ir tīra.
Arvis
no Aizkraukles
— Jā, pavisam noteikti ir arī neverbālas audzināšanas metodes. Vecāki ar savu piemēru —
kā risināt situāciju, kā ko izdarīt. Līdz desmit gadiem bērns ļoti izteikti mācās no piemēriem. Ja vecāka piemērs nesakrīt ar to, ko viņš saka, tad bērnam galvā sākas putra. Katram var gadīties, ka nervi neiztur un kādā brīdī kļūsti asāks, bet, ja vardarbība kļūst par audzināšanas metodi ikdienā, tad kaut kas aizgājis pavisam greizi. Cita lieta, ja bērnam māca strādāt, radina pie darba, liek pieņemt to, ka mājās ir jāpalīdz. Bērnam jāieaudzina apziņa, ka par nodarījumu būs jāsaņem sods. ◆
