Ārsti un skolotāji ir to divu profesiju pārstāvji, kurus ziņās piemin ļoti bieži. Konteksts ir visdažāds — sākot no atalgojuma apmēra, speciālistu trūkuma, streika. Abu profesiju pārstāvji atalgojumu saņem no valsts vai pašvaldību budžeta, tā teikt, garantēta alga. Arvien biežāk dzirdams, ka agrāk darbojusies ģimenes ārsta prakse ir slēgta, jo dakteris, nereti tā ir sieviete, sasniegusi vecumu, kurā vairs nespēj pilnvērtīgi veikt savu darbu. Lielākajā skaitā gadījumu praksi slēdz ārsts, kurš ilgu laiku strādājis pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Savā vietā maiņu — jaunu ģimenes ārstu — nesagaida, un ap tūkstoš pacientu pārņem citi tuvumā strādājošie ģimenes ārsti.
Veselības ministrijas mājaslapā lasām: “Ģimenes ārsts ir speciālists, kas nodrošina primāro veselības aprūpi. Ir pirmais saskarsmes posms starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kurā risina iedzīvotāju veselības problēmas, lietojot vienkāršas un izmaksu ziņā efektīvas medicīnas tehnoloģijas.”
Te nav rūpnīca
Kāda ir lauku ģimenes ārsta ikdiena, kāpēc šo darbu līdz šim izvēlējās tik maz medicīnas studentu, kas tiek darīts, lai turpmāk prakses vietas laukos ilgstoši nestāvētu tukšas?
Lilitai Pelčerei ir ģimenes ārsta prakse Salas novada Sēlpils pagastā. Par ārsti viņa strādā no 1985. gada, un šobrīd viņas uzmanības lokā ir 898 pieaugušie pacienti un 190 bērni. Lilita teic — kā daudziem diena sākas ar rīta skrējienu, kad pie sevis domā — jāaizbrauc uz darbu ātrāk, jo vienam pacietam jāuzraksta nosūtījums uz darba ekspertīzes ārstu komisiju, otram jāuzraksta norīkojums pie speciālista, jo pacients tam agri atnāks pakaļ. Reti, bet gadās, ka telefons iezvanās pirms astoņiem rītā vai pa ceļam jāaplūko kāds sasirdzis bērns. Lielākoties pacienti ir no Sēlpils pagasta, bet pa kādam arī no Salas, Seces, Sunākstes. Nereti darbs tiek “paņemts mājās”, piemēram, pacienta taloni, kuri jāaizpilda papīra formātā vai elektroniski, ko sūta Nacionālajam veselības dienestam un pēc tiem rēķina mediķa darba algu.
Kā jebkurā darbā, arī ģimenes ārstam svarīga ir komanda, un šajā gadījumā liels nopelns raitam ikdienas darbam ir feldšeres Ainas Krastiņas-Luķes klātesamībai. Viņa nereti darbā ierodas pirms dakteres, sameklē to pacientu vēstures, kuri tajā dienā būs uz vizīti. Trešdienās un piektdienās viņa ir atbildīgā par analīžu pieņemšanu. Par iespēju uz vietas Sēlpilī nodot analīzes Lilita Pelčere saka — tas ir lieliski, kā lai vecam cilvēkam pasaku, ka viņam jābrauc uz Aizkraukli vai Jēkabpili! Tam vajadzīgs laiks, spēks, nauda.
Kopš Covid-19 epidēmijas pacienti vairs neuzkavējas uzgaidāmajā telpā. Katram ir noteikts ierašanās laiks, ņemot vērā to, ka vienam var gadīties ilgāk uzkavēties ārsta kabinetā, citam vizīte ir ātra, laika limitu ņem “platāku”. Covid-19 dēļ esot uzlabojusies pacientu disciplīna, un burzma uzgaidāmajā telpā vairs nerodas. Tāpat ir pacienti, ar kuriem var sarunāt atnākt pirms vai pēc dakteres oficiālā darba laika. “Nav jau rūpnīca, kur visu štancē pēc pulksteņa,” smaidot saka Lilita. Protams, ir izņēmuma gadījumi, kad pacientam paliek tik slikti, ka jānogulda uz kušetes, jāsauc “ātrā” palīdzība. Tad dienas ritms nojūk, daudzas vizītes jāatliek uz nākamo dienu.
Ieradumi pazūd pēc pirmās krīzes
Kādas ir ikdienas pacientu sūdzības? Pēdējā pusgada laikā izteikti emocionālā plāna. Īpaši jauniešiem darbs no mājām bija liela problēma un biežāki veģetatīvās distonijas gadījumi — ar baiļu sajūtu, paniku, depresiju. Cilvēks atnāk ar somatiskām sūdzībām — kamols kaklā, sirdsklauves, elpas trūkums. Izmeklējot pacientu, atklājas, ka šīm problēmām “apakšā” ir psiholoģija. Nevar pacietam teikt: tas tev no galvas, jo sūdzības ir organiskas, un ar to izmeklēšanu arī sāk. Tāpēc jānosūta uz sirds kardiogrammu, plaušu rentgenu, kuņģa izmeklējumu. Beigās var atklāties, ka pacietam ir vēzis. Pārējās sūdzības saistītas ar asinsspiedienu, aptaukošanos un līdz ar to cukura diabētu, kas jo īpaši bieži atklājies beidzamajos gados. Ierodas te arī uz pēcoperācijas pārsiešanu, injekcijām. Gadās arī pacienti, kuri, piemēram, brīvdienās krituši, izmežģījuši potīti un gaidījuši līdz pirmdienai, lai atnāktu pie ārsta. Tādiem izmežģīto vietu nofiksē un nosūta uz rentgenu. Stāstot par pacientiem ar kaitīgajiem ieradumiem, dakterīte saka: tie nereti beidzas pēc pirmās krīzes — nevar pīpēšanu atmest? Kad kājai asinsvadi aizaug ciet vai pēc elpas trūkuma lēkmes, izrādās, ka uzreiz var atmest. Bet dažs arī tad nevar.
Interesanti, kopš sākās Covid-19 pandēmija, nebija tikpat kā neviena gadījuma ar sezonālajām saslimšanām. Izskaidrojums — cilvēki biežāk mazgā rokas un dzīvo mājās. Bērni, ja arī saslima ar iesnām, “nenodeva” tās tālāk. Tikpat kā nav bijis arī zarnu infekciju gadījumu, saaukstēšanās. Nezinu par citām ģimenes ārstēm, bet Lilita pusdienas ēd uz vietas, un visbiežāk tas ir iepriekšējā dienā mājās pagatavotais. “Kas no vakariņām paliek pāri,” iesmej dakterīte.
Mazuļu trīs reizes mazāk
Vai stress ir neatņemams ikdienā? Ja tā vairs nav, tad gribas iet pensijā. Ir jāgrib, lai tas nokrīt, jo jāpadomā arī par savu veselību. Tam noder, piemēram, kursu dienas Rīgā, kad var satikt kolēģus, uzklausīt viņu problēmas, pārliecināties, ka visiem tās ir vienādas. Nomierinoša var būt arī telefonsaruna ar kolēģi. Ir tādi, kuri nekad neatteiks padomu. “Esam diezgan vientuļi šeit, laukos. Lai noturētos, ir ļoti svarīgi sajust kolēģu plecu,” saka ārste. “Tas nav kā darbs slimnīcā, kur liels kolektīvs. Ģimenes ārstam laukos ir liela atbildība par saviem pacientiem, un lēmumi, diagnozes jānosaka, balstoties tikai uz savām zināšanām.”
Daudz mazāk nekā agrāk, kad daktere sākusi darbu Sēlpilī, pie viņas nāk jaunās māmiņas. Kādreiz gadā bija vairāk kā 30 jaundzimušo, tagad līdz desmit. Vecāki, kuri iegūst darbu pilsētā, nereti pāriet turienes ģimenes ārsta aprūpē. Tomēr ir gadījumi, kad bērna vecāki izvēlas saglabāt esošo ārstu. Lilitas Pelčeres praksē ir ap 1100 pacientu. Daļa no viņiem dzīvo ārzemēs un ikdienā nenonāk viņas redzeslokā. Līdz ar to aktīvi pie ārsta nāk mazāk nekā viena trešdaļa.
Lai arī darbdiena oficiāli beidzas četros pēcpusdienā, tas nenozīmē, ka var pārstāt domāt par darbu. Savu daļu laika paņem dažādu speciālistu pieteikšana, bieži vien pacienta vietā. Kontakttālruņi gaidīšanas režīmā, un nereti līdz savienojumam jāgaida pusstunda. Bieži tikai pēc tam ir laiks sakārtot dokumentāciju. Mēdz būt pieteiktas mājas vizītes, un arī tās darbdienu pagarina. Vai šādās reizēs bez profesionālās puses līdzi nāk arī sadzīviskā? Lilita saka: “Tā nu gan nav problēma, eju ar interesi.” Daudzām ģimenēm viņa ir sargeņģelis jau gadiem un daudzās visas kaites pārzina trijās paaudzēs, un ārstē to pacientu bērnus, kuri, kad viņa atnāca uz šejieni strādāt, paši bija bērni. Tā var labi novērot ģenētiski mantotas slimības, piemēram, paaugstināts asinsspiediens bija vecmammai un tad viņas mazbērniem. Savā ziņā tas atvieglo ārsta darbu.
Par vēzi vairs nerunā čukstus
Gadās, ka vecāko ģimenes locekļu ārstēšanā nepieciešama radinieku palīdzība un visa informācija par zālēm jāstāsta viņiem. Pacients jau ir tādā vecumā, ka stāstīto neuztver arī pēc piektās reizes.
Vai ir grūti pacientam pateikt, piemēram, ja diagnoze ir vēzis? Lilita saka, ka mūsdienās neviens vēzi neslēpj. Kad pirmās aizdomas, pacientam pieejams “zaļais koridors”, kas jau sagatavo šādai diagnozei. Cilvēkam ir jāzina, ar ko un par ko viņš cīnās. Nav jāmelo, sakot, ka gan jau būs labāk, ja rezultāts ir pilnīgi pretējs. Sāpīgi arī pašam ārstam, ja pacients pirms gada vai diviem bija uz pārbaudi un viņam neko tamlīdzīgu neatklāja, bet tagad pat izveidojušās metastāzes. Tad var sev pārmest, ka varbūt neredzēja vai arī slimība tik ātri progresēja. Arī tā ir dzīve. Jebkurā gadījumā ar cilvēku jārunā tieši, neko neslēpjot. Iejūtīgi, saprotot viņu, uzklausot, stāstot, kas jādara. Lai arī kāda būtu diagnoze, Lilita saka, šādi gadījumi ir interesanti — kad jāuzklausa, jāsūta uz izmeklējumiem, jācenšas noteikt diagnoze. Pēdējā laikā arvien biežāk vēzi konstatē arī gados jauniem cilvēkiem.
Vai ģimenes ārstam atliek laiks privātajai dzīvei? Vakarā pastaigai ar suni noteikti un grāmatai, televizoram arī. Ja labi grib, izdodas arī aizbraukt vismaz vienas dienas ekskursijā. Pagājušajā rudenī piekrita doties uz ārstu konferenci Portugālē un pavadīja tur piecas dienas.
Ārsta ikdienas darbā svarīgs arī ģimenes atbalsts, un Lilita Pelčere savai ģimenei saka lielu paldies. Kad bērni bija mazāki, nereti gadījās mājas darbus pārtraukt pusdarītus, atstāt iejauktu mīklu un skriet mājas vizītē. No bērniem ne reizi nav dzirdēts pārmetums. Vīrs vienmēr atbalstījis, un, kad niķojās Lilitas mašīna, veda vizītēs ar savu. Ne pārāk bieži, varbūt pāris reižu gadā pacienti zvana naktī vai nedēļas nogalē, un arī tad ne reizi neviens nav pārmetis. Ceturtdienas vakari darbā ir visgarākie, un šajā dienā vīrs Lilitu vienmēr sagaida ar ceptiem kartupeļiem.
Kā katram cilvēkam, ir dienas, rīti, kad negribas doties uz darbu, kad visi mājinieki jāatstāj un jāaizbrauc. “Atveru prakses durvis, te mani jau gaida kāds pacients, un diena aiziet.”
Mūsdienās strādāt daudz vieglāk
Daloties pārdomās par problēmu — ģimenes ārstu trūkums laukos —, Lilita saka, īsā laikā Jēkabpilī brīvas palika divas prakses, jo ārstes devās pensijā un viņu vietā pašlaik neviens nav pieteicies. Speciālistu trūkums, pirmkārt, saistīts ir atalgojumu. Jaunam cilvēkam tas ir ļoti svarīgs aspekts.
Darbs laukos ir arī diezgan vientuļš, bet prasa lielu atbildību. Strādājot klīnikā, ikdienā sajūtot kolēģa plecu, nozīmē nejusties vientuļam. Jāsaprot, ka ir cilvēki, kuriem nepatīk dzīve laukos, kur nav koncertu, teātra izrāžu. Rīgā ģimenes ārstu trūkumu nejūt. Gados jaunie ģimenes ārsti, kuri tomēr izvēlas strādāt laukos, nereti saistīti ar vecāku profesiju. Piemēram, Lilitas kolēģes no Gulbenes meita pēc mammas aiziešanas pensijā pārņems viņas prakses vietu. Jāņem vērā arī jauno cilvēku attiecības, un, ja kādai no pusēm dzīve laukos nav savienojama ar profesiju, visticamāk, lēmums būs par labu dzīvei pilsētā. Ne mazāk svarīga ir bērnudārza esamība dzīvojamajā vietā. Dzīvei laukos ir savas priekšrocības — mazāk ikdienas izdevumu. Varbūt noder apziņa, ka jaunais speciālists, atnākot uz darbu laukos, pateicoties savām zināšanām, bagātina arī vietas vērtību.
“Kad lasu lekcijas jauniešiem skolā, saku — ja jūs ārsta profesiju gribat izvēlēties tāpēc, ka jums žēl slimo, bezpalīdzīgo, tad medicīnu nevajag izvēlēties. Tad jāstrādā sociālais darbs. Medicīna jāmācās, ja tā interesē kā zinātne — kāpēc rodas kāda slimība, kā to ārstēt,” stāsta Lilita. “Man patīk skatīties uz jauniešiem, kas atnāk praksē pie manis. Gudri, un arī es no viņiem varu mācīties. Pēdējos divus gadus gan nav bijis neviena praktikanta. Tomēr mācīties jāgrib arī ārstam ar lielu stāžu. Tam noder kursi, kurus Lilita apmeklē katru gadu. Ja ārsts saka, viņam vairs nevajag mācīties, viņš visu jau zina, tad laiks mainīt darbu vai doties pensijā.
“Šobrīd strādāt ir daudz vieglāk, nekā laikā, kad es sāku savu praksi. Vieglāk ir arī pacientiem. Radīts daudz labu medikamentu. Agrāk bija viens klofelīns, ar kuru ārstēt paaugstinātu asinsspiedienu. Ar to izlīdzējās krīzes situācijā, bet nebija zāļu ikdienas lietošanai. Tāpēc daudz mazāk ir insulta gadījumu, tajā skaitā ar lieliem asinsizplūdumiem.
Trīsdesmit gadu laikā medicīna gājusi uz priekšu arī insulta ārstēšanā, un mūsdienās tas ne vienmēr nozīmē neatgriezenisku paralīzi. Toreiz nebija arī vienreizējo šļirču, un darba dienas beigās tās bija jāmazgā, jāsterilizē. Nebija elementāru vienreizējo cimdu.” ◆
