Starp šiem tūkstošiem bija arī Aizkraukles puses iedzīvotāji. Viena no viņiem — aizkraukliete Mārīte Klūga. Toreiz viņa bija 32 gadus veca un strādāja Stučkas 2. vidusskolā par vācu valodas skolotāju.
— Bez Latvijas Tautas frontes (LTF), iespējams, nebūtu Baltijas ceļa?
— Jā. Jau pirms tam bija arī kustība “Helsinki 86” ar savām aktivitātēm. Malā nestāvēja arī radošā inteliģence — rakstnieki, mākslinieki, dziesminieki. Tas viss pamazām aktivizēja tautu pārraut stagnācijas laika važas. 1988. gadā pēc Igaunijas kustības parauga izveidojās Latvijas Tautas fronte ar reģionālajām nodaļām, arī Lietuvā “Sajūdis”. Galvenā funkcija — iekustināt, atmodināt cilvēkus. Sabiedrībā notikumi risinājās tā, ka tālāk vairs nevarēja pa vecam, kaut kas bija jādara, lai dzīve izmainītos.
— Kā jūs kļuvāt par tautfrontieti?
— 1980. gadā pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas sāku strādāt toreizējā Stučkas 2. vidusskolā. Vēlāk izveidoju ģimeni, un mēs draudzējāmies ar Jāņa Krampja ģimeni. Laiku pavadījām interesantās sarunās. Viņš tajā laikā strādāja Telefonu aparātu rūpnīcā, tur darbojās progresīvu domubiedru grupa. Pilsētā Tautas frontes priekšgalā bija tagadējais Jaunjelgavas mērs, agrāk slimnīcas ārsts Guntis Libeks. Katram biedram bija apliecība ar fotogrāfiju. Tā man vēl saglabājusies.
1989. gadā bija pagājuši 50 gadi, kopš parakstīts Molotova—Ribentropa pakts. Baltijas valstu tautas kustību līderi rosināja atzīmēt šo notikumu, izveidojot dzīvo ķēdi. Viegli nebija ko tādu organizēt. Ne interneta, ne mobilo tālruņu nebija, tikai fiksētie telefoni. Laika nebija daudz, vajadzēja rīkoties strauji, reģionālās nodaļas cieši sadarbojās. Nozīmīga loma bija tā laika laikrakstam “Atmoda”, katru numuru lasījām ar lielu interesi, uzzinājām daudz jauna par laiku un personībām pirms PSRS okupācijas. Skolā mums mācīja citu vēsturi.
— Baltijas ceļā nolēmāt piedalīties, daudz nedomājot?
— Jā. Atbalstījām LTF Aizkrauklesnovada nodaļas aicinājumu un braucām. Tika organizēti autobusi, bija tādi, kas brauca arī ar savām mašīnām. Dalībniekus vienlaikus vajadzēja nogādāt vajadzīgajās vietās.
— Cik jums toreiz bija gadu?
— 32. Braucu ar vecāko meitu Lindu, viņai bija seši gadi.
— Bija zināms, kurā vietā mūsu puses cilvēkiem jāpulcējas?
— LTF vadība bija veiksmīgi izplānojusi. Mums bija jānokļūst Līgatnē. Bija plānots, ka piedalīsies 250 tūkstoši cilvēku. Ja kādā posmā cilvēku nebija tik daudz, izlīdzējās ar jostām. To atspoguļoja TV raidījumā “Labvakar”, Atmodas laikā tas bija ļoti populārs. Raidījuma veidotājiem bija iespēja šo notikumu iemūžināt no augšas.
— Kāds noskaņojums cilvēkos valdīja?
— Iekšēja vēlme izrauties no PSRS uzspiestajiem žņaugiem, nebrīves. Neviens neko nedrīkstēja runāt, ģimenēs par to netika stāstīts. Radās daudz informācijas.
Latvijas radio pārraidīja Daiņa Īvāna uzrunu. Vēlāk lasīju, ka Latvijas Tautas fronte sadarbojās ar padomju iestādēm, bija lūgta atļauja izmantot radio tiešraidi, bet laikam 23. augusta rītā tas bija liegts. Atradu arī informāciju, ka Īvāns runu bija sagatavojis un tā bija ierakstīta iepriekš, tā ka nekas netraucēja to pārraidīt. Tas bija unikāls notikums!
Kad braucām mājās, visu ceļu dziedājām.
— Ir pagājis 31 gads. Kādas ir šā brīža pārdomas?
— Cilvēki var noorganizēt un paveikt to, kam viņi attiecīgajā brīdī ir gatavi. Tāds neatbildēts jautājums ir palicis — kāpēc, kurā brīdī sākās sašķeltība, radās noslāņošanās. Varbūt varētu šodien pārticīgāk dzīvot, ja daļa, ko pārņēma alkatība vai kas cits, nerealizētu savas ambīcijas. Varam tikai minēt, kā būtu, ja būtu.
Bet es esmu priecīga, ka es to piedzīvoju. Nu nevaram mēs teikt, ka tagad slikti dzīvojam, galu galā mums taču ir demokrātija! Cilvēki var paust savu viedokli, apvienoties grupās, partijās. Es esmu uzaugusi un skolā gājusi aiz “dzelzs priekškara”. Man Atmodas gados bija nožēla par to, kādu literatūru un vēsturi mums 60. gadu beigās, 70. gadu sākumā mācīja! Latvijas pirmskara laika vēsture tika sagrozīta. Šodien visa uzmanība pievērsta Baltkrievijai. Nevar vilkt paralēles, bet nelielas asociācijas ar Baltkrievijas notikumiem ir, arī tur ir pašlaik ir pretējas frontes. Ļoti negribētos, lai cilvēki cieš.
— Ja, nedod dievs, izveidotos līdzīga situācija, vai šodien mūsu tauta varētu vienoties tādā akcijā?
— Vajag būt vienotam, konkrētam mērķim, motivācijai, tad tas ir iespējams.
