Pirms četriem gadiem Ilzes Bites īpašums Ugunsdzēsēju ielā, Pļaviņās, ieguva pašvaldības atzinību par sakoptību. Ne tāpēc, ka tur būtu kāds eksotisks skaistums, bet tas bija kā novērtējums ģimenes darbam, kopjot savu zemes stūrīti Aiviekstes upes krastā Gostiņos. Braucu lūkoties, kā tur izskatās, un redzētais patīkami pārsteidza.
Gaisotni cenšas saglabāt
Kad jautāju, cik sen jau viņas dzimta saimnieko šajā vietā, Ilze teic, ka vismaz 200 gadu būs. Viņa šajā vietā ir vismaz sestā paaudze. Tāpat kā vecāki, arī pati ir rīdziniece un bērni dzīvo galvaspilsētā, tāpēc Gostiņos lielākoties uzturas vasarās un brīvdienās. Turp viņi dodas atpūsties, apkārtējo vidi veidojot savam priekam un skaistumam. Māja un plašais pagalms gan joprojām glabā vecāku, vecvecāku un vēl viņu priekšgājēju gaisotni, kas tur dzīvojuši pastāvīgi, un šī sajūta tiek saudzēta. Dārzā nav nekā eksotiska, un liela daļa augu ir vēl senču stādīti, kas papildināti ar pašu izvēli. Tādu senas lauku mājas stilu Ilze cenšas arī saglabāt. Senais un jaunais rod saskaņu.
Dārza tālākajā daļā pie upes valda liepa un ozols, ko stādījuši pirmie šīs mājas iemītnieki. Abi koki savulaik dēstīti blakus, visticamāk neapzinoties vietu, ko aizņems nākotnē, bet nu jau, iespējams, sasnieguši dižkoku statusu, lai arī mērīts tas nav. Tā kā zem kokiem nekas neaug, pie tiem ir brīva vieta piknikam un pasēdēšanai dabā. Par varenajiem kokiem regulāri rūpējas arboristi. Netālu pirms kādiem desmit gadiem iestādītais vītols veiksmīgi ieaudzis kopainā. Kuplo arī Ilzes vecāku stādītais kastanis un augļukoki, kas nereti cietuši pavasaru palos no lielajiem ledus gabaliem, tomēr rūpīgi kopti un saglabāti. Pārējais, pēc Ilzes teiktā, ir kaut kas pa malām un liela pļaušana.
Labi izskatās visos gadalaikos
Tā kā koki, citi augi un ēkas daudzviet aizsedz sauli, dārzam jāizvēlas galvenokārt ēnu mīloši augi. Ilze atzīst, ka ir kāds augs, ko nereti jālūdz augt, kur iedēstīts, un dažkārt tas izdodas.
Stādījumos viņa izvēlas krāsu spēli, kas labi izskatās visos gadalaikos. Dobēs ir gan daudzgadīgie augi un ziedi, gan vasaras puķes. To stādus Ilze audzē pati, bet šogad, pārciešot pandēmiju un auksto pavasari, nekas daudz nepadevās. Daudz kas lāgā nedīga, un likusi zemē to, kas patrāpījās pa rokai, šī iemesla dēļ tīri nejauši tikusi pie puķu tabakas, kas tagad lieliski papildina dobi.
Ilze atzīst, ka vecās labās šķirnes papildinātas ar jaunām, piemēram, peonijas, kas šobrīd piedzīvo slavas virsotni. Krūmu rozes viņa nestāda, jo tās prasa lielāku kopšanu, bet parka rožu šķirņu krūmi ir vienkārši lieliski, jo zied nenoguruši un ziemā nav jāpiesedz. Jaunums ir lavandas, kas šajā vietā aug lieliski.
Vieta atpūtai
Tā kā ģimene tur neuzturas pastāvīgi, jādomā, kā visu labāk kopt, tomēr tas pūles nesagādā. Ilze atceras laiku, kad dārzā valdījuši īsti “džungļi”, jo ar toreizējām iespējām nespēja tikt ar visu galā. Ko gan var izdarīt ar vienu rokas izkapti! Tagad speciālā tehnika padara vieglāku apkārtnes uzturēšanu kārtībā. Katrs, kurš atbrauc, kaut ko padara, un ar visu brīvdienās lieliski tiek galā arī pati Ilze. Viņa atzīst, ka sevi neapgrūtinot ar lieliem sakņu dārziem, jo viņiem tā vairāk ir atpūtas vieta.
Tā kā īpašums ir līdzās Aiviekstei, visi iecienījuši dažādas ūdens izklaides un sportu. Kas varot būt labāks nekā upe! Palu laiks gan mēdzot būt dažāds, bet tikai reizi Ilzes dzīvē bijis tā, ka ūdens tiek līdz mājai, kas ir pārsimt metru no upes. Dārza puse gar Aivieksti nav nožogota, un saimniekiem tas netraucē, jo apkārt visi pazīstami. Līdzās māju būvē un dārzu kopj dēls ar ģimeni, kuri visu veido no jauna. Ilze teic, ka pēdējā laikā Gostiņi attīstās, vismaz daļā pie upes cilvēki uztur kārtībā savus īpašumus, un tur var justies labi. ◆
