Īstu draudzību nevar izpostīt ne uguns, ne ūdens. Taču zināmi daudzi gadījumi, kad šķietamās visstiprākās draudzības saites izirst. Bet varbūt tā nemaz nebija draudzība?
Elita un Zane sadraudzējās skolas laikā. Draudzība turpinājās arī tad, kad katrai sākās sava dzīve. Viena otrai bija klāt svarīgos brīžos, atbalstīja dažādās situācijās. Elita pabeidza profesionālo skolu un sāka strādāt skaistumkopšanas jomā, ar laiku atvēra savu salonu. Zane turpināja saimniekot laukos.
Ar laiku Elita sāka izmest piezīmes, cik labi, ka Zanei ir tāds vīrs kā Andris, kuram rokas aug no īstās vietas, kuram sapratne par jebkuru darbu un kurš paralēli darbam saimniecībā vēl strādā algotu darbu. Ja viņas Māris kaut uz pusi būtu tāds! Redz, viņš neko neprot, neko nezina, bieži maina darbavietas, vienvārdsakot, ģimenes dzīvei nederīgs cilvēks. Zane draudzeni mierināja, taču Elitai tas nepalīdzēja.
Nu vairs abas sievietes nedraudzējas. Kā pāri ceļam skrienošs kaķis viņu draudzību pārrāva kāds atgadījums.
Elita pārdeva dzīvokli un vasarnīcu un nopirka jaunbūvi. Topošā māja liela, arī darba daudz. Elita atkal sāka sūdzēties, ka Māris neko no būvdarbiem nesaprot, pats neko nedara, arī strādniekus nemeklē, kas darbus pabeigtu, lai ātrāk varētu iekārtoties mājā. Viņiem jāmitinās īres dzīvoklī, kas rada neērtības.
Griestu un sienu apdares darbi tika paveikti, atlika sakārtot zāles grīdu. 70 kvadrātmetrus lielo telpu Elita bija iecerējusi izklāt ar spoguļflīzēm. Zane un Andris gan ieteica Elitai pārdomāt, vai tas būs labākais grīdas segums telpai, kura paredzēta saviesībai, taču viņa nebija pārliecināma. Vēl Elitu neapmierināja darbu izcenojums, viņa uzskatīja, ka visi uzrunātie meistari ir “dārgi plēsēji”. Viņa gaudās, gaudās, “caur puķēm” liekot manīt, ka Andris varētu šīs flīzes ieklāt.
Vajadzētu nelielu remontu mājās, bērnus aizvest kādā ekskursijā, arī skola nav aiz kalniem, nauda tiešām vajadzīga. Labi Elitai, jo Andris piekrita darbu paveikt par mazāku samaksu, nekā prasīja citi meistari, labi arī Zanei, jo ģimene tiks pie naudas.
Pirms ķerties pie darba, Andris ar līmeņrādi pārliecinājās, vai grīda ir līdzena. Lai arī ne modernākais, tomēr rīks uzrādīja, ka virsma nav līdzena. Andris ieteica, ka vajadzētu to izlīdzināt. Elita sazinājās ar mājas celtniekiem, kuri svēti apgalvoja, ka viss ir ideālā kārtībā, kas par muļķībām, nekas nav šķībs un nelīdzens! Vai pats meistars saprot, ko runā? Elita uzstāja, lai ātrāk klāj flīzes, netērē laiku, lai viņi drīzāk var iekārtoties mājā. Andris vēlreiz atgādināja, ka nav prātīgi uz šādas virsmas klāt flīzes, taču sievas draudzene nebija pārliecināma. “Sāc kaut ko darīt!” bija viņas atbilde. “Tā bija mana vislielākā kļūda,” vēlāk teiks Andris.
Piecus vakarus pēc darba Andris brauca klāt flīzes. Arī Zane devās vīram līdzi un nesa klāt plāksnes, lai varētu ātrāk visu padarīt. Brīžiem viņu bažīgu darīja iespējamais galarezultāts. Grīdu Andris noflīzēja, un Elita bija ļoti apmierināta, samaksāja par darbu un vienojās, ka abi atbrauks palīdzēt samontēt jaunās mēbeles. Protams, par samaksu. Andris un Zane piekrita. Abi priecīgi brauca mājās un tobrīd vēl nenojauta, ka tā būs peļņa ar zaudējumiem.
Pēc pāris dienām piezvanīja Elita un paziņoja, ka flīzes norāvusi. “Radinieks teica, ka haltūra! Man tādas nevajag!” Zane nepazina draudzeni. Tā nebija vienmēr raudošā, ar dzīvi neapmierinātā Elita, viņas balsī runāja īsta harpija. Un tad Elita pavēstīja to, ko Zane pat iedomāties nevarēja. Draudzene pieprasīja atpakaļ naudu gan par darbu, gan arī par flīzēm. Nekādas iebildes Elita pat dzirdēt negribēja. Vispirms viņi aizsūtīja atpakaļ nopelnīto. Ātro kredītu kompānijās aizņēmās, lai samaksātu par flīzēm. Pagāja vēl pāris dienu, un atkal Elita zvanīja. Lika samaksāt par līmes noņemšanas pakalpojumu, ko kāda firma paveikusi par 300 eiro. Zane piekrita, taču lika Elitai nofotografēt un atsūtīt maksājuma dokumentu. Tas līdz pat šai dienai nav atsūtīts. Šoreiz Zane naudu nemeklēja un neko nesūtīja. Nedēļu Elita nezvanīja un īsziņas nesūtīja. Andris un Zane jau grasījās uzelpot, ka beidzot būs miers, taču Elita piezvanīja un paziņoja, ka flīzes esot viņu, varot braukt pēc tām, varbūt pašiem noderēšot. “Kūti izflīzēt? Lopiem būs laba slidotava,” ironiski sacīja Zane. Ir vēl viens variants — viņi taču var tās pārdot, tas būšot godīgi. “Jums nebūs pārmetumu, ka mēs ar Māri “uzvārījāmies”,” sacīja Elita.
Pēc izlasītā katram būs savs viedoklis, ko vajadzēja vai nevajadzēja, kas pareizi vai nepareizi. Vai bija godīgi prasīt atpakaļ naudu? Varbūt par darbu. Vai arī par flīzēm un līmes noņemšanu? Diez vai. Teju katrs zinās pastāstīt līdzīgu gadījumu no savas dzīves. Vai tā bija draugu cienīga rīcība? Andris guva sāpīgu, bet pamatīgu mācību. Zanei sāp sirds par to, ka teju 30 gadu draudzība tā vienkārši zuda. ◆
