Viendien Seces centrā bērnu un pieaugušo uzmanību piesaistīja stārķis, kurš pastaigājās savā nodabā. Drīz vien ieradās arī stārķa saimniece — izrādās, putns, vārdā Cālis, no mājas sētas bija kaut kur pazudis, un saimniece bija priecīga viņu atrast.
Ritas Hmeļas ģimene mājā apmēram kilometru no Seces centra dzīvo jau desmit gadu, un visu šo laiku tuvumā bijuši arī stārķi. Ik pavasari viņi apmetušies ligzdā un perējuši jauno paaudzi. Reiz ligzdu aizpūtis liels vējš, taču “Sadales tīkla” darbinieki to atteikušies atjaunot. Stārķi nepadevās un savu mājvietu divās vasarās uzbūvēja no jauna. Apmēram pirms desmit gadiem no ligzdas izkrita stārķa bērns, ligzdā palika divi stārķēni, un Rita Hmeļa viņu izaudzināja, līdz putns aizlidoja. Līdzīgi gadījās arī šī gada 30. maijā — izgrūsts vai stiprā vēja dēļ pats izkritis, bet dzīvs. Ligzdā palika divi stārķa bērni. “Piegāju, knābis vaļā — viņš prasa ēst. Bērni piezvanīja “zaļajiem”, putnu pētniekiem, viņi atbildēja — dabiskā atlase, lai paliek, atstājiet nomirt! Bet kā es viņu atstāšu? Dzīvs taču! Dzīvība jāglābj!” stāsta Rita Hmeļa. “Pirmā doma bija, ka viņš neizdzīvos, jo nokritis no tik liela augstuma. Ieliku kastē, aiznesu uz istabu, pārsedzu kastei sedziņu, lai silti. Nosaucu par Cāli, jo viņš vēl bija ļoti mazs. Sākumā baroju četras reizes dienā, bet tagad iedodu tikai brokastis — pārējā laikā lai barību meklē pats! Un viņš arī staigā pa lauku un meklē.”
Ko stārķis ēd? “Cālim garšo svaiga vistas gaļa, desa, to pērku lētāko. Gribējām sarakt sliekas, bet tās grūti atrast. Maizi viņš negrib ēst. Mēģinājām dot zaļo vardi, kuru bērni noķēra dīķī, bet to viņš neēda, varbūt grib brūno vardi? Izvārīju grūbas, bet stārķis teica — ēd pati! Gliemeži ar visu mājiņu viņam nepatika, tos neēda, bet kailgliemežu mums nav. Bērni vienu dienu bija iedevuši arbūzu, tas ļoti garšoja. Stārķim ļoti garšo zivtiņas, ko mazdēli izmakšķerē dīķī — mazas karūsiņas, līnīši. Ielaižam zivis bļodā ar ūdeni, un viņš tās izmakšķerē pats. Vienā reizē var apēst kādas desmit mazas zivtiņas. Kādu dienu uz zivīm bija uzradies konkurents — gārnis, arī mazs, kurš dienā var apēst ļoti daudz zivju. Iedzinām gārni labībā, noķēru, ietinu segā un aizvedu uz upīti, lai zivis meklē tur.”
Jaunie ligzdas stārķēni jau divas nedēļas, varbūt pat vairāk, lido paši, bet Cālis to vēl tik labi neprot. “Uzsēdināju uz siena ruļļa, sākumā stāvēja un domāja, kā tikt lejā. Liku arvien biežāk un biežāk, un viņš laidās lejā,” stāsta Rita Hmeļa. “Tajā dienā, kad viņš pazuda, varbūt suns bija padzenājis, un viņš sabijās. Apkārt labības lauki, gan jau viņš apjukumā nezināja, kur nosēsties. Domāju, ka viņš ir labības laukā, izmeklēju apkārtni, bet neatradu. Aizgāju uz darbu, un pēc kāda laika man zvanīja, ka stārķis nolaidies Seces centrā. Sagriezu desu un braucu pakaļ. Teicu — Cāli, kur tad tavas brokastiņas? Paskatījās, pašņāca un ātri pienāca pie manis. Ieliku mašīnā un vedu mājās, viņš neprotestēja. Attaisīju durvis, viņš izlēca ārā un aizgāja uz garāžu atrādīties, ka ieradies mājās. Mazdēls sacīja: “Uz kurieni tad tu, Cāli?” Viņš apgriezās un devās pretējā virzienā. Cāļa dzīvesvieta ir šķūnī — ieiet un iznāk, kad pats vēlas. Kad sāk līt lietus, iet uz šķūni. Jau piecos no rīta nāk ārā un meklē barību, tomēr tālu neiet. Kad izeju pagalmā, nāk man pretī, plivina spārnus un prasa ēst.”
Jaunie ligzdas stārķēni šad tad nolaižas un staigā, bet Cālis ar viņiem nedraudzējas. Tāpat nav draugos ar suņiem — kad tie tuvojas, Cālis ieņem aizstāvības pozīciju un klabina.
Kas notiks rudenī? “Ceru, ka viņš atradīs draugus un kopā ar viņiem aizlidos,” saka stārķa saimniece. “Ja neaizlidos, būs jātur kūtī.”
Māra Janaus, bioloģijas doktore, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošā pētniece
— Man ir divējādas izjūtas. Kā zinātniece, zooloģe, dabas pētniece varu teikt — katra indivīda glābšanai lielas jēgas nav, jo balto stārķu populācija ne Latvijas, ne Eiropas, ne pasaules mērogā nav apdraudēta. Notiek dabiskā atlase — visi to skolā esam mācījušies. Pirms sešiem gadiem tika veikts starptautisks pētījums — balto stārķu ligzdu uzskaite visā viņu ligzdošanas apgabalā, un Latvijā tika uzskaitīti 14 tūkstoši apdzīvotu baltā stārķa ligzdu, tas ir ļoti daudz. Pēdējos 50 gados stārķu skaits Latvijā ir divkāršojies saistībā ar sociālistiskās saimniekošanas sabrukumu — paplašinājās teritorijas, kuras netiek apsaimniekotas, kurās neveic meliorāciju un nelieto videi kaitīgās ķimikālijas, pesticīdus. Tomēr pēdējos gados zeme atkal intensīvi tiek apstrādāta arvien vairāk, lietojot arī ķimikālijas, un balto stārķu skaita pieaugums ir apstājies, tomēr nav pamata uzskatīt, ka baltajiem stārķiem klātos grūti un ka būtu slikti ligzdošanas apstākļi.
Kā cilvēks ļoti labi saprotu — ja kāds putns nonācis nelaimē, postā, gribas tam palīdzēt. Nekāds ļaunums nenotiks, ja šāda palīdzība tiks sniegta. Ja tas dod sirdsmieru, patīk un ja ir pietiekami daudz līdzekļu, lai iegādātos gaļas atgriezumus, zarnas vai citus gaļas produktus, to var darīt. Ja stārķis negrib lidot prom un ja cilvēks gatavs uzņemties atbildības nastu, var atstāt kūtī pa ziemu. Tomēr, ja putns ir pietiekami spēcīgs un spēj lidot, tas var pievienoties citiem un aizlidot. Lai cik dīvaini tas būtu, jaunie stārķi pamet ligzdu mazliet agrāk nekā vecie putni, patstāvīgi mācās meklēt barību, pulcējas baros laukos, pļavās, ceļmalās un aizlido mazliet agrāk nekā vecie, ceļojuma gids viņiem nav vajadzīgs, jo daba viņos tādu spēju ir ieprogrammējusi. Aizlidošana notiek augusta beigās, septembra sākumā.
Gribu gan teikt, ka stārķi dēvēt par svēteli, svētu putnu nav pamata, jo tas ir gaļēdājs — apēd jaunos putniņus ķīvīšu, cīrulīšu, griežu ligzdās, zaķu mazuļus. Stārķi ēd arī vardes, taču tā nav viņu galvenā barība, pēdējos 50 gados to ir kļuvis daudz mazāk. Gliemeži ar visām mājiņām ir ļoti laba barība — ja tomēr neēd, tad ir iedots kas labāks. Mājiņa nav šķērslis, jo peles un kurmjus arī neviens neatkaulo. Var arī lielu gliemezi pāršķelt uz pusēm un tad dot. Zivis baltajiem stārķiem ir brīnišķīga barība. Maize, grūbas, putras, kartupeļi nav stārķu ēdiens, jo, kā jau teicu, viņi ir gaļēdāji. Lai gan desā ir gaļa, tā tomēr nav tā labākā barība sāls dēļ. Stārķiem patīk dažādi kukaiņi, peles, kurmji, tādēļ viņi rudeņos seko kombainiem, kas šos radījumus iztraucē, un tā šādu barību var vieglāk atrast. Stārķi no barošanas vajag atradināt pakāpeniski, lai tas barību iemācītos meklēt pats, citādi viņš iedomāsies, ka var palikt uz visiem laikiem. Ja to dara, tas ir ļoti pareizi.
Gaidis Grandāns, ornitologs
— Baltais stārķis nav tā suga, par ko visvairāk vajadzētu satraukties. Esmu pret indivīdu glābšanu, ja viņi nav atgriežami dabā un ja tā nav īpaši aizsargājama suga. Stārķis ir liels un pamanāms, dzīvo māju tuvumā, bet ikdienā iet bojā daudz putnu, tajā skaitā jaunie, piemēram, zvirbuļi, taču cilvēki to neredz. Ja visi putni izdzīvotu, pasaule no to svara “apgāztos”. Dabā mirst arī stārķi, tikai ne vienmēr to pamanām. Šovasar bija gadījums ar klinšu ērgli — videonovērošanas kamerā redzējām, ka tēviņš mazuli baro labi, taču kādu dienu viņš ligzdā vairs neatgriezās. Pieļaujam, ka bija gājis bojā. Diemžēl plēsējputni tiek arī šauti. Mātīte viena vairs nespēja mazuli piebarot, un viņš divu nedēļu laikā nobeidzās. Lai gan Latvijā ir mazāk nekā desmit klinšu ērgļu pāru, tika pieņemts lēmums neiejaukties dabiskajos procesos. Tā būtu viena indivīda glābšana, bet putnu aizsardzībā ir citi veidi, kā viņiem palīdzēt — ar pasākumiem lauksaimniecībā, mežizstrādē. Plēsēji barības iegūšanā konkurē, iegūt barību ir diezgan grūti, un ne vienmēr viņiem izdodas izdzīvot. Ar stārķiem ir līdzīgi — ja viņi redz, ka nespēs visus mazuļus pabarot, izgrūž no ligzdas, vecie putni arī vēl iesit ar knābi, un parasti mazuļi no ligzdas izkrīt jau nedzīvi. Daba visu regulē. Drīz stārķi jau sāks pulcēties baros un lidos projām. Kas to lai zina, kur pirms desmit gadiem aizlidoja izglābtais stārķis — varbūt lapsa vai kāds cits plēsējs apēda. Iespējams, ar tagad izglābto stārķi varētu būt līdzīgi, ja vien nenotiks kāds brīnums. Ja putns no mazotnes ir cilvēku aprūpēts, ir diezgan maza iespēja, ka viņš dabā izdzīvos. Ja cilvēks grib sev mājputnu stārķi, tad var viņu barot no mazotnes. Latvijā ir gadījumi, kad stārķi kā mājputni dzīvo gadiem, ir cilvēki, kuriem patīk savvaļas putnus turēt kā vistas.
Citādāk ir ar pieaugušiem putniem — ja lauzts spārns vai ir cita trauma, ne vienmēr viņus vajag atstāt nomiršanai. Madonas novada Barkavas pagastā ir savvaļas putnu rehabilitācijas stacija, un tajā tiek atveseļoti tikai plēsīgie piekūnveidīgie putni un pūces, turklāt tādi putni, kas pēc tam pilnvērtīgi spēs atgriezties dabā.
Jūrmalā ir savvaļas putnu palīdzības biedrība “Drauga spārns”. Tajā rūpējas par savainotiem, slimiem stārķiem, gulbjiem, kaijām un citiem putniem, tomēr mēs, ornitologi, par šādas putnu invalīdu biedrības uzturēšanu neesam sajūsmā, tā ir resursu izšķērdēšana. No dabas viedokļa to darīt ir bezjēdzīgi, varam darīt ko citu, palīdzot dabai. ◆
