Darbojos gan
ēdināšanas biznesā, gan nekustamo īpašumu jomā, taču saistībā ar jaunā restorāna atvēršanu lielāka uzmanība aizvadītajā nedēļā tika veltīta tieši ēdināšanai. Cik liels risks bija to atvērt šajā laikā? Bijām tik daudz līdzekļu un darba ieguldījuši šajā projektā, ka vienkārši vairs nebija, kur atkāpties, restorāns bija jāatver. Iepriekš darbojāmies kā mājražotāji, taču darbs jaunajā restorānā ir pilnīgi atšķirīgs. Pieprasījums pēc mūsu piedāvātajiem ēdieniem ir palielinājies vairāk nekā desmit reižu. Rēķinājāmies, ka tas būs lielāks, tomēr esam pārsteigti, ka pieaugums ir tik būtisks. Taču jāpaiet vairākiem gadiem, kad varēsim runāt par peļņu.
Strādājot mājās, jau varējām prognozēt, kādā laika posmā ko klienti izvēlēsies, un tam sagatavoties. Taču restorānā cilvēki izvēlas citus produktus, kuriem tik lielā apjomā nebijām gatavi. Domājām, ka pieprasījuma procentuālais sadalījums būs līdzīgs kā strādājot mājās, tomēr veidojās pavisam cita situācija. Šobrīd rīta pusē jāgadā, lai viss būtu gatavs apmeklētāju uzņemšanai, jākontrolē piegādātās preces, jo var gadīties, ka kaut kā pietrūkst. Dienā apkalpojam mūsu viesus, savukārt naktī, kamēr negatavojam, pārveidojam un pielāgojam telpas apmeklētāju un arī darbinieku ērtībām. Virtuvē un noliktavās liela nozīme ir katram kvadrātcentimetram. Mēs pat šobrīd apsveram iespēju daļu gatavošanas procesa pārcelt uz citām telpām, lai restorāna virtuvē atbrīvotu vietu gan darba virsmām, gan darbiniekiem.
Šajās nedēļās liela nozīme ir spējai ātri reaģēt un pieņemt lēmumus, lai risinātu dažādas situācijas, kādu nebija, strādājot mājās.
Diemžēl mums ļoti trūkst darbinieku. Lai nodrošinātu pašreizējo pieprasījumu, resorānā vajadzētu vismaz 12—15 darbinieku un tās pilsētā būtu jaunas darba vietas. Darbaspēks Aizkrauklē ir, taču problēma ir kvalitatīvs darbaspēks. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem alga jāmaksā tikai par to, ka viņi ir atnākuši uz darbu. Ir arī tādi, kuri pastrādā un pazūd. Problēma ir arī tā, ka restorānu atvērām ogu un sēņu laikā. Jau no laika, kad vēl strādāju par mežizstrādes meistaru, atceros, ka darbinieku ziņā vissarežģītākais ir jūlijs un augusts. Daudzi šajā laikā ar visu ģimeni dodas mežā un dienā nopelna vismaz četras reizes vairāk nekā viens ģimenes loceklis pamatdarbā. To mēs šobrīd ļoti izjūtam.
Prieks, ka pie mums nāk ne tikai aizkrauklieši vai brauc cilvēki no tuvākajām pilsētām un novadiem, bet brauc arī no Rēzeknes, Rīgas, Ogres. Bija klienti no Preiļiem, kuri nepacietīgi gaidīja restorāna atvēršanu, vēlējās atbraukt pie mums un pie reizes apskatīt Aizkraukli. Jautājums — ko vēl varam apskatīt Aizkrauklē? — izskanējis ne reizi vien, tāpēc esam iecerējuši vairāk sadarboties ar Aizkraukles tūrisma centru, lai varētu sniegt plašāku informāciju. Prieks, ka cilvēkus piesaista mūsu restorāns un reizē varam kaut ko dot arī Aizkrauklei.
Tāpat ļoti patīkami, ka saņemam uzslavas no savas jomas profesionāļiem. Kāds uzņēmējs, kurš arī gatavo kebabus un pēc kebabu maizes brauc uz Bolderāju, atzina, ka mūsu maize ir labāka. Tāpat arī labas atsauksmes par mūsu kebabiem esam saņēmuši no cilvēkiem, kuri tos baudījuši ārzemēs un atzinuši, ka tie ir labi, bet nu saka, mūsējie ir labāki.
Joprojām aktuāla ir vīrusa Covid-19 radītā krīze ekonomikā un tās sekas. Jāsaka gan, ka, darbojoties kā mājražotājiem, to īpaši neizjutām, jo vīrusa izplatības un ārkārtas situācijas laikā cilvēki vairījās apmeklēt sabiedriskās ēdināšanas vietas, veikalus. Vairāk pasūtīja ēdienu līdzņemšanai. Grūtības mūs skāra citādi. Radās problēmas ar piegādātājiem. Uzņēmuma, ar kuru mēs sadarbojamies, apgrozījums samazinājās par 85%. Viņi nevarēja iepirkt lielākas izejvielu rezerves, līdz ar to tika pacelta cena, un mēs nonācām tādā kā ķīlnieku lomā. Vai nu arī mēs ceļam produktu cenas un zaudējam klientus un apgrozījumu, vai saglabājam cenu, bet pieaug produkta pašizmaksa. Bet maksu par elektrību, kases sistēmas uzturēšanu un citus izdevumus jau neviens nav atcēlis, tie tāpat ir jāmaksā. Esam reģistrējušies arī kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, kas palielina izdevumus. Taču, neraugoties uz visu to, ceram, ka varēsim saglabāt pašreizējās cenas. Pateicoties pieaugušajam apgrozījumam un optimizējot ražošanu, spēsim tās noturēt, jo mēs cienām savus klientus un priecājamies, ka viņi izvēlas mūs.
Ja runājam par cilvēku plūsmu ārkārtas situācijas laikā, tad tā vairāk samazinājās krīzes sākumā, kad iepirka lielās griķus rezerves un divas nedēļas no mājas ārā negāja. Krīzi visasāk noteikti izjuta Rīgā, īpaši Vecrīgā, kad pazuda tūristi. Mūsu priekšrocība ir tā, ka mūs izvēlas vairāk gados jauni cilvēki. Drīz sāksies skolas laiks, skolas ir tepat blakus, līdz ar to domāsim par pusdienu piedāvājumu, ko var atļauties arī jaunieši.
Politiķi runā par valsts atbalstu uzņēmējdarbībai krīzes laikā, taču pirmajā vilnī mēs to nevarējām saņemt, jo mūsu apgrozījums nenokrita par 30%. Ja mēģinātu to saņemt, tad tā būtu šmaukšanās, un mēs to nedarījām. Valsts atbalstam nevaram pretendēt arī tagad, jo šobrīd vērtē pērn veiktās sociālās iemaksas, bet mēs bijām mikrouzņēmums, un mums tas atkal iet secen. Tomēr, raugoties, kā šī lieta tiek risināta valstiskā līmenī, šķiet, ka tas tiek veikts ķeksīša pēc, lai tikai varētu atskaitīties, ka ir kaut kas darīts.
Ja valdība un Saeima reāli gribētu risināt šo situāciju, tad atbalstītu Latvijas Restorānu biedrības, kuras biedri esam arī mēs, priekšlikumu par pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšanu viesmīlības nozarei. Latvijā tā šobrīd ir viena no augstākajām Eiropā. Lielāka ir tikai Dānijā. Šobrīd 19 Eiropas valstīs nozarei tiek piemērota samazināta PVN likme, vidēji tā ir 13,5%. Šogad Vācijā to samazināja no 19% uz 7%. Arī mūsu kaimiņvalsts Lietuva apsver iespēju samazināt to no 21% līdz 9%. Mēs lūdzam samazināt no 21% uz 12%. Protams, tie, kuri darbojas pelēkajā zonā, no tā necieš, viņiem ir vienalga, cik liela ir šī likme. Taču šīs pelēkās zonas īpatsvars ēdināšanas nozarē ir ļoti liels. Agrāk līdzīga situācija bija mežsaimniecības nozarē. Tika ievērojami samazināts nodokļu apjoms, kā rezultātā valsts budžetā naudas nonāca krietni vairāk. Līdzīga situācija noteikti būtu arī ēdināšanas biznesā.
Ja samazinātu PVN likmi, tas būtu stimuls ēnu ekonomikas darboņiem iznākt no pelēkās zonas. Savukārt mēs varētu izdzīvot, godīgi maksājot visus nodokļus. Ieguvēja būtu arī valsts, kas budžetā iegūtu vairāk līdzekļu. Līdzīga situācija ir būvniecības nozarē, pakalpojumu jomā — autoservisos un citur. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri saka, ka maksātu nodokļus, ja tie būtu mazāki, jo kopējais nodokļu slogs ir ļoti liels. Ja runājam par to, cik darba devējam izmaksā viens darbinieks, tad arī darbaspēka izmaksas mums ir vienas no lielākajām Eiropā.
