No maniem pamatskolas klasesbiedriem Didzis Vilciņš atmiņā palicis kā prātīgs un nosvērts puisis. Tāds viņš, šķiet, palicis joprojām, sagaidot 50 gadu jubileju.
Katru gadu divi metri klāt
Par to mierīgumu Didzis pats tagad smej, ka gluži tā vis nebija. Skolā varbūt jā, bet Pļaviņās, karjera rajonā, kur pagāja viņa bērnība un skolas gadi, gājis jautri. Bērnu kompānija bija paliela, un izdomājuši visādas nodarbes. To ar smaidu atceras arī Didža mamma Maija, bet visumā ar dēlu nekādu lielu kreņķu nebija. Lai arī blēņas darījuši, ‘‘karjera puikas izauguši feini’’, un vēl tagad ar dažiem turpinās draudzība.
Kā tad tālāk dzīvē klājies prātīgajam Didzim? Pēc pamatskolas viņš mācījās zivkopību Viesītē. Kāpēc toreiz tāda izvēle, grūti pateikt, bet tagad noteikti neko tādu nedarītu. Arī savā profesijā Didzis nekad nav strādājis. Visu laiku darbs bijis derīgo izrakteņu pārstrādes uzņēmumos, kas patīk joprojām. Ilgus gadus nostrādājis karjerā Vietalvā, bet, kad uzņēmums likvidēts, Koknesē. Nu jau vairākus gadus viņš strādā SIA “Pļaviņu DM” dolomīta šķembu ražotnē. Darbs ir tuvu mājām, jo vairs nepatīk tālu braukāt. Bijis piedāvājums apgūt mehāniķa darbu citā uzņēmumā, bet Didzis vairs negrib neko krasi dzīvē mainīt. Labi, ja viss ir uz vietas.
Pirms dažiem gadiem viņš ar sievu Inesi pārcēlās uz vecvecāku māju Gostiņos, kur dzīvoja mamma. Pie mājas darba allaž pietiek. Zinu, ka daudzi cenšas samazināt dārzeņu dobes, bet Didzis smej, ka viņiem ir otrādi — kartupeļu vagu paliek vairāk, lai mazāk zāliena jāpļauj. Katru gadu divi metri klāt. Tagad viņš vairs nevar iedomāties ikdienu, ja būtu jādzīvo dzīvoklī. Savā mājā brīvi izej pagalmā, apkārt plašums un allaž kāds darbs darāms, un tas sagādā prieku.
Kaislīgs makšķernieks
Tomēr zivis un ar tām saistītā joma gluži sveša Didzim nav, jo viņš ir kaislīgs makšķernieks. Jau no bērnības, tāpat kā vectēvs un tēvs. Pirmo noķerto zivi Didzis neatceras, bet “āķis lūpā” ir uz mūžu. Kad brīvs brīdis, Didzis ir pie upes, un jau sāk dīdīt nemiers, ja nav tur būts kādu laiku gan vasarā, gan ziemā. Ar ļoti iespaidīgiem lomiem varbūt palielīties nevar, bet noķerts daudz un dažādas zivis. Kas tobrīd ķeras, to arī mēģina izvilināt krastā.
Didzis piedalījies makšķerēšanas sacensībās, un ne bez panākumiem. Tajās gan grūti sacensties ar tiem, kuriem šī nodarbe vairāk ir kā sports. Viņam makšķerēšana ir vaļasprieks, lai var ko noķert pašu vajadzībām, un arī dārgu aprīkojumu negādā. Ja ir makšķernieka veiksme, tad ir! Tomēr zivis, šķiet, kļuvušas gudrākas, jo vairs nevar izprast, ar ko viņas labāk pievilināt.
Šogad ziema bija lielākoties bez sala, tomēr divas reizes ar makšķerēšanas kolēģi Juri bijuši uz ledus. Diez ko izturīgs tas nešķitis, bet izdevies izvilkt pat līdaku. Uz ledus Didzis kāpj tikai kopā ar vēl kādu un ir piesardzīgs, tāpēc ielūzt upē vai ezerā nav iznācis.
Ģimenē tagad viņš ir viens makšķernieks. Agrāk braukuši kopā ar meitu Gunu. Zivis gan visiem garšo, un gards ir gan asaris, gan zandarts, sams un citas.
Uz mežu kā uz darbu
Kad uzrunāju Didzi sarunai, izrādās, esmu trāpījusi īstajā brīdī — bija lietaina diena. Ja nebūtu lietus, viņš jau būtu mežā ogās. Tā ir vēl viena no nodarbēm, kas Didzi aizrauj “uz visiem simts”. Viņš atzīst, ka vairāk patīk pats ogošanas process. Tik daudz ogu, cik viens vai kopā ar sievu salasa, patērēt nevar, tāpēc pārdod uzpircējiem, kas ir papildu ienākumi.
Turklāt Didzis ir biežs Pļaviņu novada sēņošanas čempionāta laureāts, un šo titulu tik viegli citiem neatdod. Arī sēņošanā svarīgākais ir pats process, jo liels sēņu ēdājs viņš nav, garšo vienīgi ceptas bērzlapes.
Vēl Didzis iecienījis riekstu vākšanu. Šogad, šķiet, būs labs riekstu gads un varēs ievākt daudz. Tie galvenokārt tiek citiem, jo arī rieksti kā gardums Didzi īpaši nesaista. Patīk riekstot, tāpat kā pavasarī bērzu sulu tecināt — pašiem vajag vai nevajag tik daudz, bet jādara, un vienmēr jau kāds izlieto.
Kad jautāju, vai viņus ģimenē saista arī ceļošana, Didzis sirsnīgi smejas — jā, uz mežu! Tikai žēl, ka visus vaļaspriekus nevar apvienot, jo vēl jau ir arī darbs un mājas rūpes.
Visu dara
pats
Apaļā gadskārta lielas pārdomas par dzīvi Didzim neraisa. Cik ir, tik ir, un nav nekas daudz citādāk kā iepriekš, ja nu vienīgi gribas mierīgāku ikdienas ritmu. Jau gandrīz divus mēnešus Didzis ir vectēva lomā mazmeitiņai. Vēl īsti nevarot izprast, kā tas ir, bet citādāk nekā būt tētim. Meita Guna ar ģimeni dzīvo Rīgā.
Par nākotnes plāniem Didzis teic, ka to ir daudz un vairāk saistās ar māju. Tur visu laiku ir, ko darīt. Ir brīži, kad nevar pieķerties kādam darbam, bet tad sasparojas un paveic. Visus praktiskos darbus viņš dara pats, ko apguvis pašmācībā. Ja ko nezina, sameklē internetā, kas ātri un pietiekami izsmeļoši pastāsta par visu. Tā ka, ja ir vēlēšanās, visu var izdarīt. ◆
