Pirms aptuveni gada noslēdzās projekts “Sēlijas salas”, kas aizsākās 2017. gadā. Tā darbība risinājās mazajās lauku apdzīvotajās vietās visā Sēlijas novada teritorijā. Apjomīgo projektu vadīt apņēmās Daina Alužāne —
sieviete ar apbrīnojamu enerģiju. Tikko viņas vadībā Zasā, ap amatniecības centru “Rūme”, kas arī darbojas viņas vadībā, pulcējās simtiem cilvēku, projekta “Sēlijas salas” dalībnieki, lai iepazītos savā starpā, parādītu, ar ko katra no “salām” īpaša, kā arī spriestu par kopīgu darbu turpmāk.
“Sēlijas salas” kopskaitā ir 17: Ilūkstes novadā — Dvietē, Eglainē, Subatē; Aknīstes novadā — Asarē, Gārsenē; Jēkabpils novadā — Zasā, Dignājā, Kaldabruņā; Salas novadā — Biržos, Sēlpilī; Viesītes novadā —
Elkšņos, Saukā, Ritē; Neretas novadā — Mazzalvē, Pilskalnē; Jaunjelgavas novadā — Staburagā, Secē. Visu “salu” kopā turētāja, mudinātāja, iedrošinātāja ir Daina. Tūrisma tirgum Zasā izskanot, apsēdāmies lapenē netālu no “Rūmes”, lai aprunātos par amatniecību, tūrismu un Sēlijas īpatnībām.
Nekur nebija rūmes
— Kāpēc tu to dari?
— Es bez tā nevaru dzīvot, tā ir interesantāk. Padomā — ja tev ir māja, saimniecība, ģimene, darbs no astoņiem līdz pieciem — dzīve sakārtota. Labi. Bet ko tālāk? Ar to viss beidzas? Kur paliek apkārtējie cilvēki, tas, ko tu viņiem vari dot? Ja man ir, ko dot — jādod. Ja nav — sēdi mājās.
— Vieniem ir šī vēlme dot, citiem tās trūkst?
— Tas ir kā savienoto trauku princips — ja tevī kaut kā par daudz, to atlej tiem, kuriem par maz. Acīmredzot manī kaut kā ir par daudz, kaut kas nospiež sirdi, un, kad ar darbošanos to dabūn nost, paliek vieglāk.
— Kādēļ tieši šī joma, kāpēc, piemēram, ne bioloģija vai kas cits?
— Starp citu, bioloģija mani ļoti interesē. Mana māsa Anda ir māksliniece, arī pati mācījos Rēzeknē amatniecības skolā. Kopīgi ar māsu izdomājām, ka mums vajag “Rūmi”. Ar pašvaldības palīdzību atradām vietu Zasā — vietu sev, amatniekiem.
— Starp citu, kāpēc tieši “Rūme”?
— Toreiz kopā ar bijušo pagastveci Visvaldi Cišu staigājām pa Zasu un meklējām vietu amatniecības centram. Gājām garām šai vietai un teicām: nu nav rūmes, kur būvēt. Te bija aizaudzis — kādreiz skolas mācību lauciņi, pēc tam tikai akācijas un biezā slānī latvāņi.
Turpināt sektora
robežās
— Tomēr — kāpēc mākslas virziens?
— Skolas laikā man māsa bija autoritāte. Viņa par mani krietni vecāka. Mēs visu dzīvi esam ļoti tuvas. Vispirms viņa aizgāja uz Rēzekni. Paklausījos viņas jautros nostāstus un sapratu, ka tā ir vieta, kurā man jāpamācās. Nekādā ziņā nevīlos. Tētis mājās Slatē māsai uzbūvēja mazu keramikas darbnīcu, un kādu laiku tur kopā ķibinājāmies. Tad pienāca briesmīgie deviņdesmitie gadi, kad šis tas pajuka, sabruka. Iestājās kā otrā elpa, kad māsa atnāca uz Zasu, iesāka te bērnu mākslas skolu. Drīz vien arī es te ierados, uzbūvējām “Rūmi”. Kā tāda stihija — kā parāva mūs, pretoties nebija laika. Es tā domāju — ja esi ko iesācis, tad kaut aptuveni, bet tajā virzienā ej. Ja iesi sākumā uz dienvidiem, pārdomāsi un pagriezīsies uz ziemeļiem, tad atgriezīsies sākumpunktā un tas nemaz nav forši. Labāk kaut nosacīti, bet turpināt virzīties sāktā sektora robežās. Skaidrs tas, ka ar amatniecību vien izdzīvot nevar. Jābūt multi — uz visām pusēm: tūrisma pakalpojumu sniedzējam, pedagogam, cilvēkam, kas domā sociāli, par kopienu. Tukšā vietā pastāvēt nevar. Vajag, lai apkārtējie atbalsta. Tas ir neizbēgami.
Neviens mani nemīl
— Amatniecība iet roku rokā ar jēdzienu “tautiskais”?
— “Rūmes” izpratnē nē, te nav tautiskās mākslas, bet tā ir izaugusi no tautiskā. No tā nevar izvairīties — no tradīcijām, klasikas, tehnoloģijas. Šobrīd gan to var saukt par tautas mākslu, jo to rada cilvēki no tautas.
— Vai ko līdzīgu “Rūmei” varētu radīt arī Aizkrauklē?
— Tas būtu iespējams, ja pretī ir cilvēks, kas paņem. Ja satiec cilvēku, kurš gatavs to darīt — varu visu viņam parādīt, atrādīt, palīdzēt ar dokumentāciju izskaidrot, kas kā jādara, lai būtu rezultāts. Ja nav cilvēka, tad nav jēgas būvēt māju, mēģināt mākslīgi to piepildīt.
— Manuprāt, beidzamo gadu desmitu laikā tautiskajam piedēvē tādu kā maģisku spēku. Piekrīti tam? Varbūt tas kļuvis kā par sava veida reliģiju?
— Darbos tiek ielikta enerģija, un, nopērkot cimdus, zeķes, podu, tūrisma objektu vai ko citu, patiesībā nopērc enerģiju, laiku, kuru meistars ielicis šajā priekšmetā, nevis dziju. Reliģija ir kas cits — tā ir dogma, tā ieliek rāmjos. Kad nodarbojies ar amatniecību, vienmēr esi gatavs mainīties. Ir jābūt tam gatavam, jo citādi apstājies, un tas nozīmē beigas. Ja kādā brīdī neiet tā, kā biji iedomājies, apstāties nozīmē uzmest lūpu un lamāt citus, žēlojoties — neviens mani nemīl. Jāprot pielāgoties, mainīties. Reliģijas to neparedz.
“Saķimperēti” grozi
— Noteikti ne katrā ģimenē Latvijā ir kaut kas no amatnieku radītā. Brīžiem pārņem sajūta, ka amatnieki darbus rada drīzāk savam priekam. Ja nu viņiem visiem kādā brīdī tas apniks?
— Pilnīgi iespējams. Viņi ir brīvi cilvēki, lai apnīkst, lai dara ko citu. Cilvēkam var pietrūkt enerģijas, gribas atpūsties, nodarboties ar sevis meklējumiem.Tāds totāls stop diez vai iestāsies. Tautas māksla arī ir mainīga. Mūsdienās tā ir ļoti atšķirīga no tās, kāda bija manā bērnībā. Atceros gadatirgus Brīvdabas muzejā — tur bija smukās, krāsainās, pārspīlēti latgaliskās trauku formas — ar kruņķītēm, spīdīgas. Pinumi bija citā līmenī. Mūsdienās tādus grūti atrast. Tie bija rūpīgi darināti. Amatnieki toreiz bija prasīgāki pret sevi. To veicināja tas, ka bija jāievēro standarti. Mūsdienās lielākoties dara to, ko vēlas, mācās tik, cik grib, bet par sevi ir ļoti augstās domās. Kopš Latvijā sāka ieplūst Eiropas nauda, parādījās iespēja rīkot visādas meistarklases, apmācības, kursus, seminārus, turklāt tie bija bez maksas. Kursu beigās izsniedz sertifikātu, piemēram, par 50 stundu apmācību klūdziņu pīšanā. Ko tu, cilvēks mīļais, vari iemācīties 50 stundās, ja tev nav pamatzināšanu par kompozīciju, vēsturi, materiālu mācību? Kursos atnes jau gatavas klūgas, kaut ko “saķimperē”, grozs sanāk. Braucu mājās, sapinu citus grozus, braucu uz tirgu. Cilvēki pērk, jo reti pieejams kvalitatīvs produkts. Tas pats princips attiecināms uz keramiku, aušanu utt. Lai kļūtu par meistaru, ir divi ceļi — vai nu akadēmiskā izglītība, vai arī jāiet tradicionālais amatniecības ceļš — māceklis, zellis, meistars. Astoņi — deviņi gadi par vēdera tiesu pie meistara. Principā visus radošos cilvēkus var iedalīt trijās kategorijās — vaļasprieks, amatieris, profesionālis. Tā amatniecība, kas redzama lielākoties visos mazajos tirdziņos, ir vaļasprieks. Žēl, ka cilvēki, kuri grib notirgot savas mantiņas, paši to nesaprot. Šajā gadījumā viņš jau ir saņēmis savu atalgojumu, šo mantu izgatavojot.
— Varbūt citādi ar pārtikas produktiem?
— Ir bijuši arī tādi — vaļasprieka līmenī.
Māca uzrunāt
pašvaldības
— Vai ārpus organizēšanas, vadīšanas atliek laiks kam citam?
— Man ir pamatīga siltumnīca kā ziemas dārzs, kurā augi ir piecmetrīgi. Kas man cits pēc tādas skriešanas atliek, priecīgs, ka vakarā vari gultā iekrist. Mēs ar Ievu Jātnieci (biedrības “Ūdenszīmes” valdes priekšsēdētāja) bliežam pa kopienām. Arī tagad mums ir projekts “Kopienas izaugsmes katalizators”. Cilvēkiem kopienās mācām, kā uzrunāt pašvaldību. Kā saprast, ko tā dara, kādas ir pašvaldības funkcijas. Lai kopienas cilvēks neietu uz pašvaldību prasīt: kad mums būs asfalts?! Būvējam kopienu vīzijas, un nesen bija vizionāru plenērs kopā ar Kārli Kazāku, piedalījās septiņas kopienas. Runājām, par to, kā panākt to, ko vēlies. Rudenī šāda tikšanās būs ar pašvaldību cilvēkiem. Tikko beigsies “Sēlijas salu” pasākums, kopā ar Ievu ķersimies pie anketu analīzes, datiem, kurus esam savākušas visās septiņās kopienās.
— Daina pati arī kaut ko “amatnieko”?
— Varu uztaisīt keramikas trauku, grāmatu iesiet ādas vākos, uzadīt principā jebko gan ar mašīnu, gan rokām. Daudz ko varu, bet nedaru. Laikam tāpēc, ka nevar jaukt kotletes ar mušām. Ja rakstu “papīrus”, tad daru tikai to un ļauju amatniekiem darīt savu darbu. Piemēram, ja tagad sākšu tamborēt, kādam citam būtu jādara “papīru darbs”. Piemēram, Anda tad nevarēs taisīt savus skaistos traukus.
Pārdot sarunāšanas sajūtu
— Rakstīt “papīrus”, organizēt — tā ir arī liela atbildība. Kā ar to tiec galā?
— Matu raušanas nav. Es neguļu. Bet atnāk ziema, projektu mazāk, un var izgulēties. Mana problēma tajā, ka sagrābju vairāk, nekā varu. Tomēr nekad nedomāju, ka nesanāks, neizdosies. Ja tā sāk domāt, tās jau ir beigas. Protams, nevajag no sevis nez ko sacerēties. Arī no “Salu” pasākuma neko tādu negaidīju. Tik to, ka “salenieki” atbrauks, satiks viens otru.
— Kāds bija iemesls, lai “salenieki” satiktos?
— Ir pagājis gandrīz gads, kā projekts noslēdzies. Ar daudzām “salām” uzturu kontaktu, bet līdz šim visi kopā nebija tikušies. Vajadzēja pārbaudīt, kā šobrīd ir, atsauksies vai nē? Atsaucās. Nav aizmirsuši. Pāris stundās pēc uzrunāšanas 16 “salas” pateica, ka brauks. Šis tas dabīgā nāvē beidzies, bet trīs “salas” nākušas klāt.
— Aprunājos ar “saleniekiem”, un viņi saka, šādus pasākumus vajag biežāk.
— Šādā formātā biežāk nevajag. Reizi gadā ir pietiekami. Šogad ir “kovids”, nav lielo svētku, bet citādi tirgu Latvijā pietiek. Kopāsanākšanai jābūt ar dziļāku jēgu. Nevar sapulcēties, padziedāt, apēst kūkas gabalu un šķirties. Jābūt konceptam, rezultātam. Jādomā par biežu, lai, kopā sanākot, būtu vispār, par ko runāt. Katrā reizē kaut kam ir jānotiek, kas ved uz izmaiņām.
Piemēram, “Sēlijas salu” amatnieki ir arī mazu tūrisma pakalpojumu sniedzēji. Runājām par to, kā mēs gribam izskatīties nākotnē. Vai gribam līst, integrēties Zemgales tūrismā vai Latgales. Vai varbūt paliekam tādi, kādi esam. Turpinām runāt, ka tūrisms Sēlijā ir cilvēks pie cilvēka, nevis objektu apskate. Sēlijā tas notiek tā — aizbrauc pie kāda. Viņš uz tevi paskatās, novērtē. Ja pirmo reizi izturi, un, kad aizbrauc otro reizi, esi savējais. Tikai pēc tam iegūsti to vērtīgo informāciju — man kaimiņam ir pirts, citam kaimiņam kas cits. Tas nav tūrisms, kurā mēs dabūjam objektu, bet gan sajūtu. Pats process pats par sevi ir tūrisms. Tas, kā sarunā, kaut ko pa kluso. Sarežģītais tikšanas klāt process varētu būt viens no Sēlijas tūrisma produktiem un pārdots par dārgu naudu. Te ir kaut kāda Sicīlija, Korsika. Ja zini īstos cilvēkus, viss notiks. Nezini — nu i brauc uz Siguldu! ◆
