Mēs, latvieši, esam patiesi bagāti ar dažādām svinamām dienām. Jūlija lielākie svētki ir Jēkaba diena, 25. jūlijs, kuru sauc arī par Saimnieka dienu, un Annas diena (26. jūlijs), kuru dēvē arī par Saimnieču dienu.
Jēkaba diena iezīmē siena laika beigas un rudzu laika sākumu.
Daži ticējumi, kas saistās ar Jēkaba dienu:
Ja Jēkaba diena skaidra — būs bagāta raža.
Ja Jēkaba diena ir silta un gaiša, būs auksti Ziemassvētki.
Ja Jēkaba diena iekrīt jaunā mēnesī, rudzi jāsēj ar jauno sēklu, ja vecā mēnesī — ar veco.
Jēkaba dienā nedrīkst vest sienu šķūnī, tad tas sadeg un bojājas.
Ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mākonīšu, ziema būs bagāta ar sniegu.
Savukārt 26. jūlijā visā Latvijā tiek svinēta Annas jeb Saimnieču diena! Taču senāk šai dienai bija arī vēl plašāka nozīme kā tikai atzīmēt vārdadienu.
Senlatvieši Annas dienas vakarā gāja līgot — aplīgoja un piesauca Annas, lai tās rūpējas par aitām un tām aug mīksta vilna. Šī diena raksturojas ar gada pirmās ražas sagaidīšanu — tieši šajā dienā drīkstēja pirmo reizi rakt un ēst jaunos kartupeļus, kaut pirmo aunu.
Tāpat, sākot ar šo dienu, sāka ēst arī burkānus un rudzu maizi. Tajā pašā laikā šajā dienā tika rīkoti arī dažādi gadatirgi. Annas diena tiek saukta par Saimnieču dienu arī tāpēc, ka šajā dienā bija ierasts pārvest mājās jauno saimnieci, ļoti daudz tieši šajās dienās (Jēkabos un Annās) svinēja kāzas.
Annas dienas ticējumi:
Ja Annas dienā atrod zirnekli — aitas sprāgs.
Ja Annas dienā līst lietus, būs slapjš rudens.
Ja pa Annām vanagi ap kādām mājām laidelējas, tais mājās būs kāzas.
Ja Annas dienā lietus līst, rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi.
No Annas dienas drīkst ēst jaunos kartupeļus.
Annas diena arī tikusi bieži izmantota kā ciemos došanās diena, kad pirms lielajiem ražas darbiem vēl apraudzīt un apciemot tuvākus un tālākus radus un draugus. ◆
(“Latviskās sadzīves tradīcijas un godi”, D. Karaša, izd. “Zinātne”,1991.)
