Iesaka Ināra Sudare, laikraksta “Staburags” lapu redaktore
Tā nav kļūda — viņš patiešām ir Rvīns, nevis Vīns vai Ervīns. Viņa uzvārds ir Varde, un viņa prozas krājums “Kas te notiek” bija starp ‘‘Latvijas Literatūras gada balvas 2020’’ laureātiem nominācijā “Spilgtākā debija” par daudzsološāko pieteikumu Latvijas rakstniecībā. Grāmata nākusi klajā Jāņa Rozes apgādā. Anotācija vēsta, ka dokumentālās īsprozas skices atspoguļo autora atmiņas, novērojumus un refleksijas.
Grāmatas saturs ir kā mirāža. Tas nav izstāstāms. Mazie stāstiņi, kuri sava starpā nav saistīti, ir kā mazi uzplaiksnījumi, kā ar zibspuldzi nofiksēti dzīves mirkļi. Asi, ironiski, smieklīgi, interesanti, domas raisoši, bet ne garlaicīgi. Stāstiņi ir kā medaļas, kuru viena puse aizved nelielā pastaigā ne tikai pa Itāliju, bet arī uz kafejnīcu, aptieku, tirgu, tramvaju, ķīmisko tīrītavu un caur šīm “pastaigām” un autora domu redzi arī pats sevi un pazīsti savas izjūtas. Taču medaļas otrā puse mūs pat var samulsināt — autors atklāj daudz nezināma, kas mums pat prātā nebūtu ienācis, ja rakstnieks to tik intriģējoši nebūtu pastāstījis. Grāmatu lasot, uzzināsiet, piemēram, kā ir mācīties dzīvot no sīpola. Autora skatpunktā ir ne tikai amizanti sastaptie cilvēki, bet arī viņš pats. Tātad jau var padomāt gan par sadedzināto klases žurnālu 9. klasē, gan par negribēšanu strādāt, ja jūties kā piemineklis, gan par putekļu pašlikvidēšanās problēmu zem dīvāna.
Man šī grāmatiņa šķiet īsti piemērota vasaras atvaļinājuma laikam — prāts ar baudu veldzēsies atspirdzinošajos domu lidojumos, bet, iespējams, brīžiem arī sapīsies un neizpratnē domās: kas te notiek? Cilvēkiem bez humora izjūtas diez vai šī grāmata patiks.
Ieskatam: daži fragmenti no grāmatas.
***
No rīta sapratu, ka lietussargi domāti tam, lai vērtos vaļā ačgārni. Ka vējš ar nolūku pūš no apakšas, nevis taisni, kā tam būtu jāpūš, es tā domāju. No otras puses, ja lietussargs pagalam nepadotos, tas būtu ierocis, ko vējš izrautu no rokām un noteikti iedurtu man acī, par to nav ne mazāko šaubu. No rīta tramvajā iekliboja tante ar ačgārni atvērtu lietussargu, turklāt viscaur slapja un skaļi sacīja: “Jēzus Marija! Tas ir viss, ko es varu pateikt!”
***
Braucu tramvajā, pietuvināju biļeti nolasītājam, tas ar riebīgu atteikuma skaņu draudīgi iedegās sarkans. Gluži kā šveicars nelaipni atgrūž pie ieejas, noburkšķot, ka jums šodien ieeja liegta. Un paziņo uz displeja: “Nepareizs laika periods.” Stāvu un domāju, tiešām nepareizs, varētu piedzimt astoņpadsmitajā gadsimtā, rakstīt epigrammas un duelēties. Vai arī viņš domā šodienas slapjumu. Bet nē, neko viņš nedomā, būtu jauki to uztvert kā paraugu.
***
Es te sēžu un domāju. Pa logu gluži kā tintnīcas saturā veroties. Kāpēc “zaķus” sauc par zaķiem. Esmu mēģinājis pielavīties zaķim dabā, un tas izdevās, bet process bija krietni grūtāks nekā pielavīšanās man prasa, kad esmu “zaķa” statusā. Un ne lapsas, ne vilkus tad es nemanu, garu ausu klātbūtni nekonstatēju, kā arī kažoku krāsu maiņu atkarībā no gadalaika. Bet varbūt šis jautājums ir neatbildams. Proti, atbildes noteikti ir, bet var vienkārši atvērt muti un izdvest klusu skaņu “ū” tā vietā, lai atbildētu. Piemēram. Vai mukt kā zaķim, līkloču līkločiem. ◆
Uzziņa
Rvīns Varde (1985) ir žurnāla “Rīgas Laiks” šifrētājs un slejas “Vardes saraksts” autors. Publicējies izdevumos “Benji Knewman”, “Domuzīme”, interneta žurnālā “Satori” un citur. Savulaik bijis notiesāts par literāru tekstu un izcietis sodu piespiedu darbu formā (šo notikumu viņš gari un plaši aprakstījis žurnālā “Rīgas Laiks”, rakstā “Karmas sods”).
