Sandra Smona kopā ar ģimeni atgriezusies uz dzīvi Daudzeses pagastā. Vecākā meita Anna un līdzšinējā dzīves pieredze iedvesmoja pamest lielpilsētu un organizēt bērnu nometnes, kurās jaunā paaudze dzīvo saskaņā ar dabu, iepazīst lauku darbus un lopiņus.
Teliņu notur
par kumeliņu
— Esi atgriezusies dzimtajā pusē?
— Jā, esmu vietējā. Kā jau daudzi, pēc Daudzeses skolas beigšanas devos studēt uz Rīgu. Pamācījos, apburzījos, pastrādāju un ieguvu pieredzi. Pirms gada Jāņos ar ģimeni pārcēlāmies uz Daudzesi. Negribas teikt, ka dzīve mūs piespieda, tas tomēr bija labākais lēmums, ko varējām pieņemt, dzīvojot Rīgā, pašā centrā, Tērbatas ielā. Aiz loga bruģis, ielās tikai mašīnas. Tas viss ir normāli, kamēr nav bērnu. Līdzko ģimenē ir bērni, mainās domāšana. Biju savā profesionālajā darbībā sasniegusi to, ko vēlējos. Pienāca vieda atklāsme, ka dzīvē kaut kas jāmaina. Viss sagrozījās un “salikās pa plauktiņiem”, un mēs atgriezāmies manā dzimtajā pusē. Saikne ar Rīgu nav zudusi, vīram galvaspilsētā ir darbs, es šobrīd esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Gan vīram, gan man ir radošs darbs, kuru var savienot ar dzīvi laukos.
— Kā radās ideja par nometni bērniem “Annas lauku skola”?
— Doma radās pirms trīs gadiem. Sāku piefiksēt, ka meita daudz ko vēl nesaprot. Kaut vai elementāri atšķirt dzīvniekus. Jā, viņa vēl bija maza, bet, kad ar Rīgas draugiem atbrauca uz laukiem un, pieejot pie teliņa, bērni teica, ka skaists kumeliņš, tajā brīdī es sapratu, ka nav kaut kas kārtībā. Bērniem nebija sapratnes, kā rodas piens, kā norit ikdiena laukos. Sapratu, ka nepieciešama platforma, kur bērni var atbraukt bez kultūršoka, paskatīties un izjust, kas ir lauku darbi. Ja bērnu norauj no datora un atved uz laukiem, tad var radīt riebumu, bērns šo nepazīstamo vidi atgrūdīs. Radošā un atraktīvā veidā bērnu var veiksmīgi iepazīstināt ar lauku vidi. Sāku ar savu meitu, rādīju un stāstīju par laukiem, ko cilvēki te dara, kā paiet diena. Rīgā mēs varam piecelties desmitos rītā un aiziet uz kinoteātri, bet laukos šajā laikā cilvēks jau ir sešas reizes apstaigājis savu īpašumu un izdarījis pusi dienas darbiņu. Gribēju, lai meita saprot. Man pašai patīk lauki, esmu šeit uzaugusi. Annai iepatikās, viņa izrādīja interesi un ieintriģēja arī savus draugus. Brīvdienas laukos bija saturīgas un jēgpilnas. Jā, vistu bērnam var parādīt arī datorā vai telefonā. Vecākiem jābūt ieinteresētiem parādīt bērnam īsto dzīvi laukos, bērnam līdz tam ir jānonāk. Piemēru sniedz ģimene ar savu darbību un stāstījumiem. Tas bija sākums, kad sapratu, ka Anna nav vienīgais bērns Rīgā, kurš nesaprot, kas ir lauki. Braucām uz laukiem, apguvām dažādus darbiņus, vērojām dabu un dzīvniekus. Mežā ir tik daudz, ar ko bērnam spēlēties. Nav nepieciešams pirkt pokemonus vai “Lollipop” olu, kas maksā 36 eiro. Olā būs štrunts! Samaksā šo pašu naudu lauksaimniekam un pretī dabūsi vairākus dzīvus “pokemonus” — pīlēnus, cālēnus u. c. zvēriņus. Tu varēsi viņus mīlēt katru dienu.
“Annas lauku skolas” mērķis ir bērnus nebiedēt un nešokēt, bet parādīt, ka ir arī cita dzīve, tuvāka dabai. Tagad man aug dēls. Gribu, lai izaugot viņš zina, kas ir cirvis un zāģis. Vēlos ieaudzināt mīlestību pret laukiem. Pretējā gadījumā pēc 20 gadiem nebūs neviena, kas vēlēsies nākt strādāt un dzīvot laukos. Jā, ir veiksmes stāsti, kad jaunieši paliek un turpina attīstīt lauksaimniecību, bet procentuāli šis skaitlis ir ļoti mazs. Lauku Latvijā ir daudz, platības ir milzīgas. Mēs varam ne tikai turēt govis, cilvēki audzē sparģeļus, gliemežus un daudz ko citu. To visu mēs varam patērēt. Ja bērnam neparādīs, kas ir lauki, viņam pašam neradīsies dzinulis. Varbūt vienam no 2000 būs vēlme doties uz laukiem. Būtībā mums jānodrošina pēctecība. Mūsu lauki nākotnē balstīsies uz bērniem. Mēs, vecāki, esam kā tāds starpposms šobrīd. Principā ģimenē vajadzētu būt trīs bērniem, divi aizbrauks uz ārzemēm, viens paliks Latvijā. Tāda ir statistika. Rīga arī ir pārapdzīvota. Izcelties galvaspilsētā ir grūti. Laukos man patīk cilvēku vienkāršība un atsaucība. Ja Rīgā man nepieciešams kāds pakalpojums, es par to maksāšu “pēc pilnas programmas”, atšķirsies komunikācija. Laukos, piezvanot vienam cilvēkam, viņš palīdzēs un iepazīstinās ar citiem. Cilvēkiem jāmācās sadarboties, nevis savstarpēji konkurēt. Esot vienā reģionā, mums nav jākonkurē, mēs varam kopīgi celt novada, reģiona labklājību sadarbojoties. Nesaku, ka latvietis latvietim mīļākais ēdiens, tam īsti nepiekrītu, bet ir brīži, kad notiek rīvēšanās. Sadarbība ir tas, kas mums jāiemācās. Ja tu taisi apgleznotas pudeles, es izmantošu tavu pakalpojumu un iegādāšos preci nekaulējoties. Vēlos, lai visi nopelna. Nav stāsts tikai par manu peļņu, bet kopīgu ekonomikas sildīšanu.
Pretstats mūsdienu nometnēm
— Vai tas, ko vecāki vēlas saviem bērniem, un bērnu vēlmes ir divas dažādas lietas?
— Bērns pasaka, ko vēlas, taču viņš var pateikt tikai tik daudz, cik zina. Ja vecāki neiepazīstinās ar dažādību, tad bērns par citām iespējām neuzzinās. Bērnu intereses vairāk vai mazāk ir par mūsdienīgām lietām, jauninājumiem — “Tiktok” un kibernometnes. Nav pārāk daudz bērnu, kas varētu pievienoties “Annas lauku skolai”. Mēs nevaram uzrunāt auditoriju ar kaut ko šokējošu. Reklāma ar Hariju Poteru uzreiz uzrunātu daudzus, tas ir kas zināms un vienlaikus aizraujošs. Mums ar dziļu izglītošanu jāstāsta par nometnes būtību un ieguvumiem, tādēļ, protams, vecākiem ir liela nozīme bērna ievirzīšanā.
— Pērn “Annas lauku skola” guva pirmo praktisko pieredzi. Kā veicās?
— Biju pārsteigta, cik ļoti bērni bija atvērti visam! Nebija aizlieguma neizmantot mobilos telefonus, bet bērni bija tik aizņemti, ka viedierīcēm neatlika laika. Bērniem nebija vēlmes pēc telefoniem. Neliedzu skatīties televīziju, piedāvāju skatīties latviešu filmas un multfilmas. Bērni bija pārsteigti, cik interesants ir latviešu radītais. Viedierīces bija otršķirīgas, daba iesūc sevī.
Bērns izsaka vēlēšanos, vecākam jābūt tik gudram, lai saprastu, vai atvases vēlme ir jēgpilna un vajadzīga. Vecāki var iepazīstināt bērnu ar plašo piedāvājumu. Nometnes ir visādas, ir plaša daudzveidība.
Nometnē nevajadzētu būt vairāk par 20 bērniem, lai nepazaudētu sevi. Katram jābūt iespējai izteikties, jājūtas kā personībai. Nometnē, kurā ir 50 bērni, jaunietis kļūst par vienu no bara, izšķīst. Desmit aktīvākie būs uzmanības centrā, pārējie pazudīs.
— Visu dari pati? Organizē un darbojies ar nometnes bērniem?
— Pabeidzu nometņu vadītāja kursus. Esmu nometnes vadītāja, mans pirmais uzdevums ir izveidot programmu, kas saista bērnus. Saturam jābūt izglītojošam un izklaidējošam. Pēc tam es skatos, kas man var palīdzēt. Es nevaru pati vadīt nodarbības, jo esmu nometnes vadītāja. Es varētu to darīt, bet 20 bērniem vajag vismaz divas audzinātājas. Sadarbojos ar audzinātājām, kurām ir pedagoģiskā izglītība, viņas strādā skolā. Viena sieviete no Pasaules Dabas fonda pieteicās vadīt meistarklasi bišu vaska drāniņu taisīšanā. Dažus uzrunāju es, citi pakalpojumu sniedzēji paši mani sameklē, un tā veidojas nometnes programma. Iegūst arī vietējā saimniecība, ar kuru sadarbojamies. Mēs ejam pie dzīvniekiem, saimnieks par mūsu uzņemšanu saņem naudiņu. Nevienam nav jāstrādā bez maksas, tā jau būtu labdarība. Lai informācija par nometni nonāktu līdz potenciālajai auditorijai, jāiegulda liels darbs. Jāizveido mājaslapa, nepieciešams mārketings un reklāma. Mūsu nometnes programma veidota, piesaistot cilvēkus, kas izrāda interesi, kam ir jēgpilns pakalpojums, kā arī vietējos uzņēmējus un lauksaimniekus. Tajā pašā laikā tā ir papildu reklāma vietējam novadam un tā uzņēmējiem.
Protams, mēs nevaram konkurēt ar lielākām pašvaldībām, taču mums ir sava unikalitāte, ko nepieciešams izcelt. Cilvēki, daba, plašumi un Daugavas piekraste ir tikai neliela daļa.
Bezkaunība un
inteliģences trūkums
— Kā pandēmija skārusi pasākumu organizētājus — producentus?
— Pasākumu industrija šobrīd ir pārtraukumā. Notiek kāzas, daži pasākumi, autokoncerti, kas īsti peļņu nedod. Industrijā strādājošie šobrīd cīnās par izdzīvošanu. Vīrs liek lielās skatuves, nodrošina skaņu. Kaut kādi pasākumi notiek, bet ļoti maz, darbiniekiem ir sīva konkurence. Cenas par pakalpojumiem ļoti kritušās. Domāju, paies vismaz divi gadi, līdz viss nostāsies savās vietās. Šī nozare ir radoša, aizraujoša un interesanta, tajā pašā laikā prasa daudz nervu šūnu. Vienmēr jābūt nebijušai idejai. Atražot sevi ir viegli, visiem klientiem var piedāvāt vienu un to pašu. Nesaku, ka šajā jomā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma neatgriezīšos, man patīk tas, ko daru. Tomēr šajā pusē neredzu vietu, kur es varētu strādāt. Rīgā man ir savi klienti, kuriem ik pa laikam vajag kādu pasākumu. Ir grūti izdzīvot, ja pasākumu organizēšana ir pamatdarbs, vienmēr jābūt papildu ienākumiem.
— Lielu atsaucību guva jūsu pārdomas “Facebook” par pakalpojuma cenu — vai var lētāk? Klienti negrib vai nevar samaksāt pilnu summu?
— Vainojama ir cilvēku bezkaunība. Nekad neesmu diņģējusies par cenu, ko man nosauc pakalpojuma sniedzējs. Es to izvērtēju. Pasākuma vadītāja honorārs svārstās no 100 līdz 1500 eiro. Ja pasākuma vadītāja ir sieviete un pirms pasākuma viņa apmeklēs frizieri, vizāžistu, garderobe prasa vien savus 300 eiro. Tā ir viena puse. Cenu par pakalpojumu veido izglītība, pieredze, zināšanas, dažādas interešu izglītības, pazīšanās, oriģinalitāte, izpēte, laiks un enerģija, kas tajā tiek ieguldīts. Faktors ir arī atpazīstamība. Cilvēkiem ļoti patīk pasākumi, kurus vada Valters Krauze un Jana Duļevska. Kāpēc? Jo viņi ir forši, bet, lai nonāktu līdz šim līmenim, viņi ir izgājuši cauri kalambūram.
Jautājums — vai nevar lētāk? — izraisa divējādas izjūtas. Ir bijis gadījums, kad pie manis vēršas kundze, kurai ar vīru ir 50. kāzu gadadiena. Viņai ir konkrēta summa atlicināta, kas nenosedz manus izdevumus, bet tajā brīdī, ja tas ir mans sirdsdarbs, es to izdarīšu pēc tīrākās sirdsapziņas. Bet, ja liels uzņēmums diņģējas, ka grib lētāk par noteikto summu, kļūst skumīgi. Vēl skumīgāk, kad pakalpojumu prasa draugi un paziņas — man taču neko nemaksā uzrakstīt scenāriju kāzām. Teorētiski nē, tās būs astoņas stundas, ko nozagšu savai ģimenei. Bet, ieejot veikalā, mēs kasierei nesakām: “Klau, šoreiz es nesamaksāšu!” Tā ir cilvēku bezkaunība, reizēm naudas trūkums, tomēr visbiežāk tie, kam naudas mazāk, neko nesaka un samaksā, kas var — kaulējas. Tā ir tāda sevis pārbaudīšana, interesanti, cik es varu nokaulēt. Gribu, lai visi nopelna. Ja esi arhitekts — tev nav jāzīmē par velti. Cilvēkiem šķiet, ka pakalpojums nav tik vērtīgs kā taustāms priekšmets.
Savulaik rakstīju projektus Latvijas Neredzīgo biedrībai. Neredzīgs puisis nopina klūgu groziņu. Iedomājieties, cik laika tas prasīja! Viņš to grib pārdot par 20 eiro, atnāk pircējs un ir šokā, jo lielveikalā groziņu var nopirkt par pieciem eiro. Patērētājam jāsaprot, ka netiek iegādāta tikai prece. Tāpat kā algojot pasākuma vadītāju, arī groziņš var būt foršs, harismātisks un visādi citādi īpašs.
Cilvēki ir bezkaunīgi, un trūkst iekšējās inteliģences. Tev var būt vairāki augstākās izglītības dokumenti kabatā, bet, ja nav iekšējās inteliģences, esi zudis cilvēks.
— Kaulējas arī par nometnes maksu?
— Nedēļas nometne “Annas lauku skola” maksā 330 eiro. Būs kāds, kurš šausmināsies par tik lielu summu. Par ko maksāt? Par to, ka pļavā sēž? Tā gluži nav. No šīs summas, tāpat kā visiem, jānomaksā nodokļi, jāalgo medicīnas personāls, pedagogi, jāveic ūdens analīzes. Jānomā transports — autobuss, lai aizbrauktu uz dabas takām vai Skrīveru saldējuma ražotni. Ēdināšana un izguldīšana viesu mājā. Nopelna visas iesaistītās puses, katrs par savu pakalpojumu saņem atalgojumu. Nometne silda pagasta ekonomiku. Saliekot visas izmaksas kopā, mazāk prasīt nav iespējams. Tas nav stāsts par pelnīšanu, šī gada mērķis ir veicināt atpazīstamību.
Tikai pirmajā brīdī šķiet, ka summa par nometni ir liela. Viss mainās, kad iedziļinās izmaksās. Tajā pašā laikā Rīgā ir angļu valodas nometnes, kas maksā 700 līdz 800 eiro par nedēļu. Daudz atkarīgs no vecākiem — ko viņi vēlas iemācīt saviem bērniem. Maksāt par slaveno Hariju Poteru vai laukiem. Var nolaist cenu, bet tad tiešām dzīvosim pļavā un spēlēsim “kazakus-razboiņikus”. Tas jau būtu forši, bet ne jau septiņas dienas, un ko no tā iegūtu? Nedēļa laukos, kur notiek dažādas aktivitātes, ir digitālais detokss, kura laikā iemācās un uzzina daudz jauna. Par summu vienmēr būs diskusijas. Ja es paņemtu 40 bērnus, summa būtu krietni mazāka, bet tas nebūtu pareizi. Kad meita Anna mācījās Juglas skolā, klasē bija 32 bērni. Skolotāja vēl decembrī visiem nezināja vārdus. Jau gadu mācoties lauku skolā, meita ir sajūsmā. Klasē ir desmit bērni, audzinātāja pazīst katru bērnu. Zina viņa rakstura īpašības, cik viņš ir emocionāls vai kautrīgs. Šī ir tā individuālā pieeja, kas būtu jānodrošina ne tikai skolās, bet arī citur. Tā ir cilvēcība. Sistēmas bērnu, kas kā roboti pilda pavēles, mums netrūkst. Neliels kolektīvs veidojas par tādu kā lielu ģimeni, stiprinās saknes un piederības sajūta.
Seko savai sirdsbalsij
— Lauku nometne piemērota tikai lielpilsētas bērniem?
— Nē, tā ir piemērota jebkuram bērnam. Šī nometne, lai cik egoistiski arī skanētu, ir mans sentiments, manas sajūtas par manu bērnību, ko ar nometnes starpniecību gribu nodot bērniem. Mana bērnība man saistās ar klasīšu lēkšanu, lecamauklu, siena talkām un ravēšanas darbiem. Stāstot atmiņu stāstus, vecāki mēdz piepušķot, arī es to jūtu. Meitai stāstu, ka kājām gāju uz skolu astoņus kilometrus. Nu nebija tik daudz! Nometne ir alternatīva stāstiem, vecāki var ne tikai dalīties ar savām atmiņām, bet dot iespēju bērniem pašiem piedzīvot daļu šo notikumu un sajūtu. Tās būs vērtīga un jēgpilna pieredze.
Mērķauditoriju esmu norādījusi bērnus no sešiem līdz 11 gadiem. Ja vecāks uzskata, ka 12 gadu vecai meitenei nometnē būs interesanti — droši! Mūsdienās daļa bērnu ir atkarīgi no viedierīcēm. Nometnes mērķis nav pāraudzināt, gribam parādīt kaut ko citādāku. Tā iemācīs cieņu un mīlestību pret vecākiem un dabu, pašiem veidot savstarpējās attiecības un mācēt izteikt viedokli.
—Kā izdodas apvienot sievas un mātes pienākumus ar radošo degsmi?
— Viss ir putrā! Labi, ka es dzīvoju laukos, ir dienas, kad naktskreklā pieceļos un nostaigāju visu dienu. Aizeju paravēt un izdaru visu citu. Birojs ir māja, un mājās šādas lietas paliek otrajā plānā. Es nezinu, vai esmu laba mamma, bet zinu, ka bērniem ir pats labākais tētis, kāds var būt. Es rīkojos, vadoties pēc sajūtām. Loģiskais reizēm kaut kur aizpeld. Es gribētu būt racionālāka, bet to ģimenē kompensē vīra dotumi. Ja man sagribas rīkot nometni bērniem, es to darīšu. Idejas nāk impulsīvi, naktī varu izdomāt, ka man vajag koncertu pļavas vidū. Ja es gribēšu, uztaisīšu. Ja gribēšu pārgājienu naktī mežā — iešu. Mums visiem vajadzētu vadīties no sajūtām, nevis pēc principa vajag vai tā būtu pareizi. Daudz laika pavadu ar bērniem. Ja man radīsies vēlme aizbraukt un atpūsties, es to darīšu. Laimīga mamma ir laimīgu bērnu un ģimenes pamatnosacījums. Ne vienmēr viss ir līdzsvarā. Pagājušais gads bija haotisks un smags. Notika simtgades pasākumi. Ļoti daudz strādāju un vienā brīdī sapratu, ka ir par traku. Līdzsvaram ir jābūt, to jāprot atrast tāpat kā sirdsmieru. Nevajag sevi grauzt par neizdarītiem darbiem. Es pati sev pārmetu, man gribas daudz ko izdarīt. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Sandra Smona.
Dzimšanas laiks un vieta: 1986. gada 6. janvāris, Stučka.
Ģimene: vīrs Renārs, meita Anna (10 gadi), dēls Augusts (seši mēneši).
Nodarbošanās: pasākumu producente, projektu vadītāja.
Izglītība: beigusi Alberta koledžu, ieguvusi izklaides pasākumu producenta profesiju, Ekonomikas un kultūras augstskolā studējusi kultūras vadību.
Horoskopa zīme: Mežāzis.
