Strūklaku meistars ar doktora grādu

Bijušais aizkrauklietis Gints Jaudzems ir daudzu Latvijas strūklaku tehnoloģiskā risinā­juma autors, tajā skaitā ir strūklaka Aizkraukles pilsētas dīķī un pie novada domes ēkas, Skrīveru dendrārijā, Kokneses mākslīgais ūdenskritums, Ogres digitālais aizkars — strūklaku ansamblis, Ventspils “Fregate “Valzivs”” un daudzas citas. Viņš ir vienīgais Latvijā, kas šo jomu pārzina profesionāli.

Mācās par virpotāju
— Par ko gribējāt kļūt skolas laikā?
— Par režisoru. Skolā darbojos kinopulciņā pie skolotāja Plezera, taisījām multfilmu no plastilīna figūrām, braucām ekskursijā uz Rīgas kinostudiju pie Arnolda Burova, viņš rādīja un stāstīja, kā darbojas ar lellēm. Patika viss, kas saistīts ar filmu radīšanu. 7. klases dienasgrāmata man visa bija sarkana, tādēļ pēc 8. klases aizgāju uz Rīgu. Mani uztvēra kā kārtības traucētāju, speciāli blēņas nedarīju, bet sanāca, tās gan nav nekādas nopietnas blēņas. Ar šodienas acīm skatoties — biju normāls bērns, kuram vajadzēja dot kaut ko darīt, visu laiku nodarbināt. Mācījos labi, galva bija viegla, bet skolotājam jāprot ieinteresēt. Mani top skolotāji Aizkraukles, toreiz Stučkas 2. vidusskolā, bija Arnis Rudiņš, Gunta Mezīte un Vizma Sirmace. Tagad mana meita jau liela, mācās Stradiņa universitātē, dēlam būs 10 gadi. Kad attālinātajā stundā skolotāja dēlam stāstīja jauno vielu, viņa to darīja tik monotoni, ka varēja aizmigt.
Nopelna sprakšķoša pulvera recepti
— Pēc 8. klases gribēju iestāties Rīgas Amatniecības vidusskolā un mācīties par mēbeļu galdnieku. Sabrauca mākslas skolu beidzēji un zīmēšanas iestājeksāmenā par mani bija labāki. Galdniekos netiku, bet man piedāvāja mācīties par virpotāju, piekritu. Līdz 8. klasei Aizkrauklē ķīmijā biju nulle, bet Rīgā saņēmu vienus piecniekus un eksāmens nebija jākārto.
— Kā tas iespējams?
— Par skolotāju augstskolā nevar iemācīties, jābūt talantam. Tolaik ar ķīmijas skolotāju Ansoni sāku runāt par kādu filmu — zirgi lēca uz kaut kāda pulvera, kas sprakšķēja, viņi izbijās un skrēja prom. Gribēju iegūt recepti. Skolotāja sacīja — ja tu semestri nomācīsies uz piecniekiem, es tev pateikšu recepti. Uzdevums tika izpildīts, un es uzzināju recepti. Kādā skolas pasākumā to izmēģināju uz parketa. Skolotāja sacīja: “Es nevienam neteikšu, bet tad otru semestri tev arī jāmācās uz piecniekiem!” Gribēju iegūt arī dinamīta recepti. Skolotāja atrunājās, ka viņai nav visu izejvielu — jāiet uz universitāti pie kolēģes, kas tās varētu iedot.
Reiz klasē, kamēr citam kursam notika mācību stunda, izfiltrēto joda pulvera paciņu noliku žāvēties uz radiatora, un atskanēja liels blīkšķis. Skolotāja sacīja — ja tā dinamītu žāvēsi, tad tev to nedrīkst dot!
Joda pulveri glabāju savā skapītī kopmītnēs. Virpotājiem gala no­slēguma darbā bija jāizvirpo baulējamie āmurīši. Kursa biedrs savus āmurīšus bija ielicis manā plauktiņā, kur iztvaikoja jods, un viņa āmurīši izskatījās kā norūsējuši. Aizstāvēšanā neviens neticēja, ka tie ir tikko virpoti, un viņš tādēļ dabūja zemāku atzīmi.
Ķīmijas skolotāja uzskatīja, ka nevienam neko nevar iemācīt, ja viņš nav apguvis pašus pamatus, un motivēja, kāpēc ir jāmācās. Skolās bieži vien ir tā, ka pirmrindnieki iet uz priekšu, pārējie ir “duraki”, kas neko nesaprot, jo nav pamatu.
Visam jāredz jēga
— Amatniecības vidusskolas rasēšanas skolotāja mani sūtīja uz arhitektiem, ķīmijas — uz ķīmiķiem, matemātiķis — uz programmēšanu, bet fiziķis nesūtīja nekur, jo aizrāvās ar alkoholu un pats nenāca uz nodarbībām, tomēr viņš bija labs cilvēks. 
— Kāpēc nepaklausījāt?
— Neviens nekad man nav varējis ieteikt darīt ko tādu, ko negribētu un kam neredzu jēgu. Pēc Amatniecības skolas pabeigšanas man bija plāns dienēt krievu armijā, bet tad bija pārmaiņu laiks un kā “pacifists” iestājos alternatīvajā dienestā. Armiju tā īsti neesmu redzējis, lai gan skolas laikā biju kāvu vienības komandieris, gājām ierindas skatēs, skolas šautuvē šāvām un jaucām ieročus, tas man patika. Tā kā cītīgi darbojos, mani no skolas aizsūtīja uz Latvijas pionieru salidojumu, lai gan nekāds diženais pionieris nebiju, bet no tā tiku ievēlēts dalībai Vissavienības pionieru salidojumā “Artekā”.
Iepazīstas ar savu nākamo “bosu”
— Pēc alternatīvā dienesta sāku strādāt dažādās vietās, jo bija fun­ktieris, ka nauda pašam jānopelna, tā no gaisa nenobirs. Bija laiks, kad varēja labi nopelnīt ar tirdzniecību, pusgadu braukāju uz Poliju, sapelnīju naudu, lai samaksātu par pirmo mācību līmeni toreizējā Rīgas biznesa skolā. Otrajam līmenim nebija naudas. Sāku strādāt uzņēmumā “Colla” par menedžeri, un uzņēmums samaksāja par mācībām. Biznesa skolā mācīja tā laika biznesam atbilstošas praktiskas lietas, un tas mani motivēja. Taču “Colla” iekrita parādos un beidza pastāvēt. Uzņēmumu nāca glābt kāds jauns finansists Nauris Ārmanis, ar kuru iepazinos arī es. Viņš secināja, ka diemžēl vairs nav, ko glābt. Pusgadu pastrādāju reklāmas aģentūrā, pēc tam aizgāju pie viņa, teicu — mētājos bez darba riņķī, un viņš sacīja — nāc strādāt! Viņš ir mans tagadējais šefs. Sāku strādāt par šoferi, pamazām atbildība un zināšanas auga līdz tam, ka arvien biežāk nācās iesaistīties uzņēmuma vadības procesos, tagad esmu uzņēmuma “Akvedukts”  pamatdarbības vadītājs. Uzņēmums nodarbojas ar apkures, ūdensapgādes un dārza preču vairumtirdzniecību Baltijas valstīs. Latvijā kopumā ir ap 70 darbinieku, ir centrālais birojs Ķekavā un 10 klientu apkalpošanas centri visā Latvijā. Esmu atbildīgs par darbu Latvijā. Ir arī filiāles Lietuvā un Igaunijā. Projektējam tikai sabiedriskas strūklakas, un tas ir manā personīgā pārziņā. Mūs ļoti daudzi pazīst kā strūklaku firmu, lai gan strūklakas ir viens procents no biznesa.
Pirmā — Kronvalda parkā
— Kā sākās interese par strūkl­akām?
— Kādā izstādē Vācijā mūsu boss piegāja pie Vācijas firmas “Oase” stenda, kur bija mazas galda strūkl­aciņas, bet ļoti dārgas. Nopirkām un atvedām uz Latviju, bija cilvēki, kas tās pirka. Izpētīju, kā strūklaciņas darbojas, nekā sarežģīta tur nebija. Pamazām sākās interese par ko lielāku, braucām uz semināriem Vācijā. Lielākais pavērsiens bija pirmās strūklakas būve Rīgā, Kronvalda parkā pie Kongresu nama. 
Brauca inženieris no Vācijas, strūklakas tehnoloģiskās iekārtas tika izgatavotas Vācijā, komunikācijas procesā ar pasūtītāju un būvniekiem visu laiku biju klāt.
Bet tad sākās brēka, ka strūklaka nedarbojas, kā vajag. Vainoja tehnoloģijas, plīsušas caurules, bet tehnoloģiski viss bija atrisināts ideāli. Tā kā bija strikti termiņi, flīžu likšanā viss tika izdarīs pareizi, taču būvniekam nebija laika nožāvēt — ielaida ūdeni un pēc kāda mēneša no flīžu apakšas sāka tecēt ūdens. Sauca ekspertus, vācieši pateica — flīzes jāplēš nost un jālīmē no jauna. Pēc kāda laika atkal tecēja ūdens, tika uzturēta sāga par sliktām tehnoloģijām, bet vaina bija citur, līdz beidzot to atrada un novērsa.
Māca studentus
— Kā tikāt līdz augstskolai un doktora grādam?
— Klientu pieprasījumu sūtījām vāciešiem, viņi rēķināja, rasēja, bet to darīja ļoti ilgi, un tas mani piespieda pašam sākt rēķināt, sākumā zīmēju “Paintā” shēmas, vēlāk varēja piekļūt vecai programmas “AutoCad” versijai. Pamazām pats sāku gatavot  projektus, bet bija problēma — tos drīkstēja parakstīt tikai cilvēks ar atbilstošu sertifikātu. Lai iegūtu sertifikātu, vajadzēja augstāko izglītību. Neklātienē ieguvu bakalaura grādu, klātienē kļuvu par inženierzinātņu maģistru, un tad sākās jautrie doktorantūras gadi piecu gadu garumā.
— Kāpēc jautrie?
— Bija ļoti daudz jāstrādā, jāmācās. Doktorantiem ir brīvprātīgi obligāti jāmāca kāds priekšmets, es studentiem septiņus gadus mācīju ūdens apgādes gudrības. Doktora darba vadītājs bija profesors Boriss Gjunsburgs, viņam ir ļoti plašas zināšanas. Profesoram brīžiem nepatika, kā es domāju, man nepatika, ka viņam nepatīk, kā es domāju, bet darbs tika aizstāvēts, un tagad mums abiem ir superīgas attiecības.
— Kādēļ pārtraucāt lasīt lekcijas?
— Darbs ar studentiem man patika, viņiem vispirms centos dot apziņu, kāpēc tas, ko stāstu, ir vajadzīgs. Taču darbs nav finansiāli pietiekami novērtēts. Pamatdarba laikā bija jābrauc uz Ķīpsalu, jāstrādā arī sestdienās, jāveltī laiks parādniekiem, man piedāvāja mācīt vēl kādu priekšmetu, un tas jau būtu bijis par daudz. Bija ļoti daudz jāmācās, strādāju garas darba stundas. Nolēmu, ka iešu prom, un par to paziņoju gadu iepriekš, lai nav stresa, meklējot pēcnācēju.
— Esat stingrs vadītājs?
— Stingrs, kad tas ir vajadzīgs. Stingram jābūt, citādi nevar būt vadītājs. Man kādreiz prasīts — vai esat bargs pasniedzējs? Neesmu bargs, jo nav jau mērķis parādīt vietu, bet kaut ko iemācīt. Ja studentiem gribas patrakot, nevar lūgties, lai nomierinās. Prieks, ka studentiem es patiku. Ir gandarījums par studentu aptaujas rezultātiem — vairākus gadus pēc punktiem ieguvu vienu no augstākajiem vērtējumiem.
— Jūs joprojām būtu labs pasniedzējs.
— Esmu dzirdējis citus sakām — jūs būtu ļoti labs tā un tā darītājs. Varbūt varētu būt labs ķirurgs vai nodokļu iekasētājs. Dari savu darbu tā, kā tu gribētu, lai to darītu cits, tad pašam sev nav ko pārmest. Nevari prasīt, lai citi būtu “super puper”, ja pats nedari. Kad redzu — kāds gurķojas, tad pasaku kādu stingru vārdu. Nedaru neko, ko nepārzinu. Ja kaut kas ir svešs, nezināms un tam jāveltī liels laiks, lai apgūtu, iepazītos un pārzinātu, es iepazīstu vai arī vispār nedaru. Ja jādara tas, ko nekad neesmu darījis, saku paldies un uz redzēšanos, jo man ir pietiekami daudz kā cita, ko varu izdarīt labi.
Fascinē mākslinieku idejas
— Vai mākslinieki zina fizikas likumus?
— Māksliniekiem jāprot redzēt virs fizikas likumiem — es, praktiķis, savā prātā nobremzēju, ka kaut kas nav iespējams, bet, ja fiziku tā pa īstam nepārzini, izvirzi ideju ar cerību, ka varbūt to var īstenot.


Mākslinieki fizikas likumus pārzina, bet tam nepievērš galveno uzmanību. Viņi attīsta savu ideju līdz galam un pēc tam atgriežas pie tā, vai tiešām to nevarēs izdarīt. Tas fascinē. Ir bijuši gadījumi, kad māk­slinieku iecere pēc fizikas likumiem tehniski nav realizējama, tad man jāskaidro un jāpierāda. Pirms astoņiem gadiem Ventspils strūklaku konkursā obligāta prasība bija tehnologa apstiprinājums, ka ieceri var realizēt. Konkursa komisijai viens pieteikuma iesniedzējs sacīja — Gints Jaudzems teica, ka var, otrs — tāpat, trešais — tāpat… Un tad sekoja — vai jūs varētu tam onkulītim Rīgā pavaicāt… Ir stereotips — ja kāds visu zina, tad tas noteikti ir onkulītis.
Politiskās
strūklakas — reizi četros gados
— Cik bieži ir strūklaku pasūtījumi?
— Pasūtījumi ir vienu, divas reizes gadā, pelnīt naudu tikai ar to vien nevar. Ir arī “politiskās strūkl­akas” — reizi četros gados, pirms pašvaldību vēlēšanām. Tad viss, kas iepriekš uzprojektēts, viena gada laikā jāuzbūvē. Vistrakāk, ja nav pat projekta — mēs solījām, skrieniet un dariet! Kādreiz, kad bija vairāk laika un vajadzēja gūt pieredzi, tam piekritu, taču pēdējos gados no tādiem pasūtījumiem atsakos, jo, ja dara, tad jādara kārtīgi. Attieksmei pret strūklaku jābūt kā pret jebkuru ēku, objektu, kam jāiekļaujas pilsētvidē visus turpmākos gadus. Politiskās strūklakas bieži vien netiek uzturētas, koptas, pieskatītas un no prestižas lietas pārvēršas par apkaunojošu objektu. Vienmēr saku — ja pašvaldība nevar atļauties to uzturēt, tad nevajag! Tās, kas iepriekš izlolotas, uzklausot iedzīvotāju vēlmes, pat ja arī nav mākslinieciski izcilas, tiek aprūpētas, jo vajadzīgas konkrētajai vietai un cilvēkiem.
Trīs Ūdensvīri
— Iepriekš teicāt, ka jums apkārt vienmēr bijuši labi cilvēki. Kuri tie ir?
— Vecāki ir numur viens, viņi mani ir pamācījuši, pavirzījuši, pabīdījuši. Tēvs strādāja galdniecībā, nebija otra tik laba zāģu asinātāja kā viņš, visas iekārtas pārzināja precīzi. Mammai bija daudz jāstrādā, viņai piemita izturība, neatlaidība, izdoma, kā izkļūt no dažādām situācijām. Visu laiku dzīve piespēlē cilvēkus, no kuriem mācīties. Satiec pozitīvos piemērus un gribi viņiem līdzināties. Arī no sliktiem cilvēkiem var kaut ko iegūt — saproti, kāds negribi būt. Ļoti daudz ko esmu iemācījies no sava šefa Naura Ārmaņa. Viņš ir aktīvs, saimniecisks, fantastisks, perfekts cilvēks, finansists — ekonomists, labi pazīst cilvēkus, pēc horoskopa Ūdensvīrs, tāpat kā es. Arī Iepirkumu daļas vadītājs ir Ūdensvīrs, un mēs visi trīs labi saprotamies. “Collas” vadītājam Aleksandram Bešmeņovam piemita miers, situācijas izvērtēšanas prasme un izcila humora izjūta. Daudz interesantu cilvēku satiku Rīgas Tehniskajā universitātē. Mani galvenie atbalstītāji ir mana ģimene,  darām katrs savus darbus un mācāmies viens no otra.
Darbojas bez sūkņa
— Kuras strūklakas ir interesantākās?
— Skrīveru dendrārija strūklaka ir unikāla ar visdziļāko tehnisko telpu, jo tās baseins tika renovēts, nevis izbūvēts no jauna. Strūklaka radās muižas laikā, kad vēl nebija sūkņu, tā darbojās pēc gravitācijas principa — ūdens no kalna plūda un ar savu svaru spiedās ārā. Tagad to darbina sūknis. Latvijā ir divas gravitācijas strūklakas — viena  Kandavā, Gunārs Platpīrs to ir renovējis un izveidojis interesantu formu, tā papildināta ar sūkni. Otra — Smiltenē, stipri iespaidīgāka, ar Tepera ezeru saistīta, no kanāla līdz dīķim ir liela caurule, un dīķī vairāk nekā triju metru augstumā darbojas strūklaka. Spānijā, Barselonā, arī ir daudz gravitācijas strūklaku. Trevi strūklaka Romā ir viena no pasaulē zināmākajām gravitācijas strūklakām.
Pie Rundāles pils ir strūklaka, Rastrelli projektēta un ar manu tehnoloģisko risinājumu pēc vairāk nekā 270 gadiem. Projektā pils priekšā bija iezīmēti trīs strūklaku baseini, taču tur ir līdzenums, sūkņu toreiz nebija. Tagad sānos izbūvēti divi baseini un centrā baseins ar ieplānoto strūklaku. 
Var raudzīties kā
uz mākslas darbiem
— Latvijā ir daudz skulpturālu strūklaku ar māksliniecisku vērtību. Ventspilī “Fregate “Valzivs””,  Gunāra Platpīra “Kāpu priede”, Gļeba Panteļejeva “Lietussargs”, Rīgā, Berga bazārā, interesants Ilmāra Blumberga veidojums, Sal­-
dū — Kārļa Īles “Medus piliens”, viņa darbs ir arī strūklaka “Students” Jelgavā un Stopiņu pagastā jau redzamā paparžu kupola strūklaka. Latvijā ir profesionāla pieeja, iesaistot māksliniekus, arhitektus, uz strūkl­-
akām bieži var raudzīties kā uz mākslas darbiem, katra ir īpašāka, citādāka. Pēdējos gados populāras kļuvušas sausās strūklakas — bez atklāta baseina, tās ir dinamiskas, krāšņas un pieejamas rotaļām ar ūdens strūklām. Lietuviešiem patīk krāsainas muzikālās strūklakas, igauņiem strūkl­aku mazāk.
Neparastas ir augstās strūklakas ezeros vai jūrā — pat 100 un 200 metru augstas. Karaļa Fahda strūkl­aka Saūda Arābijā ir augstāka par Eifeļa torni. Visaugstākā pasaulē.
— Pats arī esat izstrādājis strūklaku dizainu?
— Aizkraukles dīķa strūklaka, Luīze Šarlote un Fridrihs Kazimirs Ventspilī  ir manis dizainētas.
— Vai ar jums konsultējas arī Alūksnes strūklaku meistars Alvits Grīvnieks?
— Jā, Alvits šad tad zvana un uzdod jautājumus. Tādu cilvēku, kas var uzbūvēt strūklaku, noteikti ir vairāki. Alvita tēvs sāka būvēt, un viņš turpina, veido peldošās strūkl­akas, sprauslas, liek prožektorus, bet viņam ir cits piegājiens —  strūklaka ir skaista, veidojas daudz sīko ūdens pilienu, bet manām strūklakām ir redzams atsevišķu strūklu zīmējums. Zinu, ka manā darbā 95% gadījumos rezultāts būs tāds, kā plānots, un es strūklakas nododu apsaimniekotāju rīcībā, kas vajadzības gadījumā tās var uzturēt vai saremontēt, bet daudzi entuziasti eksperimentē, un rezultāts ir dažāds. 
Mastos gan elektrība, gan ūdens
— Kāds bijis sarežģītākais tehniskais risinājums?
— Ventspils “Fregate “Valzivs””, kas ir lielākā strūklaka Baltijas valstīs, tās ūdenskritums ir platākais mākslīgais Latvijā. Tehniskā risinājuma izstrāde bija liels izaicinājums, aprēķini tādi, kādi vēl nekad nebija veikti, mastos ir gan elektrība, gan ūdens. Neilgi pirms atklāšanas pasākuma izjokoju Ventspils galveno arhitekti Daigu Dzedoni. Viņai teicu — strūklakas ūdenskritums tomēr nav platākais Latvijā. Viņa pārsteigta jautāja: “Kā nav? Kurš ir platāks?” Atbildēju —  Ventas rumba!
— “Fregate “Valzivs”” saņēmusi prestižas balvas Latvijā, zeltu Itālijā un sudrabu ASV.
— Balvas ir par dizainu. “Fregati” dizainēja vācu arhitekts Deivids Kuks — fantastisks cilvēks, arhitekts ar lielo burtu, kurš visus savus rasējumus izstrādā ar brīvu roku, bez lineāla. Tas ir kaut kas neaptverams! Mierīgs, strādā bez stresa. Ja ir kaut kāda problēmsituācija, pasmaida un saka — nu ir taču kaut kāds risinājums. Esam pārrrunājuši arī dažādas ar šo projektu saistītas tehniskas problēmas un veidus, kā tās risināt, viņš uzklausīja un atbildēja: “Es taču teicu, ka ir kāds risinājums!”
— Vai “Regate” ir Ventspils mēra Aivara Lemberga pašapliecināšanās?
— Ja ventspilnieki ko dara, tad lai tas būtu savs un vislabākais, tāda pieeja ir visiem cilvēkiem, kas tur vada un pārvalda. Nav runa par to, ka jābūt dārgākajam, bet labākajam, un tas, protams, maksā. Komunicējot ar dažādu pašvaldību pārstāvjiem, esmu ievērojis būtiski atšķirīgu pieeju projektu realizācijai. Ir pašvaldības ar pieeju “tas nav aizliegts, tātad ir atļauts” un, ja vienas durvis tiek aizvērtas, tiek meklētas citas durvis. Un ir pašvaldības, kas lielākus projektus realizē kautrīgi, aizbildinoties, ka “to likums neļauj un šito aizliedz”, lai gan, ja nebaidās un meklē, ko likums atļauj, nevis aizliedz, tad projektus var īstenot.
Strūklakas tērē daudz, bet pelna arī naudu. Piemēram, kad zibens ieblieza Varšavas multimediju strūkl­akā, vecpilsētas uzņēmēji izdarīja spiedienu uz domi — ātrāk remontējiet, jo, ja tā nestrādā, nenāk klienti, kas grib to apskatīt un pēc tam apmeklēt kafejnīcu. Dažkārt tirdzniecības centros tās izbūvē ar noteiktu mērķi — tūristu pievilināšanai.
Virs koristiem
mitrinās gaisu
— Jūs satrauc dārgi projekti?
— Ja man pasaka, ka būs liels projekts, uzreiz domāju, ka tas ir sarežģīti, dārgi un kas to visu paspēs izdarīt, bet arhitektiem ir mierīgāka uztvere. Piemēram, Jurim Pogam, kurš projektēja Mežaparka estrādes pārbūvi Rīgā. Tas ir grandiozs pasākums, kurā iesaistīja arī mani — izstrādāju adiabātiskās dzesēšanas sistēmas risinājumu, tā ir sistēma, kas ārpus telpām mitrina gaisu, lai samazinātos gaisa temperatūra un nebūtu tik karsti, kas ir svarīgi koristiem estrādē. Tādi risi­-
nājumi ir, piemēram, Spānijā — ap nojumēm caur sprausliņām nāk nemanāms mitrums, un gaiss uzreiz kļūst vēsāks.
— Cik ilgs ir strūklakas mūžs, piemēram, Aizkrauklē?
— Abām Aizkraukles strūkl­akām jādzīvo gadu gadiem — var nomainīt sūkni, elektroniku, prožektorus, bet konstrukcijas no nerūsējošā tērauda ir mūžīgas. Strūkl­akas izveidotas tā, lai tās varētu saremontēt.
— Ogres digitālais ūdens aizkars ir fantastisks — ūdens līstot veido vārdu “Ogre”, dažādus rakstus. 
— Baltijā tāds ir vienīgais ārpus telpām. Baltijā izmēru un skata ziņā daudz mazāks ir AHHAA centrā Igaunijā — iekštelpās, durvju ailē. Ogres aizkaram tiek veidotas speciālas programmas, ar to man ir jānodarbojas. Vācijas “Oase” iekārta ir divreiz dārgāka, šis ir spāņu risinājums, ekspluatācijā un tehnoloģiski sarežģītāks, bet viss darbojas.
— Ko domājat par muzikālajām un gaismas strūklakām?
— Tās ir skaistas, taču Latvijā vasarā ilgi nav tumsas. Kad Tepera ezerā izziņoja, ka būs gaismas strūkl­akas atklāšana, vecāki ar bērniem nevarēja sagaidīt, kad gaismas ieslēgsies, bērni mieg ciet, vai nevarot ieslēgt ātrāk? Gaismas gudras, ieslēdzas, kad paliek tumšs. Gāju, piemānīju skapi, pateicu, ka tumšs, un ieslēdzu gaismas.
— Jums pašam mājās ir sava strūklaka?
— Dzīvoju dzīvoklī, strūklaka ir greznumlieta. Ja man būs laiks ar to darboties, tad tā kādreiz noteikti būs, ja nebūs laika, tad nebūs, jo jāapzinās, ka tās ir arī rūpes. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Gints Jaudzems.
Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 1973. gada
8. februāris.
Dzīvesvieta: Ogre.
Izglītība: absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti, inženierzinātņu doktors siltuma,
gāzes un ūdens tehnoloģijās.
nodarbošanās:
jau 25 gadus strādā akciju sabiedrībā “Akvedukts”, valdes loceklis, pamatdarbības vadītājs, inženieris konsultants ar specializāciju — profesionālas strūklaku tehnoloģijas. Septiņus gadus bija Rīgas Tehniskās universitātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju institūta katedras pasniedzējs un docents, ir Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības eksperts.
Ģimene: sieva Everita,
meita Alise un dēls Gustavs.
Horoskopa zīme: Ūdensvīrs.
Vaļasprieks: galda teniss.
Hobijbizness: strūklakas.