Jāņi ir tradīcijām bagātākie un līksmākie latviešu svētki, kurus allaž gaidām. Skaisti šie svētki vienmēr bijuši bebrēnietim Jānim Midegam, kurš ar sievu Antoņinu sirsnīgi “Staburagu” sagaida savās mājās “Lazdās” Bebru pagasta centrā.
Iekārtojamies vienā no istabām. Ik pa laikam mūsu sarunai pievienojas Antoņinas kundze, arī pelēkais runcis Kevins ienāk pārliecināties, vai viss ir kārtībā.
Katram sava
dziesma
— Esat bebrēnietis vairākās paaudzēs?
— Vecāki pirms kara no Rīgas atnāca dzīvot uz “Vecsiljāņiem”. 1944. gadā nevarēja saprast, ko iesākt, un devās bēgļu gaitās. Tika līdz Siguldai. Man ir trīs māsas, jaunākajai tad bija divas nedēļas. 1947. gadā piedzimu es.
— Vai vienīgais Jānis radu pulkā?
— Tēva brālis bija Jānis. 1943. gadā uz ielas viņu paņēma vācu armijā, un viņš nokļuva Austrālijā. Mātes rados Jāņu nebija.
— Kādu no bērnības atceraties Jāņu svinēšanu? Svētki taču bija aizliegti…
— Kad bija aizliegti? 50. gados tā lieta gāja plaši. Es labi atceros tos laikus. Toreiz Jaunbebru galā bija lauksaimniecības artelis “Ļeņina ceļš”, priekšnieks bija Jānis Krievārs. Svinēšana bija diezgan ilga. Pie kantora Zemiešos pulcējās tauta. Par to ir vesels stāsts. Uzstājās pašdarbnieki — dziedātāji un dejotāji, tika spēlēti viencēlieni, bija liels ugunskurs. Atceros, pirmajos gados bija darvas muca. Pirms tam bija liela alus brūvēšana. Par to gādāja vecie vīri, bijušie saimnieki, alus meistari. Alus plūda straumēm. Sievietes sēja sierus.
Ar svinēšanu Jaunbebros bija tā. Ar priekšnieka rīkojumu atvēlēja divas kravas mašīnas. Šoferiem bija katram savs maršruts, no mājām jāpaņem cilvēki, lai aizvestu uz kopīgu līgošanu.
Aiz Pērses tilta pirms līkuma labajā pusē bija māja, tur dzīvoja tāda Anna Bērziņa. Viņas savāktās dainas — pavisam 78 — ir K. Barona Dainu skapī. Šo sievieti paņēma pašu pirmo. Viņai līdzi bija četras piecas dziesmu klades. Tad ar mašīnu brauca pa mājām, un viņai jau bija izdomāts, ko apdziedāt. Divas dienas varēja nodziedāt, un neviena dziesma neatkārtotos. Ikdienā Anna gāja ganos.
Grūti bija šoferiem. Katrā mājā bija alus. Jāizbrauc cauri visām mājām, katrā pacienāja. Paldies dievam, nekas slikts nenotika. Visi tikās un līgoja vai nu pie kantora, vai šķūnī pie Odzienas pagrieziena.
50. gados Bebru pusē līgoja visur. Vēžos bija lieli ozoli, “Rosmes” ļaudīm tur bija tikšanās vieta. Ozolos jeb “Komunāra” galā bija “Senču” mājas vai “Skoliņas”. Centrā gan bija klusāk. Kad līgošanu aizliedza, tad pie kantora vairs nerīkoja, bet gan šķūnī.
Bija jautri
— Lai neviens neredzētu?
— Sanāca simtiem cilvēku, arī no Vietalvas Siljāņiem. Bija jautri. Neiztika bez muzicēšanas. Katram muzikantam “nejauši līdzi paņēmies” bija savs instruments — cītara, vijole, harmonikas, bungas. No Siljāņiem Štālu tēvs pūta bērza tāsi. Atceros, no tabakas ūsas dzeltenas, mutē tāss, laida vaļā kā traks. Viens pat spēlēja zāģi — divroku zāģis, ar lociņu pa to, skanēja ne sliktāk kā vijole vai čells. Sākumā dziedāšana, līgošana, beigās jau pasēdēšana.
Bērni jau no dzimšanas bija lauksaimniecības arteļa biedri. Tā bija mūsu pirmā tikšanās pēc skolas beigām. Bija jautri, bija dejošana un viss pārējais. Šķūnī dejošana bija pa kulu — noblietētu mālu.
Aizlieguma laikā, lai tā neskaitītos kā līgošana, izdomāja apsējību balli. Tas jau nekas, ka siena laiks klāt. Ar to aizliegšanu viens bums bija 58., 59. gads, kad vajadzēja pieklusināt nacionāli domājošos komunistus. Otrs bums bija 80. gados, kad Latvijā kompartijas pirmais sekretārs bija Pugo. Bija tāds gadījums. Strādāju par galveno inženieri, Jāņos visiem jābūt darbā. Aizbraucu uz darbnīcām, no rīta kādi pieci traktoristi un šoferi no 150 ieradušies darbā. Nekādu darbu nedeva, un viņi pusstundas laikā lēni aizslīdēja projām. Bija klāt partija, vadība, līdz 11 arī viņi bija projām. Darbnīcās biju palicis vienīgais, uzrakstīju atskaiti un drīz devos mājās. Palika tikai sargs.
— Viņam nebija grūti?
— Viņam tur bija jābūt.
Muzikantiem
vairāk alus
— Kā ģimenē toreiz svinējāt vasaras saulgriežus?
— Vienmēr gatavojāmies. Alu darīja kaimiņos. Lapiņtēvs bija izslavēts alus meistars. Galvenais jau bija process, īpaši mucās liešana. Tur bija savi “noteikumi”. Sanāca trīs, četri vīri. Pirmo spaini pasmeļ pilnu — no šī jāmēģina. Sāk mēģināt, mucās vēl nekas netiek pildīts. Kamēr pirmo spaini izmēģina, ārā nedrīkst iet. Pēc tam jau lej muciņās, tad vēl viens spainis. No muciņām ārā nelies, kā iesi mājās, ja baļļā vēl ir?
Visi bija izpalīdzīgi. Tajos laikos vēl nebija elektrības, bija tikai telefons. Starp citu, 1958. gada Jāņos Bebros, “Ļeņina ceļa” kolhozā, iedegās lampiņa, 1959. gadā — “Vecsiljāņos”, tāpēc ka paši taisījām līnijas. Svētku rīkošana bija cilvēku iniciatīva. Nebija ne mākslinieku, ne algotu muzikantu, viņiem divreiz vairāk alus iedeva.
Pa vasaru no Rīgas atbrauca vecvecāki. Ciemiņi tā nebrauca, taču vienmēr gājām pie kaimiņiem palīgot. Arī kaimiņiem ciemos sabrauca interesanti cilvēki, varēja parunāt, padziedāt. Ja aizgāja pie viena, tas nāca līdzi pie nākamā.
Pārsvarā Jāņi pavadīti “Vecsiljāņos”, tikai dažus gadus neesmu tur bijis.
— Vai “Vecsiljāņos” tāpat kā “Silmačos” tā bija raiba nedēļa, kad cepšana, vārīšana un brūvēšana uz divi gaņģi?
— Toreiz ledusskapju nebija, un tad bērniem no mājas uz māju visu vajadzēja pārnēsāt. Piemēram, raugu, kas toreiz bija deficīts. Katrā mājā bija kas cits, un tā mēs ar produktiem gājām no mājas uz māju un savā starpā spriedām, ko Jāņos darīsim.
Man bija kādi astoņi gadi. Vectēvs un vecāmāte bija atbraukuši no Rīgas. Mani aizsūtīja uz pagrabu pēc alus. Tad jau mucām bija spundes, ne krāni. Sekas bija bēdīgas — viss alū. Vienā gadā muca bija pārsprāgusi. Troksnis bija liels, un neviens nevarēja saprast, kas par lietu. Šņabi toreiz nedzēra, sievietes pa glāzei mājas vīna. Gaļu arī necepa. Siers, pīrāgi, alus, bērzu sulas — tas bija cienasts. Piedzērušo nebija, bija jautri un omulīgi. Sievas ģērbās tautastērpos.
Mājas rotāšana bija obligāta. Pie kūts saslēja pīlādžus — lai pasargātu lopus no ļaunajiem gariem. Istabās izlika bērziņus, grīdas izkaisīja ar kalmēm. Kalmes nevis grieza, bet paberzēja, lai izdalās spēcīgāka smarža.
Aiziet līdz pilsdrupām
— Kas palicis atmiņā no jaunības gadu Jāņiem?
— Saimniecībā toreiz galvenais agronoms bija Jānis Račiks, mūsu mājās īrēja istabiņu. Biju atnācis no armijas, un viņš mani pierunāja, ka jābrauc uz Koknesi dejot. Man jau īpaši negribējās, jo daudz labāk patika sports. Vienā gadā dejotāji nosprieda, ka brauks pie mums. Kā nekā divi Jāņi un “Vecsiljāņi”. Nākamajā gadā izlēma līgot Koknesē pie dzirnavām. Abi Jāņi aizbraucam, staigājam. Pērses krasts pilns ar līgotājiem, deg ugunskuri, bet savējo nav. Bija sarunāts aiz dzirnavām pa kreisi, bet neviena nav. Paejam pa labi, tad ejam pa kreisi. Ejam un ejam, pie katra ugunskura kaut ko piedāvā. Tā mēs aizgājām līdz pilsdrupām. Stundas četras gājām, taču mūsējo nebija. Atbraucām atpakaļ uz Bebriem. Pēc divām dienām mēģinājumā atklājās, visi esot bijuši pa labi, jo pa kreisi viss bija aizņemts. Telefonu jau toreiz nebija.
Kārtīgi tautas svētki
— Kā “Vecsiljāņos” tagad svin Līgo svētkus?
— Kādreiz savējie vien pie galda bija 37 cilvēki, tagad ap 20, bet jāgatavojas vien ir. Alu nebrūvējam. Esmu braucis uz Bausku vai Piebalgu un atvedis kādu muciņu.
— Ko jums nozīmē Jāņi?
— Tie ir kārtīgi tautas svētki. Ziemassvētki ir vairāk ģimenes svētki. Jāņi ir vasaras pilnbrieds, bet arī ģimenes svētki. Jāņos tu vēl nejūti, ka iet uz rudeni, bet pēc mēneša gan. Tas ir zemniekam noslēguma posms. Sēja pabeigta, pamazām ienākas raža, un sāc domāt, ka drīz būs jāvāc. Tā man ir kā robežšķirtne.
— Ja varētu pagriezt atpakaļ laiku, vai gribētos vēl piedzīvot jaunības laiku saulgriežu svētkus?
— Jā, tie bija interesanti. Kopā sanāca pussveši cilvēki, Jāņu naktī sapazinās. Visi savējie. Varēja izdziedāties, izdejoties. Šodien tā visa pietrūkst. Vairs nav tā latviskuma.
— Un kā šogad? Jāņi būs?
— Būs. Varbūt ne tik kuplā pulkā, bet būs. Kur tad tie paliks?
Pagājušajos Jāņos pie mazdēla atbrauca ciemos jaunieši no Nīderlandes. Viņi bija pārsteigti, kas Latvijā notiek. Aizbrauca uz Kokneses pilsdrupām. Ballē pa divi dejo — vīrietis un sieviete! Pirmoreiz mūžā redz, ka vairāki simti cilvēku, bet dejo viens ar otru!
Šogad aizbrauksim uz “Vecsiljāņiem”. Iekursim pirtiņu, kādus grēkus vēl nomazgāsim. Būs siers, pīrāgi. Tā kā meita un znots ir mednieki, un nu jau divas nedēļas arī mazdēls ir mednieks, tad jau, cerams, Jāņu buku sagādās. ◆
