(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 12. jūnija numurā.)
Lai krekls nonēsājas, bet galva paliek
Serbijā pat kreklu, kuru gatavoja karavīru aizsardzībai, sauca par mēra kreklu, jo tas aizsargāja arī no mēra, holēras un bērnu slimībām. Tāds krekls dažos Serbijas ciemos saglabājās vēl ilgi, un to galvenokārt izmantoja vai nu bērnu dziedināšanai, vai lai izsargātos no bērnu slimībām priekšdienās. Bērni caur kreklu izlīda, lai būtu veseli. Kāda sieviete no Bukovču (буковче) sādžas pētniekiem stāstīja, ka krekls bija neliela izmēra un to varēja uzvilkt tikai zīdainim vai lellei. Pēc viņas stāstītā, kreklus vienā naktī vecās sievas gatavoja arī pārdošanai. Sev tādu kreklu sieviete nopirka, jo vēlējās izārstēties no neauglības un tikt pie kārotā bērna. Kosovas serbi viendienas audumu izmantoja, lai pasargātu jaundzimušo zīdaini ģimenē, kurā mira bērni. Viņa autiņiem linus ņēma no deviņām atraitnēm, no kurām vienai bija jābūt tēva radiniecei. Radiniece nerunājot vienas nakts laikā savērpa diegus un noauda autiņus.
Pārsteidzoši, bet līdzīgs rituāls bija tjurku tautai čuvašiem, iespējams, aizgūts no austrumslāviem. Lai saglabātu dzīvību slimam bērnam, vienā dienā, noteikti līdz saulrietam, septiņām sievietēm bija jāizgatavo krekliņš. Gatavo audumu nemazgāja un nevelēja. Kreklu šuva rokām un neapvīlēja, arī pogas tam nepiešuva. Kreklu uzvelkot, bērnam izteica novēlējumu, ko varētu tulkot tā: lai krekls nonēsājas, bet galva lai paliek.
Cīnās arī ar dabas stihijām un piesauc lietu
Baltkrievijā ar viendienas auduma palīdzību centās novērst krusu un lielu sausumu. Tā kādā sādžā sievietes dvieli auda ārā uz ielas. Viņas auda no rīta līdz pusdienlaikam, pie sevis runājot aptuveni tādu tekstu: “Kungs Dievs, mēs vērpjam un aužam un lietus mākoņus saucam, lai vagas samērcē, sausumu atmērcē.” Ar tādu vienā dienā vai naktī noaustu dvieli gāja ap sādžu vai ap baznīcu. To uzkāra uz jau esoša vai reizē ar audumu darināta krusta. Dvieli pēc noaušanas nemazgāja, jo tas bija jāizdara piesauktajam lietum. Citviet ar viendienas dvieli apstaigāja akas vai arī to nesa uz upi. Vēl 1974. gadā kāda sieviete stāstīja, ka viņa pati piedalījusies dvieļa aušanā. Sievas salasījušās sādžā vienkopus ārā. Vienā dienā apstrādājušas linus, savērpušas diegus, noaudušas dvieli, aiznesušas to uz avotu un tur pie avota pakārušas, vēl padauzījušas pa avotu. Lietus ātri vien sācies.
No apgabala Sibīrijā, kur dzīvo izceļotāji no Baltkrievijas, nāk ziņas par krekla darināšanu, lai izsauktu lietu. Tādu viendienas kreklu uzvilka jaunai meitenei, kura tajā staigāja pa valgmes izslāpušajiem tīrumiem.
Katram karavīram
pa lupatiņai
Serbijā viendienas kreklu izmantoja, lai pasargātu karavīrus no ievainojumiem un bojāejas. Tā Serbijas austrumu daļā tikko uzzināja, ka būs karš, pusnaktī sapulcējās deviņas vecas sievas, kuras līdz rītausmai pilnīgā klusumā auda un šuva vienu kreklu. Caur kreklu izlīda visi vīrieši, kuriem jādodas karā. Šīs ziņas bija pierakstītas 19. gadsimta beigās.
Līdzīgi atmiņu pieraksti no Serbijas savākti 20. gadsimta 70. gados par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, naktī sapulcējās deviņas vecas sievas, noģērbās kailas, vērpa, auda un pašuva kreklu. Viņas steidzās, jo darbu vajadzēja pabeigt līdz pirmajiem gaiļiem. Kamēr vecās sievas šuva, vīrieši staigāja pa sādžu un klausījās, kur iedziedāsies pirmais gailis. Viņi to saķēra un aiznesa sievietēm. Viņas gailim uzvilka kreklu un putnu palaida brīvībā. Vīri uz gaili šāva, bet tā, lai netrāpītu. Tad kreklu saplēsa gabaliņos un katram, kurš devās uz fronti līdzi deva vienu lupatiņu, lai lodes viņu neņemtu un karavīrs sveiks un vesels atgrieztos mājās. Citos serbu ciemos uzskatīja, ka vienā naktī darinātu kreklu jādod līdzi katram karavīram. Viņam to vienmēr vajadzēja nēsāt uz plikas miesas un noģērbt, tikai atgriežoties dzimtajās mājās. Tādu kreklu nēsājot, nedrīkstēja nogalināt (naidīgās armijas karavīrus drīkstēja, jo tā pavēle, ne krekla nēsātāja brīva griba), melot, lamāties, dzert, uzdzīvot ar sievietēm. Kāds serbs stāstīja, ka 1941. gadā, kad viņu iesauca armijā, māte lika iet pie paziņas, kurai bija mēra krekls un izlīst caur to, lai lodes neskartu.
Holēra netiek tālāk
Lietuviešu teika stāsta, ka holēras laikā, kad tā kā melnā tērpta kundze braukāja karietē ar četriem zirgiem, Daukšu sādžā ieradās kareivis. Viņš deva padomu vienā dienā savērpt diegus, noaust audumu un to šķērsam ceļam uzklāt abos sādžas galos. Kopīgiem sādžas iedzīvotāju spēkiem tas tika izdarīts. Holēra nevarēja izbraukt cauri sādžai, un cilvēki izglābās no slimības.
Citā teikā stāstīts par vārdā nenosauktu sādžu, kurā sievietes vienā dienā noauda dvieļus, abos sādžas ielas galos iesita pa divi mieti un starp tiem pārvilka dvieļus. Tad sādžā arī pārstāja mirt cilvēki. Līdzīgi ir atmiņu pieraksti par Žižmu sādžu. Visi sādžas iedzīvotāji sadalījās divās grupās un sapulcējās divās mājās, kuras atradās katra savā sādžas galā. Katra grupa no vilnas, kura bija savākta no visām mājām, savērpa dziju un izauda pa auduma gabalam, kuru dēvēja par bradini, tā lietuviski sauc arī vienu zvejas tīklu paveidu, līdz ar to nojaušams, ka arī audums nebija īpaši biezs. Auduma garums bija tāds, lai tā pietiktu pārstiept šķērsām sādžas galvenajai ielai, platumā tas bija kā dvielis. Abus audumus vienlaikus nesa ap sādžu. Nesa vīrietis un sieviete — viens pirmdzimtais, otrs pastarītis. Tad tos vārtos pārstiepa pāri ceļam. Sievietes vēlāk stāstīja, ka viņas sapņos redzējušas holēru, kura teikusi, ka stiprs šķērslis uzstādīts, nevar tikt tam garām.
Sagatavoja Imants Kaziļuns
(Turpmāk vēl.)
Tradīcijas noriets
Lūk, trīs latviešu ticējumi no P. Šmita ticējumu krājuma: 15387. “Ja ir saslimis ar krītamo kaiti, izārstēt var, ja no saules rieta līdz otram saules lēktam (nakti) savērpj, izauž, pašuj un uzvelk jaunus kreklus.” /V. Miķelāns, Asare./;15388. “Vienā dienā jāsavērpj, jānoauž un jāizšuj krekls, tad ar šā krekla palīdzību varot dziedēt krītamo slimību.” /O. Darbiņš, Birži./; 15394. “Ja grib izdziedēt krītamo vainu, tad vienā pašā dienā jāsavērpj lini, jāizauž audeklā, jāsašuj kreklā, kurš tad jāuzvelk slimajam.” /P. Š., Preiļi./
Kamēr nebiju iepazinusies ar slāvu materiāliem, man šie ticējumi likās ļoti savdabīgi, neparasti. Tagad saprotams, ka tie iekļaujas viendienas auduma darināšanas tradīciju lokā, tradīcijas norieta stadijā, kad audumu izmantoja ne sērgu, bet konkrētu slimību ārstēšanā. Preiļi Latgalē, Birži un Asare Augšzemē — pēc būtības starp visiem trijiem apdzīvotajiem punktiem samērā neliels attālums, tomēr arī te vērojamas zināmas atšķirības tradīcijā: Asarē darbs bija jāpadara vienas nakts laikā, Biržos un Preiļos vienas dienas laikā.
No Preiļiem nāk arī P. Šmita krājumā ievietotā teika, kurā saimnieks ar virves palīdzību pasargā savu saimi no mēra: “Senāk pa mūsu zemi staigājusi briesmīga slimība — mēris. No viņa miris ļoti daudz ļaužu, dažā sādžā pat visi cilvēki izmiruši. Mēri pat varējis dzirdēt, kur tas nākot un ko kaunot. Viens mūsu sādžas saimnieks braucis ciemā, bet ceļā izdzirdis, ka šonakt pie mums atnākšot mēris. To dzirdēdams, viņš griezis zirgu atpakaļ un braucis uz māju. Atbraucis viņš nekavēja laika un tūlīt stājās pie darba, lai sataisītu sev aizsargu no mēra. Viņš nokāva trīs melnus dzīvniekus: suni, kaķi un gaili, ar to asinīm apsmērēja ačgārni sašķeterētu virvi, un ar to apstiepa apkārt savai mājai. Tad viņš izgāja šā ar virvi apstieptā dārza ārpusē, novilka drēbes un tur atstāja. Tad iegājis istabā, likās gulēt. Naktī atnāca mēris. Ieraudzījis ar virvi apstiepto istabu, tas teica: “O, kas par gudru vīru, dzelzs sētmali apstiepis ap māju.” Bet par sētmali pāri viņš nenāca. Un tā saimnieks palika dzīvs, bet sādžā, kur nevienam nebija nekādu aizsardzības līdzekļu, bija izkauti visi ļaudis. Šā saimnieka kalpone bija paslēpusies rijas ceplī, un viņai ap pusnakti nezin kas tā iešāvis pa pieri, ka izcēlies liels puns.” Teikā nav atzīmēts, ka virve darināta vienā dienā, tomēr teiktais, ka tā ačgārni sašķeterēta, ļauj saprast, ka virve darināta maģiskiem nolūkiem, iespējams, kādā konkrētā dienā/naktī, piemēram, Lielajā Ceturtdienā vai Piektdienā, Miķeļdienā, mēness aptumsuma laikā vai tamlīdzīgi, tātad noteiktā laika posmā un iekļaujas viendienas auduma tradīciju lokā.
Par tradīcijas norietu liecina tas, ka darbojās saimnieks, ne saimniece, un tas, ka viņš darbojas viens un virvi velk tikai ap savu saimniecību, jo viendienas auduma tradīcijai pamatos ir kolektīvs raksturs, un tā saistās ar sieviešu kopienu.
Iedarbību pastiprina buramvārdi
Runājot par Latvijas situāciju kopumā, tieši ar vairuma latviešu dzīvi viensētās varētu skaidrot, ka pie mums viendienas auduma darināšana izzuda ātrāk nekā slāviem, kuri pārsvarā dzīvoja sādžās. Tas gan neattiecas uz Preiļu teiku, jo Latgalē, salīdzinot ar pārējo Latvijas teritoriju, bija atšķirīga vēsturiskā situācija un ilgstoši saglabājās sādžas.
Latvijā, jādomā, pastāvēja paņēmieni, kuros, lai atvairītu sērgas, apvienoja kā dzīvnieka upuri, tā īpašu (vecu nīšu) vai tieši aizsardzībai gatavotu (uz pretējo pusi vērptu) diegu izmantošanu.
Lūk, tautasdziesma, kuras saturs līdzīgs abiem augšminētajiem tekstiem.
Nenāc, mērit,
Pie munu vārtu,
Div’ melni suņi,
Div’ melni kaķi,
Tie tevi ēd?s,
Tie tevi plēs?s,
Tie tevi dzīs pa
Dziniena galam.
Vidzemē pierakstītos ticējumos stāstīts, kā pagatavot dzīparu aizsardzībai pret mēri un citām lopu un cilvēku slimībām: 20390. “Mēri cilvēki senāk turējuši par dzīvu garu. Reizēm viņš nācis vecas sievas izskatā un prasījis dzert; reizēm atkal staigājis par putnu apkārt. Lai izsargātos no saslimšanas, tad vajadzējis novīt tādu auklu no liniem, kaņepējiem un visādu zvēru un putnu spalvām. Šādu auklu saukuši par mēra kāsi, un kam viņu apvilkuši apkārt, tam mēris neticis klāt. Mēra kāsis stāvējis Skujenes Zvaguļu mājā, aizbāzts aiz rijas sijas. Kad vēlāk riju noplēsuši, tad kāsi iznīcinājuši.” /J. Sprancis, Skujene./; 20389. “Mēness aptumšošanās laikā vajaga vērpt, bet tā, ka pavediens griežas uz otru pusi. Šādas dzijas vajaga uzglabāt. Kad apkārtnē parādās mēris jeb cita līdzīga sērga, tad ar to dziju vajaga apvilkt ap sētu, lai izsargātos no tās sērgas.” /F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 198./; 20216.
Zinot par viendienas auduma izmantošanu slāviem, karā aizejošo karavīru pasargāšanai no ievainojumiem un savas teritorijas aizsardzībai no naidniekiem, zināmas pārdomas izraisa arī šāda satura tautasdziesmas:
Apjožam zelta jostu Šim resnam ozolam.
Cirta čūska, dzēle bite,
Ne lapiņa nenokrita.
Es apvilku vaŗa stīpu
Apkārt manu novadiņu,
Kas gribeja iekš? tapt,
Lai kaldina zobeniņu.
Un lai pēdējā dainā nemulsina vara stīpa. Atcerēsimies teiku, kurā saimnieks ap māju apvilka ačgārni šķeterētu virvi, bet mēris to dēvēja par dzelzs sētmali. Es negribētu apgalvot, ka tautasdziesmās pieminētā josta nepārprotami ir viendienas audums, jo plašākā nozīmē jebkurai jostai reizē ar tīri praktiskiem mērķiem piedēvēja arī maģiskas aizsargīpašības, kuras, jostu apsienot, vēl varēja pastiprināt ar attiecīgiem mutiskiem tekstiem. Augšminētās tautasdziesmas skan kā buramvārdi. Tomēr, manuprāt, pieļaujama arī tāda to interpretācijā. Vara stīpa ap novadiņu, visticamāk, nav jāsaprot kā īstenībā veikts rituāls, kura laikā tika apvilkts diegs ap visu novadu, kaut arī, atceroties baltkrievu materiālus, kas zina, kas zina? Ticamāk, tā bija tikai maģiska dziesma — buramvārdi, kas tomēr radās vidē, kur bija pazīstama un tika piekopta pavedienu izmantošana, lai norobežotu savu sakārtoto pasauli no svešā un naidīgā ietekmes. ◆
