Ļoti saspringta nedēļa, kurā daudz izdarīts. Laika, kā vienmēr, par maz. Muzeja arhīvā kārtoju neretieša Pētera Lodziņa atstāto mantojumu. Ik pa laikam piezvana kāds, kurš meklē savu senču saknes, un jautā man pēc palīdzības. Prasa, vai nav zināms, kuros kapos apglabāts kāds viņa radinieks. Zvanītāji ir Latvijā dzīvojoši, pārsvarā ap 70, 75 gadiem. Vēlas apzināt savu dzimtu un atstāt materiālu mazbērniem. Nedēļā piesakās vismaz divas ekskursijas pa muzeju vai Neretu. Pagaidām interesējas tikai pāri, nevis ekskursantu grupas. Kolektīvi ir pieteikušies jūlijā un augustā, parasti caur tūrisma firmām, bet nav zināms, vai ārkārtas situācijas dēļ tās nebūs bankrotējušas.
Biju latviešu valodas, matemātikas, angļu valodas rakstisko eksāmenu novērotāja no pašvaldības Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā. Eksāmens pagāja bez starpgadījumiem. Varbūt daļēji arī tāpēc, ka visi ir informēti — piedalās novērotājs. Neviens negrib eksāmenu kārtot no jauna — ne bērns, ne skolotājs. Ja novērotājs konstatētu pārkāpumu, eksāmenu var nākties pārlikt. Īpašās situācijas dēļ eksāmeni bija laika ziņā īsāki jeb uzdevumu bija uz pusi mazāk. Pēc tiem aprunājos ar jauniešiem, un viņi teica, ka nebija grūti.
Liels satraukums valdīja Rīgā otrdien, kad rīta pusē pēkšņi pazuda elektrība teju visai Rīgai. Gribas teikt — kam negadās. Tā bija arī eksāmenu diena, par laimi, avārija tos neietekmēja. Lielus zaudējumus radīja Austrumu slimnīcai, kurā ilgi neieslēdzās strāvas ģeneratori. Šis gadījums parādīja, ka nekas nav mūžīgs, viss var nolietoties, salūzt. Otrkārt, tas parādīja, kārtējo reizi neesam gatavi ārkārtas situācijām. Labi, ka intensīvās terapijas nodaļā, operāciju zālē tāpēc neviens neaizgāja bojā. Neretas puses zemnieku saimniecībā ir slaukšanas roboti. Kad biju tur aizvedusi skolēnu grupu, lai parādītu, kā strādā moderni zemnieki, uzdevām jautājumu — kas notiek, ja atslēdzas elektrība? Govis paliks neslauktas? Saimnieks teica — man ir ģenerators, un vajadzības gadījumā tam momentā jāieslēdzas, lai datoriem būtu strāva, lai nepazustu informācija.
Sestdiena valstī bija oficiāla darbdiena. Pie manis atbrauca kolēģi — mākslas zinātnieks Dainis Bruģis un mākslas vēsturniece Ina Līne. Izvadāju viņus pa Gricgales krogu, Strobuku pilskalnu. Interesēja viņiem arī Zalves muiža, kuru izpētīja paši.
Nedēļas beigās, 14. jūnijā, Komunisma genocīda upuru piemiņas dienā, biedrība “Upmales mantinieki” Gricgalē, Medņu krogā, uzņēma kuplo Krūžu ģimeni. Lai cilvēkus pienācīgi uzņemtu, lasīju dažādus vēstures materiālus, tajā skaitā Lūcijas Ķuzānes rakstītās atmiņas par komunistu izsūtītajiem pilskalniešiem, gricgaliešiem. Valda Valdmaņa ģimene bija viena no izsūtītajām. Jaunsaimnieks, kurš pāris gadus Latvijas laikā bija aizsargu rotas komandieris. Pārcēlās uz Gricgales pusi, lai palīdzētu radiniecēm saimniecībā. Precējies, sieva Anna bija bērna gaidībās. Atpakaļ uz Latviju atbrauca tikai saimnieks ar saimnieci. No Neretas komunisti izveda septiņas ģimenes.
Pagājušajā nedēļā valstī atcēla ārkārtas situāciju, un nu atļauta pulcēšanās. Ģimenes kopāsanākšanu sākumā bijām plānojuši ārā, bet aukstā laika, lietus dēļ pārcēlām uz iekštelpām. Protams, ka noteikums par distancēšanos liek nemitīgi domāt — cik tālu no pārējiem esmu. Lai arī ārkārtas situācija atcelta, iekšēji, emocionāli distance joprojām darbojas. Tajā pašā laikā nu ir brīvības sajūta, pazudusi lielā trauksme, aizsardzības barjera. Gripa un citas līdzīgas slimības mums ir zināmas, pret tām izstrādātas vakcīnas. Covid mums ir svešs, un kā pret visu svešo jūtam bailes, piesardzību.
Saeima galīgajā balsojumā apstiprināja novadu reformas likumu. Kopumā varu teikt — reformas bija un būs, galvenais, lai tās notiek uz labu. Šobrīd jaunajai reformai svarīgs ir iedzīvotāju blīvums un līdz ar to ap Rīgu, kur cilvēku daudz, saglabājušies daudzi novadi. Laukos blīvums stipri mazāks, bet tāpēc cilvēks nav nekvalitatīvāks. Lauku cilvēkam dzīves apstākļi var būt smagāki, bet viņš nemūk no savām mājām. Reformas dēļ man ir neliels aizvainojums, jo Nereta tik un tā paliks nomalē. Tā bijis visos laikos, arī kad bijām pievienoti pie Jēkabpils. Skatoties no Aizkraukles uz Neretu, esam tālu. Toties no Neretas uz Aizkraukli mums vienmēr jāspēj redzēt. Mums Aizkraukles gaisma ir jāsaredz, bet vai Aizkraukle redzēs Neretas? Tāds centrtieces spēks, kas var vēl vairāk iztukšot laukus. Covid gan parādīja, ka ļoti labi var strādāt Rīgā, bet dzīvot Neretā. Ja esi apzinīgs darbinieks, nav vienmēr jāskrien uz visām sanāksmēm, jo dažkārt sanāksmē vērtīgi labi ja divi teikumi. Reformas dēļ esmu domājusi arī par jaunā novada vadības attieksmi pret muzejiem. Ja nu sanāk tā, ka reģionu muzeji vairs nebūs atbalstāmo vidū? Vai muzeji būs filiāles, vai patstāvīgas iestādes? Šobrīd nevienam nav skaidrības, kas jaunajā novadā notiks ar transportu, izglītību, sociālo palīdzību un pārējo.
