IESAKA Anete Čeiča, aizkraukliete
Jau kādu laiku manu lasītāko grāmatu TOP augšgalā ierindojas grāmatas, kurās aprakstīti dažādi, uz patiesiem notikumiem balstīti vēstures stāsti, kuri ietver Latviju un pasauli Otrā pasaules kara laikā. Tuvojoties 14. jūnijam, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, kas, manuprāt, ir viens no baisākajiem un traģiskākajiem notikumiem mūsu tautas vēsturē, neviļus pārlapoju dažas grāmatas par šo šausmīgo izsūtīšanas dienu, kuras esmu lasījusi iepriekš. Manuprāt, lielākajai daļai Latvijas ģimeņu stāv noglabāts atmiņu plauktos stāsts par kādu no izsūtītajiem radiniekiem. Diemžēl retais atgriezās no šīs vietas, kurā joprojām zināmos un nezināmos Sibīrijas taigas plašumos dus mūsu tautieši. Arī Sandras Kalnietes ģimeni skāra šis notikums. Viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām ir tieši šīs autores darbs “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”.
Sandra Kalniete dzimusi 1952. gada 22. decembrī Krievijas Federācijas Tomskas apgabala Kolpaševas rajona Toguras ciemā izsūtīto latviešu Ligitas un Aivara Kalniešu ģimenē. Māte Ligita, dzimusi Dreifelde, kopā ar savu māti un tēvu uz Sibīriju deportēta 1941. gada 14. jūnijā. 1948. gadā viņa atgriezās Latvijā, bet 1949. gadā atkal tika apcietināta un aizsūtīta atpakaļ. Tēvs Aivars kopā ar savu māti izsūtīti 1949. gada 25. martā. Šis ir skarbs ģimenes stāsts par piespiedu savas dzimtenes pamešanu, mēģinot izdzīvot skarbajā Sibīrijā. Kāpēc stāsts ir par balles kurpēm Sibīrijā? Tāpēc, ka Sandras Kalnietes māte, jautra un jauna, nebēdnīga meitene būdama, vēl dienu pirms izsūtīšanas gatavojās ballei, taču naktī atnāca sveši vīri un viņu ģimeni aizveda prom no dzimtenes, prom no mājām. Negaidot un neko nezinot, balles kurpes bija vienīgais apavu pāris, ko uzaut kājās, dodoties uz nezināmo. Šis darbs, manuprāt, ir lielisks veids, kā izklāstīt nežēlīgo vēsturi, papildinot to ar skaitļiem un faktiem, bet izdarīt to lasītājam interesantā un aizraujošā veidā. Pat ja jau neskaitāmas reizes esi lasījis par genocīda vēsturi, mūsu tautiešu izsūtīšanu, šī grāmata ir aizraujoša un pārbagāta ar dažādiem notikumiem, kuri jaunākai paaudzei ir prātam neaptverami un neiedomājami. Ļoti personīgo stāstu par tēva un mātes necilvēcīgajām ciešanām Sibīrijā autore veiksmīgi sasaistījusi ar svarīgākajiem tā laika Eiropas vēstures un politikas notikumiem, pārliecinoši atklājot, kā nekontrolētas varas gaiteņos pieņemtie lēmumi sakropļo veselu tautu dzīvi uz paaudžu paaudzēm.
Sandra Kalniete kā autore spējusi izklāstīt šo savas dzimtas vēstures sadaļu, raisot patiesu interesi un līdzjūtību. Kalniete Sibīrijā aizvadījusi mūža pirmos piecus gadus. Viņa stāsta, ka bijusi vecāku mīlestības lutināta, un bērnības atmiņas parasti esot visskaistākās. Tāpēc autore atzina, ka viņai bija grūti rakstīt grāmatu par vecāku izdzīvošanu Sibīrijā. “Šī nav atmiņu grāmata, jo man tikpat kā nav savu atmiņu par Sibīriju,” saka
S. Kalniete.
Būtisks ir fakts, ka šis darbs ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu mūsdienu literatūras darbiem, tas ir iznācis 15 valodās, ieskaitot japāņu, flāmu un albāņu. Manuprāt, izcila grāmata, kura neļauj aizmirst neaizmirstamo un parāda latviešu tautas nesatricināmo garu. Novēlu visiem katru gadu godināt un pieminēt mūsu tautiešus, kuri tika izsūtīti un neatgriezās dzimtenē, kā arī izlasīt kaut vienu grāmatu, kas saistīta ar šo notikumu! ◆
