Aizkraukles pilsētas kultūras nama vestibilā atklāta fotogrāfa skrīverieša Laura Vīksnes fotogrāfiju izstāde “Latvijas talanti”. Izstādē redzamās fotogrāfijas tapušas pēdējo trīs gadu laikā un sākotnēji bija uzņemtas publicēšanai žurnālos “Santa”, “Ieva” u. c.
Rīkot šādu izstādi Lauri iedrošinājusi Aizkraukles kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Vanda Arnta-Laizāne. Viņa ir arī fotomākslinieka novadniece — skrīveriete. Izstāde sākotnēji bija paredzēta vienlaikus ar tradicionālo neprofesionālo dziedātāju konkursu “Klusie ūdeņi”, bet valstī noteiktās ārkārtas situācijas dēļ tas nenotika, un izstādi nolēma atklāt jūnija sākumā, kad tika atviegloti pulcēšanās noteikumi.
Izcilības balvas
un pirmās vietas
Lauris Vīksne ir fotogrāfs trešajā paaudzē un atzīst, ka bērnībā daudz skatījies vectēva Jura uzņemtās fotogrāfijas, bijis klāt to tapšanas procesā. Līdz ar to mūsdienās uz šīm seno laiku bildēm skatoties kā savām. Laura pirmās publiskās fotogrāfijas tapušas pirms 22 gadiem Aizkraukles kultūras namā pasākumā “Tīnis Aizkraukle 1998”.
Šī ir pirmā personālizstāde. Aprakstā par sevi Lauris izstādes skatītājiem stāsta, ka, sākot no 2003. gada, savus darbus publicējis žurnālā “Privātā Dzīve”, vēlāk arī “Vakara Ziņās”. 2007. gadā sācis darbu foto ziņu aģentūrā “f64”, kurā strādāja 10 gadus. 2011. gadā ieguvis 2. vietu konkursā “Baltijas kāzu un portretu foto”, kategorijā “Ne kāzu reportāžas foto”, ar fotogrāfiju, kurā redzami Ainārs un Inese Šleseri. 2012. gadā saņēmis laikraksta “Diena” Gada foto balvu kategorijā “Cilvēks” par ekonomikas ministra Daniela Pavļuta portretu. 2018. gadā ieguvis izdevniecības “Santa” konkursa “Zelta spalva” balvas par labāko foto un labāko fotostāstu. 2018. un 2019. gadā Latvijas pasākumu producentu asociācija pasniegusi izcilības balvu.
Turpinājumā neliela intervija ar Lauri Vīksnu, ko viņš sniedza izstādes atklāšanas dienā.
Brīvajā laikā
gaismotājs
— Ko tev nozīmē fotografēt?
— Būt klāt notikumā. Citējot Imantu Ziedoni, kad viņš vairs nevarēja pārvietoties, gulēja uz gultas, teica — visvairāk pietrūkst būt klāt, klātesamības sajūtas, kad vari iesaukties “re, kā!”.
— Izstādē redzamās bildes par reportāžām nevar dēvēt.
— Reportāžas ir tikai pirmās divas fotogrāfijas: Jāņa Skuteļa “Pusnakts šovs septiņos” sezonas noslēguma raidījuma videorullīša filmēšanas laikā tapusī un kinooperators Juris Pīlēns — mans ļoti labs draugs, filmas “Kriminālās ekselences fonds” filmēšanas laikā. Juris man dzīvē daudz palīdzējis, motivējis, mācījis domāt augstāk, kvalitatīvāk.
— Tavā gadījumā fotogrāfs atrod modeļus vai otrādi?
— Pārsvarā tas ir žurnāla redakcijas uzstādījums. Stilists vai žurnālists izvēlas fotogrāfu. Šajos gadījumos kāds no viņiem vai pat visa redakcija nolēmusi, ka iespēju dos man.
— Fotoaparāts ir rokās arī no darba brīvajā laikā?
— Pārsvarā, bet ir vēl viens rūpals, ar ko nodarbojos — gaismošana. Biju gaismotājs filmas “Kriminālās ekselences fonds” tapšanā, arī “Pusnakts šovs septiņos” videoklipu filmēšanā. Gaismoju Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta reklāmas kampaņas video, kā arī vairāku citu reklāmas rullīšu filmēšanas laikā.
Sajauca, bet paspēja
— Vai Lauri aicina par kāzu fotogrāfu?
— Sevi šajā lauciņā nepozicionēju, bet, ja palūdz, neatsaku, īpaši, ja tie ir mani draugi. Ja bildē kāzas, tad bilžu apjoms ir tik liels, ka jāņem atvaļinājums no pārējiem darbiem un jānodarbojas ar bilžu pēcapstrādi.
— Kurš no izstādē redzamajiem darbiem ir grūtāk, īpašāk tapis?
— Izaicinājums ir strādāt ar Raimondu Paulu. Viņš ne pārāk ērti jūtas kameras priekšā. Pirmo reizi Maestro bildēju 2008. gadā, un turpmāk tā sanācis ik pēc diviem gadiem. Vienmēr esmu gribējis radīt ko tādu, kā tagad izstādē redzams. Ceļš uz šīs bildes tapšanu bija ērkšķiem pilns. Ierados nepareizajā vietā, jo sākumā sapratu, ka tiksimies Nacionālajā teātrī. Zinot, ka Raimonds Pauls nekad dzīvē nekavē, vienmēr ir punktuāls, es arī negribēju nokavēt tikšanos. Tas bija 28. decembris, sasnigušas ielas. Man līdzi studijas gaismas, statīvi. Ierodos teātrī, zvanu stilistei, un viņa man saka — tev jābūt Latvijas Radio. Metos skriešus ar visām mantām un paspēju precīzi. Viņš nāca lejā pa kāpnēm, un es tikko ienācu Radio mājā.
— Cik ilga ir viena fotosesija?
— No 10 līdz 15 minūtēm. Cilvēkiem nav tik daudz laika, lai atvēlētu man stundu. Ar Ralfu Eilandu bija laiks atrast īpašu vietu, bet tik un tā pati fotografēšana aizņēma ap 20 minūtēm. Man nepatīk mocīt cilvēku, svarīgi, lai viņš ir dabisks. Stundas laikā pazūd pozitīvās emocijas.
— Kādi ir nākotnes plāni?
— Esmu strādājis kā fotogrāfs vairākos Dziesmu svētkos, un ir doma par izstādi. Tas būs arī saistībā ar manu vecotēvu, manām saknēm. Viņš no septiņdesmitajiem gadiem ir kora dalībnieks un vienmēr, braucot dziedāt, līdzi ņēma fotoaparātu. Esmu iedvesmojies, skatoties viņa atstātos materiālus. Bērnībā neskatījos televīzijā, bet pētīju vectēva bildes. Līdz ar to zemapziņā esmu uzsūcis kadrējumu, veidu, kā portretēt cilvēku. Kad Rīgā sāku strādāt par fotogrāfu, viens no pirmajiem darbiem bija “Vakara Ziņās” — sabiedriskās dzīves atspoguļošana. Bijām vieni no pirmajiem, kas sāka fotografēt naktsklubos slavenību dzīvi. ◆
