“Kā iepazīties internetā”, “Sievietes, ar kurām nav vērts iepazīties”, “Patiess stāsts par “otrās pusītes” meklējumiem”, “Kā satikt īsto vīrieti” — interneta vietnes vai lūst no padomu un pieredzes stāstu gūzmas. Arī Lita un Jānis ar smaidu un ironiju no sava skatpunkta dalās pieredzē otrās pusītes meklējumos.
Ticu, ka drīz viņu satikšu
Lita (vārds mainīts), kurai ap piecdesmit, regulāri ir savas otrās pusītes meklējumos. Savulaik bijis draugs, bet vēlāk viņu pametis bagātākas sievietes dēļ. Turklāt viņa bijusi arī vecāka. Ar jaunajām tehnoloģijām Lita nav “uz tu”, tāpēc laiku pa laikam viņas iepazīšanās sludinājumi lasāmi vienā vai otrā drukātās preses izdevumā.
Ināra Sudare
Randiņu pieredze Litai ir liela, un viņa bija ar mieru dalīties ar dažiem saviem piedzīvojumiem un secinājumiem. Patiesībā viņa ar šiem stāstiņiem varētu piedalīties kādā humora šovā, jo tik dzīvu un emocionālu stāstījumu (bez pikantērijām) diezin vai kura katra aktrise nospēlētu. Taču tā ir liela māka paskatīties uz to visu it kā no malas caur humora prizmu, īstenībā jau cauri tam visam aužas tikai vēlme satikt savu otro pusīti. Tādu, kuru pati izsapņojusi. Lūk, Litas stāstījums.
Uz randiņiem
neaicina
— Pirms Ziemassvētkiem vienā avīzē biju ievietojusi iepazīšanās sludinājumu. Es jau tos saceru ļoti poētiskus, liriskus. Kādreiz arī tos ievietoju iepazīšanās laikrakstā “Saskarsme”, bet tur nebija nekādas jēgas. Zvanītāju daudz, bet tādi nenopietni. Ja liek sludinājumus atkārtoti, tad bieži gadās, ka atsaucas vieni un tie paši vīrieši. Piemēram, tagad man atkal atsaucās viens vīrietis no kaimiņpagasta, kurš man zvanīja arī 2013. gadā, kad es biju avīzē ielikusi iepazīšanās sludinājumu. Viņš ir bagāts — pašam sava māja, automašīna, bet skops. Būtu vismaz uzaicinājis svētkus kopā sagaidīt, bet nekā. Es saku — varētu satikties, bet viņš aizbildinās, ka policija uz ceļiem dežurē. Vai tad ir jādzer un riņķī jābraukā? Kad viņš man kārtējo reizi zvanīja, pateicu, ka neesmu nekāda telefonmeitene, lai liek mieru. Viņš tikai grib parunāties par visādām tēmām. Bet es jau esmu ievērojusi — kā piektdiena, tā atkal zvana. Es tā arī pateicu: ja negribi satikties, nav ko zvanīties! Man tādi parunātāji nav vajadzīgi.
Melo par gadiem
Savukārt reiz man atkal piezvanīja kāds vīrietis gados ar ļoti patīkamu balss tembru. Teica, ka izskatoties jaunāks par saviem gadiem. Norunājām randiņu. Es atnācu agrāk. Pēc laiciņa redzu — nāk viens, ļoti kārns, piedevām vēl klibo. Es tik lūdzos pie sevis, lai tas nebūtu viņš. Bet nekā. Tas bija īstais. Tā arī viņam pateicu, ka patiesībā viņš izskatās vecāks par saviem gadiem. Bija jau uz mēles pateikt, ka viņš taču pastaigās man līdzi nevarētu tikt, jo es tieši tolaik nodarbojos ar nūjošanu, turklāt vēl biju atbrīvojusies no 20 liekajiem kilogramiem.
Izgrozās
kā Apollons
Rīgā man bija norunāts randiņš ar vienu feldšeri. Teicu, ka braukšu tikai tad, ja samaksās ceļanaudu. Gods kam gods — kā izkāpu no vilciena, piecīti iedeva. Iznāca vēl arī šokolādei. Stacijā viņš uzaicināja uz kafejnīcu. Es pasūtīju maizes zupu ar putukrējumu. Ak, Dievs, kādu viņš man pēc tam lekciju nolasīja, ka es tik neveselīgu ēdienu pasūtīju. Laikam skops, naudas bija žēl, jo pats sev neko nepasūtīja. Es pēc tam teicu, ka gribu uz Salaspils Botānisko dārzu. Pa kādiem tik mežiem viņš mani veda, biju nobijusies ne pa jokam. Domāju, cauri ir ar mani. Kaut kāds maniaks gadījies! Un vēl tā dīvaini runāja! Piedevām pusceļā aiz mums sāka braukt viens busiņš. Bet tik traki jau nebija. Viņš piebrauca pie ezera un aicināja peldēties. Teicu, ka neprotu un netaisos līst ūdenī. Izgrozījās kā Apollons, izpeldējās, un braucām atpakaļ. Protams, Botānisko dārzu neredzēju. Droši vien bija iecerējis kaut ko vairāk, bet es neesmu nekāda prieka meita! Kad šķīrāmies, abi divi jutāmies atviegloti, ka viens no otra tikuši vaļā.
Tik nepiecūko
paklāju!
Ilgāku laiku satikos ar kādu vīrieti tikai brīvdienās. Viņam bija trīsistabu dzīvoklis mantojumā no tantes. Vienu viņš mani nekad neatstāja dzīvoklī. Katru pirmdienu man bija jābrauc mājās. Reiz gan palūdza, lai es viņam nedēļas vidū iekonservēju tomātus želejā. Jums tik vajadzēja redzēt, ar kādām grūtībām viņš man uzticēja atslēgu. Izteica cerību, ka dzīvoklis nebūs aplaupīts. Toreiz es viņa mājā atradu dāmu cigaretes. Skaidrs, viņš spēlēja dubultu spēli. Es tik ilgi viņu tincināju, kamēr atzinās. Viņš nebija labs cilvēks. Atceros, reiz ēdām reņģes. Viņam galds augstu, un es piecēlos kājās, lai tās ērtāk notīrīt. Viņš uz mani tik dusmīgi paskatījās un uzbļāva: “Tik nepiecūko paklāju!”
Noburts un nelaimīgs
Es jau blociņā visu pierakstu: precējies (tas man tabu, ar tiem neielaižos) vai šķīries, kāds augums, nodarbošanās, dzīvo viens vai ar vecākiem, horoskopa zīme. Reiz pie viena, kurš it kā atbilda manām prasībām, aizbraucu uz Jelgavu. Tas bija tāds flegma un tik depresīvs, ka man ātrāk gribējās mājās. Stāstīja, cik visi riebīgi, cik vientuļš, cik slims, ka esot noburts. Pēc tam nokrita ceļos un skaitīja kaut kādu četrrindīti it kā man sacerētu. Bet kam man tāds nelaimes putns? Visu laiku klausīties tikai viņa žēlabās?
Puķēm nesanāk
Diezgan daudzi iepazīties kārie vīrieši ir draugos ar alkoholu. Daži ir ļoti agresīvi, bet viens gan gadījās tāds labsirdīgs. Viņš bija arī strādīgs. Remontēja pats savu māju, bet viņam kredītā bija traktors. Parēķināju: kāda jēga man no viņa, pat man puķēm nauda nesanāk. Turklāt ziemas laikā viņš man tualetes vietā piedāvāja iet uz klaja lauka, jo vecā nav iztīrīta un jaunā nav uzcelta. Nu, mīlīši! Katra saimnieka vizītkarte taču ir arī tualete!
Visiem piedevusi
Attiecībā uz drauga izvēli esmu prasīga un izvēlīga: jābūt kopīgām interesēm — man patīk teātris, koncerti, sporta pasākumi, dejas. Ārēji viņu vēlētos slaidu, tumšiem matiem un, galvenais, strādīgu un ar labu humora izjūtu. Lai savureiz varam pasmieties un pajokoties. Man dusmīgie un ļoti nopietnie nepatīk, jo es pati esmu poētiskas dabas būtne. Man nav vajadzīgs arī vīrietis, par kuru var teikt — tukša muca tālu skan. Man patīk gudri vīrieši, ar kuriem var parunāt par dažādām tēmām.
Tagad es darbojos vienā kristīgā grupiņā. Vadītājs teic, ka man draugos vajag kristīgu cilvēku. Kas zina, varbūt arī satikšu kādā sadraudzības pasākumā. Mana sirds līdz šim bija nocietinājusies, bet tagad esmu brīva un, galvenais, piedevusi tiem, uz kuriem turēju dusmas. Esmu pacietīga, neatlaidīga, man ir gribasspēks, domāju labas domas, ne no kā nebaidos un ticu, ka drīzumā satikšu savu otro pusīti. ◆
Prinču zirdziņi sen jau desās
Arī Jānim ir ap 50,viņš iepazīšanās portālos “ganās” jau labu laiku un bija ar mieru parunāt par tēmu “sliktie Latvijas vīrieši”, jo pēc sarakstēm un tikšanās reizēm viņam radies iespaids, ka visi latvju puikas ir tie sliktie un nespējīgie. Viņaprāt, sievietēm par daudz ir sakāpis galvā. Lūk, viņa pārdomas.
Bez diploma,
bet nav “cirvis”
— Daudzas jau otrajā vēstulītē pajautā, vai man ir sava māja un ar kādu mašīnu braucu, savukārt citas pieprasa tūlītēju ceļojumu, Eiropu, protams, nepiedāvāt, jo tā esot izbraukāta krustu šķērsu, vēl citām vajag sezonā pāris slēpošanas tūres Alpos, Šveices pusē, ar kārtīgu tusu un šopingu, kas vispār arī būtu normāli, vēl citas nelieto “šmīgu” vispār un to neļaušot darīt arī man. Taču, kam man skandāli pāris vīna glāžu dēļ? Ir tādas, kuras necieš pīpmaņus, vēl citas ir pārlieku ticīgas, bet es, kā jau “kārtīgs padomju frukts”, baznīcā neiešu. Viena daļa ir tā saucamās inteliģentās, jo viņas meklē vīriešus tikai ar augstāko izglītību. It kā dokuments būtu kvalitātes rādītājs. Man tāda nav, bet par galīgo “cirvi” sevi arī neuzskatu.
Trīsreiz dienā kāli
negrauzīšu
Man gadījušās arī veģetārietes, kuras uzreiz pasaka, ka gaļu ledusskapī necietīšot. Es tomēr neesmu gatavs grauzt kāli rītā, pusdienā un vakarā un iet gulēt ar kurkstošu vēderu.
Nesaprotu tās sievietes, kuras meklē par sevi piecus līdz 24 gadus jaunākus vīriešus, patiesībā viņas cītīgi meklē sev problēmas un gan jau tādas kāda izbijuša cietumnieka personā arī atradīs, taču, kad “piķis” beigsies, tad nebūs vajadzīga arī viņa. Ir arī otrs variants — viņas visai atklātā formā meklē tikai seksa partneri, tikai pēc tam nebūtu īsti vietā teikt, ka visi viņi ir “kuilēni kolekcionāri”, kuri spēj domāt tik caur bikšu priekšu. Es agrāk, bieži skraidot uz randiņiem, secināju, ka apmēram 75 procenti sieviešu jau pirmajā tikšanās reizē pēc krodziņa apmeklējuma ir gatavas vakara turpinājumam.
Redz staigājošu
bankomātu
Starp iepazīties gribošajām kandidātēm ir arī tādas, kuras dzīvo nekurienē, kur autobuss pirmdienās iet turp un labākajā gadījumā piektdienās kratās atpakaļ ar nosacījumu, ka ziemā ceļš ir iztīrīts, bet dzīvesvietu mainīt negrib. Vēl citas ir vieni vienīgi nervu kamoli, kas burtiski vīriešus neieredz kā sugu, taisni brīnums, ko tādas vīriešu nīdējas meklē iepazīšanās portālos. Vēl citām patīk i puikas, i meitenes — nu un ko tad lai ar tādu dara? Vēl citas redz vīrietī tikai un vienīgi staigājošu, nekad neatsakošu diennakts bankomātu (skops nekad neesmu bijis), vēl citas lepni paziņo, ka nekad neesot strādājušas un to arī neplānojot darīt — uh, kas par dzīves uzstādījumu! Nu pag, pag, paies vēl pāris gadiņu, un viņas savos drusku 40+ vairs nederēs kā mīļākās un bez žēlastības tiks nomainītas pret jaunākām, varēs tad pirkt zābaciņus tirgū, taču, ja negribēs, tad, ja ļoti paveiksies, varēs mēģināt sameklēt kādu pusbagātu 80 gadu večuku, kuram varēs mainīt pamperus, saņemt kādu nekādu “kāpostu” un turpināt pirkt zābaciņus bodē. Ir arī tādas, kuras, šķiet, pašas apzināti ir “nolaidušās līdz kliņķim” un pilnīgi neseko savam vizuālajam tēlam. Sen taču būtu laiks nomainīt tos krieviski zilos, sarkanu sīkpuķīšu rotātos, 193 reizes mazgātos kokvilnas halātiņus uz kaut ko saprotamāku.
Daudzām jo daudzām ir pārlieku sakāpis galvā, un tā arī viņas gaida savu sapņu princi baltā zirgā, piemirstot, ka prinči ir palikuši tik vecās pasaku grāmatās un zirdziņi, lai cik viņu būtu žēl, tajā skaitā arī baltie, sen jau ir aizlaisti desās. ◆
