Šodien
9. jūnijs — diena, kad jābeidzas ārkārtas situācijai valstī. Šķiet, ka aizvadītais laiks pagājis šī datuma gaidās, ar cerību vēl vairāk atgriezties ierastajā dzīves ritmā. Vai tā būs, diemžēl nezina neviens, jo šāda situācija mums ir pirmo reizi, un valstis visā pasaulē mēģina savus scenārijus un brīžam “taustās” kā pa tumsu.
Vēl martā lielākajai daļai nebija pat nojausmas, ka kopā ar Covid sagaidīsim vasaru. Tas likās tik tālu, bet te nu esam — labākā situācijā nekā citas valstis, bet tikpat ierobežotā. Valdības apņemšanās ir nepagarināt ārkārtas situāciju, kam pieņemti attiecīgi lēmumi, bet liela daļa ierobežojumu paliek, un pats galvenais — neziņa, kā dzīvot tālāk. Viens gan ir skaidrs, ka ar šo vai citādāku vīrusu būs jāsadzīvo arī turpmāk. Tā uzvedība nav paredzama, un arī redzams šis ienaidnieks nav. Tās ir kā paslēpes tumsā, kad piesardzībai jābūt, bet jāiemācās arī nebaidīties. No vīrusa diemžēl simtprocentīgi nepaglābs ne zāles, ne vakcīna, ko visi gaida kā brīnumlīdzekli, ne daudzkārt jau kritizētā mobilā lietotne.
Pamazām tomēr sākam no tā visa atslābt, un Covid-19 vairs nešķiet bīstamākais vīruss, ar ko esam saskārušies. Cilvēki jau gandrīz pieraduši, ka tas tepat kaut kur ir, bet tik daudz vairs nedomā par tā bīstamību, īpaši, ja pašus tas nav skāris.
Tagad lielākais izaicinājums būs atsākt visu pārtraukto. Kurā brīdī droši šķitīs ceļot, atrasties kādam tuvāk par diviem metriem, pasniegt roku un nedezinficēt visus un visur. Kad varēs uzskatīt, ka Covid risks ir mazāks par citiem? Vai arī turpmāk varam sagaidīt, ka pasauli tā vienkārši “aizslēgs”, lai izvairītos no vienām briesmām, pakļaujot visus citām. Acīmredzot ne par ko vairs nevaram būt droši. Tikai vairs negribētu piedzīvot situāciju kā aizvadītajos mēnešos, kad Covid dēļ nav bijis iespējams tikt pie ārsta citu veselības problēmu dēļ, bet, ja bija, poliklīnikā cilvēkus sagaidīja ne īpaši atsaucīgi, vairākas reizes pārjautājot, vai tiešām nepieciešama ārsta vizīte, it kā slimošana būtu kāda izvēle vai izklaide. Labi tiem, kuriem šajā laikā neradās nekādas veselības problēmas, arī zobu sāpes, jo tad situācija bija vēl dramatiskāka — strādājošu stomatologu nevarēja atrast pat tuvāko simts kilometru attālumā, un bieži vien maksa par pakalpojumu bija astronomiska, arī bērniem. Vai no tā visa esam tikuši vaļā, grūti pateikt, jo ārkārtas situācija ne tikai iemāca kaut ko labu, bet arī izmanto situāciju. Tā ka dzīvosim un redzēsim, ko mums nesīs 9. jūnijs.
Šo datumu gluži kā robežšķirtni simboliski skar arī kāds skaists notikums — Latvijas himnai šogad simts gadu. Atzīmējot to, pieklusuši strīdi un pat gānīšanās. Sirdī paliek silti, lasot visus labos vārdus savai Latvijai, par spīti negācijām un neapmierinātībai ar dzīvi kopumā. Šķiet, nav piemērotāka laika, lai katrs no mums izteiktu šos zīmīgos vārdus: “Dievs, svētī Latviju!” Šodienai un rītdienai.
It kā nepietiktu ar koronavīrusa trakumu, Amerikas Savienotajās Valstīs notiek plaši protesti pret rasismu. Tēma, kas bijusi aktuāla visos laikos, tagad uzliesmojusi ar lielu spēku. To, cik vienkārši viens notikums var pārvērsties grautiņos un lielos nemieros, neviens vairs nav jāpārliecina. Pēc tam arī grūti sameklēt to patiesības sakni, kā tas viss aizsākās un kas vainīgs. Pāri paliek graujošas sekas, kur dominē dusmas, naids un agresija, bet veselajam saprātam nav vietas. Nav ne uzvarētāju, ne uzvarēto, tikai cietušie. Arī šī situācija apliecina, ka rītdiena Amerikā vairs nebūs tāda kā vakardiena, bet tikai kāda? Neraugoties uz to, cik liela uzmanība pievērsta sasāpējušajam jautājumam, neticas, ka labāka, un cieš arvien vairāk nevainīgu cilvēku. Tā ir kā lavīna, kas savā ceļā nesaudzē nevienu.
Rasisms un dažādu tautību cilvēku uzskatu atšķirība nav tikai Amerikas problēma. Nepārprotami, vēsturiskie cēloņi vēl ilgi šai valstij liks par to manīt, bet rasisma uzskati un sekas veļas pāri visai pasaulei. Arī salīdzinoši mazās valstis paliek arvien daudzveidīgākas. Katrs gribam, lai visur mūs saprot un atzīst, bet pret citiem ne vienmēr tādi esam.
Pēc notiekošā pāri okeānam saausījušies arī Latvijas drošības dienesti, vērtējot rasistiskus izteicienus sociālajos tīklos internetā. To, ka cilvēki arī Latvijā saskārušies ar negatīvu attieksmi savas izcelsmes un ādas krāsas dēļ, apliecinājis ne viens vien gadījums. Jautājums tikai — cik tālu var aiziet savos uzskatos par atšķirīgo mums apkārt. Pasaule nekad vairs nebūs tikai balta vai melna.
Bez meijām, ziediem un skaistiem pasākumiem pagājuši bērnudārzu, mūzikas, mākslas skolu un citi izlaidumi, kas sagaida arī vispārizglītojošās skolas. Aizvadīta skolēnu vasaras brīvdienu pirmā nedēļa, kas vīrusa ierobežojumu dēļ arī ir citādākas. Nevar vairs plānot daudzas aktivitātes, bet ģimenēm joprojām aktuāls jautājums, kā bērniem pavadīt laiku un kas viņus pieskatīs, kamēr paši darbā. Citiem tas padodas vieglāk, citiem grūtāk, bet viens paliek nemainīgs — lielā brīvības izjūta ir pārbaudījums gan bērniem, gan vecākiem. Šovasar tomēr atļautas dažādas atpūtas nometnes, lai arī neapskaužu to rīkotājus, kuriem būs jānodrošina tajās diezgan strikti noteikumi, un arī daudzi prieki bērniem ies secen. Tikmēr ģimenes atklājušas, ka interesanti laiku var pavadīt, dodoties pastaigās savā apkārtnē vai individuālos braucienos. Fotogrāfijās un ierakstos, ar ko daudzi dalās sociālajos tīklos, var apbrīnot, cik daudz skaistu vietu mums apkārt, ko daudzkārt neesam pamanījuši. Tā ka baudām vasaru un atklājam ko jaunu!
