Anitu Caunīti reiz kāds nodēvēja par Gostiņu pērli. Tik ļoti viņa saradusi ar šo Pļaviņu pilsētas daļu, jau daudzus gadus esot tās luterāņu baznīcas draudzes priekšnieces amatā. Ikdiena Anitas kundzei gan nesaistās ar Gostiņiem, jo visu mūžu viņa ir krustpiliete un lepojas ar to, dzīvojot savās “Melderēs” Daugavas ielokā.
Dzīves rūdījums
— Viss mūžs jums saistās ar Krustpils pagastu, tagad novadu?
— Manas dzimtās mājas ir mazliet tālāk, bet šo īpašumu tēvs nopirka, lai būtu mazliet nostāk no citiem, jo kolhozā visapkārt valdīja liela rosība. Atceros, ka reiz bērnībā no rīta pamodos un pa atvērto logu istabā skatījās zirgs. Kaimiņš tuvumā bija ganījis zirgus. Ar laiku pārcēlāmies uz šo māju, kur visu laiku esmu dzīvojusi. Mācījos Jēkabpils astoņgadīgajā skolā un pēc tam pilsētas 3. vidusskolā. Tolaik eksperimentālā kārtā vidusskolu beidzām divos gados, un tas bija traki. Slodze bija tik ļoti liela, ka negatīvi ietekmēja turpmākās mācības. Sāku studēt veterināriju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, bet nepabeidzu, jo visu bija grūti savienot. Vīrs Dainis apguva agronomiju. 1970. gadā apprecējāmies, un viņš sāka strādāt vietējā kolhozā “Ļeņina karogs” par iecirkņa vadītāju. Vīrs daudz strādāja, papildus arī mācījās. Kad dēlam Jānim bērnudārzā prasīja, ar ko nodarbojas vecāki, viņš stāstīja, ka tētis ir ļoti gudrs, jo māja bija pilna ar grāmatām un dažādiem materiāliem. Viss mūžs mums saistās ar lielu darbu.
— Kur pati strādājāt?
— Par rezerves daļu noliktavas pārzini kolhozā un vēlāk Krustpils pagasta kultūras namā. Tas bija mans sirdsdarbs. Kolektīvu bija daudz un pasākumu arī. Braucām uz Dziesmu un deju svētkiem. Tad gan māsa Biruta brauca palīgā tikt ar visu galā, jo papildus darbam bija arī sava saimniecība, bērni. Viņa man ir brīnišķīga un dzīvo Aizkrauklē. Vēl 40 gadus dziedāju vokālajā ansamblī pagastā. Tagad dažkārt domāju — kā ar visu tikām galā? Laikam jaunībā kaut kā par to nedomā. Tagad šķiet, ka tas viss mūsu paaudzei deva lielu rūdījumu. Nu gan spēka mazāk, un gadu dēļ nevar visu izdarīt, kā vēlētos. Kā reiz teica viena draudzene — no rīta plāni kā Napoleonam, bet vakarā saproti, ka nekas daudz no tā nav paveikts. Tomēr plānojam un darām. Nekad arī neesmu domājusi, ka man viss jādara par samaksu, kas man par to būs. Tā ir arī draudzē — mans darbs ir mans ziedojums.
— Kad sākās saikne ar Gostiņu baznīcu?
— Ar Krustpils ansambli reiz bijām koncertā Gostiņu baznīcā. Tolaik mācītājs bija Osvalds Miglons. Sadarbība turpinājās, un sāku turp doties arī uz dievkalpojumiem. Agrāk draudze bija daudz lielāka, bet paaudzes mainās. Tagad draudzē esam 21. Uz katru dievkalpojumu tik daudz nav, bet svētkos cilvēku ir daudz. 2006. gada aprīlī mani ievēlēja par draudzes priekšnieci. Mana vietniece ir Aija Avotiņa un ērģelniece Sarmīte Ambaine. Abas jaunākas un enerģiskas dāmas. Ir labi, ka jau vairākus gadus mums ir savs pastāvīgs mācītājs Haralds Biete, un liels ieguvums ir viņa sieva Gundega, kura raksta projektus, un tādējādi gūts liels atbalsts baznīcas remontam. Piecu gadu laikā varējām nomainīt dievnama jumtu, kas ir sarežģīts un dārgs process. Bez šāda projektu atbalsta tas nebūtu iespējams, jo draudze pastāv tikai no ziedojumiem. Tagad ir iespēja vērsties dažādos fondos un institūcijās arī baznīcu atbalstam, un Gundega paveic lielu darbu, lai veidotu un virzītu šos projektus. Ieceru un vajadzību vēl daudz, bet visu uzreiz nevar paveikt. Tomēr neapstājamies. Agrāk par remontdarbiem man nebija lielas sapratnes, jo vīrs visu paveica. Tagad, darbojoties līdzi baznīcas projektos, esmu kļuvusi daudz zinošāka. Baznīcai ir laba sadarbība ar Krustpils pagasta padomi, kas ik vasaru palīdz nopļaut dārzu pie dievnama. Katrs kaut ko paveic, un lietas virzās uz priekšu.
Pasaule mainīsies
— Savā ģimenē esat augusi ticībā?
— Mamma un tēvs ir iesvētīti un laulāti Krustpils baznīcā, bet ikdienā ticības lietām nebija pievērsta uzmanība. Esmu dzimusi Ziemassvētku vakarā. Tad gan katru gadu mājās bija eglīte un nāca arī Ziemassvētku vecītis, kura tēlā ar laiku atpazinu kaimiņu onkuli. Tāpat svinējām Lieldienas, un tad gan mamma atgādināja, ka šajos svētkos galvenais nav tikai olu krāsošana, bet Kristus augšāmcelšanās. Dažkārt aizbraucām uz Krustpils baznīcu. Vīra ģimenē vairāk pievērsās ticībai, bet vēlāk viņš ne tik daudz. Pie ticības Dainis atgriezās, kad mūsu dēls 19 gadu vecumā gāja bojā autoavārijā. Vīrs ir baptistu draudzē, kur arī ievēlēts par priekšnieku.
— Daži pāri atzinuši, ka nav viegli katram būt savā konfesijā. Kā jums?
— Nekad tas nav traucējis, un jau 50 gadus esam kopā. Kad jaunībā divi cilvēki satiekas, tas nav galvenais. Turklāt Dievs jau ir viens.
— Kāds draudzei bijis šis pandēmijas laiks?
— Ievērojot nepieciešamo drošību, lūgšanas stundas notikušas arī šajā laikā, un cilvēkiem tas vajadzīgs. Bībelē daudz rakstīts par norisēm dažādos laikos, kas tā arī piepildījušās. Tur teikts, ka tuvākajos gados pasaule mainīsies. Nesen kādā intervijā Latvijas prezidents Egils Levits uz jautājumu, kādu viņš Latviju redz pēc desmit gadiem, atbildēja vienā teikumā — tad viss būs pilnīgi citādāk. Domāju, ka pareizi vārdi, lai arī neviens nevar precīzi pateikt, kā būs. Vienīgi skumji, ka cilvēki izklīduši un arī bērni nedzīvo Latvijā. Meita Ieva ar ģimeni ir Vācijā. Viņi domā atgriezties, bet vecākā mazmeita, visticamāk, nē, jo tur jau ieguvusi izglītību un profesiju. Audžumeita Tanija, ko dēvējam par mazo meitiņu, ir tepat Latvijā, ar ģimeni dzīvo Olainē un bieži atbrauc ciemos. Gribas jau, lai rosība šajā vietā neapsīkst. Šis laiks devis iespēju apstāties un pārdomāt daudzas lietas. Viena daļa bija “ar degunu mākoņos”, bet jāsaprot, kad jāapstājas un nevar nekur doties. Citādāk nekas nav mainījies, jo darba ir tikpat daudz kā iepriekš. Vienīgi pietrūkst kultūras komunikācijas, nenotika vairāki skaisti koncerti. Grūti pateikt, kas būs ar Siguldas Operas svētkiem augusta sākumā. Šādi pasākumi ļoti bagātina dvēseli, un arī publika vienmēr tur brīnišķīga. Cilvēki vienmēr tiekušies pēc kultūras. Atceros, kolhoza laikos mamma ar velosipēdu brauca vairākus kilometrus, lai redzētu kino.
— Mūzika jums bijusi tuva visu mūžu?
— Mans tēvs spēlēja vijoli, ko darīja arī dažādos godos. To viņam ieliku līdzi arī mūžamājā. Mamma aizgāja no dzīves 68 gadu vecumā, jo ārsti par vēlu noteica pareizo diagnozi. Man arī patika mūzika, bet mācījusies to neesmu. Iesaistījos pašdarbībā un tur arī paliku. Tajā visā ļoti svarīgs ir kolektīvs un tā vadītājs. Ja ir, tad viss notiek. Visi vokālā ansambļa “Krustpilieši” dalībnieki bijām “ilgspēlējoši” un dažādu vecumu. Man līdzās, piemēram, bija 30 gadu jaunāka dalībniece. Tagad vairs nedziedu ansamblī, un ar laiku tas sarucis, bet dāmu kodols palicis, un šosvētdien tam Gostiņu baznīcā būs koncerts pirms dievkalpojuma, pulksten 11. Aktīvā dzīve pamazām atgriežas. Žēl vienīgi, ka Gostiņos vairs nav bērnudārza, ar ko mums bija laba sadarbība. Uz svētkiem bērni mums veidoja savu darbiņu izstādes, kas visiem patika. Labi, ka vēl palikusi bibliotēka.
Ūdens istabā
— Dzīvojat pašā Daugavas malā. Vai ar upi labi sadzīvojat?
— Plūdus piedzīvojām 1983. gadā, kad nedaudz pietrūka, lai ūdens istabā smeltos garajos gumijas zābakos. Ievai tad bija pieci gadi, Jānītis gāja bērnudārzā. Agri no rīta izskrēju ārā, kad ūdens jau bija pagalmā. Nesām visu otrajā stāvā. Labi, ka maize bija izcepta un bija kāds gaļas gabals. Žigulis garāžā mirka ūdenī. Tas turējās deviņas stundas, un pēc tam no ēkas iztecēja pa ventilācijas atverēm pie pamatiem, labi, ka apdrošināšana sedza daļu zaudējumu.
— Uz galda mammas izšūtais galdauts. Pati arī esat rokdarbniece?
— Es nē. Varu zeķi noadīt, apģērbu savējiem vajadzēja lāpīt vai sašūt, bet citādāk ar rokdarbiem neizrāvos, jo arī dzīves ritms bija diezgan steidzīgs. Mans vaļasprieks ir ēdiena gatavošana, kūku cepšana un dārzs. Vīrs jau katru gadu teic, ka vajag mazāk dobīšu, bet kaut kā neiznāk. Lopus gan vairs neturam. 1991. gadā uzcēlām lielo kūti, jo savulaik bija pat vairākas govis, cūkas. Dažkārt domāju — kam tas viss bija vajadzīgs, bet gribējās papildu naudiņu, jo ar algām vien visam nepietika. Tagad valsts “stipendija” nopelnīta, bet, ja gribas ko vairāk, jākustas. Un ir labi, ka vari to darīt. Reiz kāds labs draugs teica — ja vajadzētu likt cietumā, tad pietiktu ar vienistabas dzīvokli Rīgā. Tas pats vien būtu. Mums ir līdzīgi. Ja ir grūtāk pastrādāt, tad var iziet kaut laukā un paklausīties, kā putni dzied vai upe tek. Ja tas ir, viss kārtībā, un kopumā dzīve ir brīnišķīga.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Anita Caunīte.
DZIMŠANAS LAIKS:
1948. gada 24. decembris.
DZĪVESVIETA:
Krustpils pagasts.
NODARBOŠANĀS: Gostiņu evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšniece.
ĢIMENE: vīrs Dainis, meitas Ieva un Tanija, pieci mazbērni.
VAĻASPRIEKS: kūku cepšana, dziedāšana, dārza darbi.
