Šodien dzimšanas diena ir aizkrauklietei Dinijai Pūpolai. Jaunietes klātbūtne ir iedvesmojoša, viņai ir lielas ambīcijas un gribasspēks, bet kas svarīgāks par visu — gaišs skatījums uz pasauli. Viņa dzīvo harmonijā ar sevi. Laimi, prieku, panākumu virsotnes un, galvenais, tikpat pozitīvu skatu uz dzīvi, Dinija!
Zināšanas svarīgākas par vērtējumu
Dinija ir aizkraukliete, taču pēc 8. klases beigšanas kopā ar pusduci klasesbiedru nolēma mainīt skolu un tagad ir A. Upīša Skrīveru vidusskolas 12. klases audzēkne. “Par Skrīveru skolu bija dzirdētas labas atsauksmes. Skrīveros skolotāji ar audzēkņiem strādā individuālāk, kā tas nebija Aizkrauklē. Pedagogi izceļ un pilnveido audzēkņu stiprās puses. Mazākā skolā audzēknim pievēršas kā personībai, nevis skolēniem kā viendabīgai masai, kad visus mēra un vērtē vienādi. Priecājos, ka pieņēmu šādu lēmumu, ne reizi neesmu to nožēlojusi,” stāsta aizkraukliete.
Pēdējais vidusskolas mācību gads bija neierasts. Attālinātās mācības sākumā sagādāja grūtības, Dinijai bija grūti sevi piespiest. “Ar laiku sapratu, ka tā būs arī turpmāk. Daru vai nedaru, atkarīgs tikai no manis, neviens mani nebikstīs un manā vietā nedarīs. Bija jāuzņemas atbildība par sevi. Tā bija interesanta pieredze, pārbaudījums, cik disciplinēta varu būt. Vienubrīd biju ļoti apzinīga, tad kļuvu vaļīgāka, izvērtēju prioritātes. Es šo laiku izbaudīju. Man patīk atšķirīgais, jauni notikumi un pavērsieni. Ikreiz, kad kaut kas atgadās, uztveru to kā iespēju gūt jaunu pieredzi, no kā mācīties. Jau kādu laiku strādāju pie tā, lai būtu komfortā pati ar sevi, tādēļ es šo tālmācības laiku izbaudīju. Citiem jauniešiem vajag kompāniju, jo viņi nav raduši būt vienatnē ar sevi, viņiem ir bail. Man turpretī tas sagādā prieku,” stāsta jubilāre. Viena no svarīgākajām prasmēm, lai ar visu tiktu veiksmīgi galā, bija laika menedžments. Jauniete atzīst, ka reizēm plānošana piekliboja, taču dienas, kad viss notika pēc plāna, bija ieguvums.
Ar Diniju tikos dienā, kad viņa kārtoja angļu valodas eksāmena rakstisko daļu. Uz jautājumu, vai jutās gatava, jauniete nesamulst un atzīst, ka nē. “Uzskatu, ka eksāmena rezultātus lielā mērā ietekmē veiksmes faktors. Ir tik daudz stāstu par izcilniekiem, kas eksāmenā izgāžas, un nesekmīgajiem, kas saņem augstu novērtējumu. Ne jau eksāmens nosaka manas zināšanas angļu valodā, sistēma neatspoguļo patieso zināšanu apjomu. Vai jutos gatava eksāmenam? Ja godīgi, laikam, ka nē. Lai būtu pārliecināta, man viela būtu jāpārzina pilnībā. Man nav svarīgs novērtējums vai atzīme, daudz būtiskāk ir izprast valodu un prast to praktiski izmantot. Angļu valodai jāpalīdz saprast, kas notiek pasaulē, izlasīt ārzemju literatūru un saprast to. Jā, agrāk atzīmes man bija svarīgas, tagad saprotu, ka īstā vērtība ir zināšanas, ko vērtējums ne vienmēr precīzi atspoguļo,” stāsta Dinija. Izlaiduma svinību šogad nebūs, taču viņa nejūtas ko zaudējusi. Decembrī tika aizvadīts grandiozs žetonvakars, kurā Dinijai bija galvenā loma. Bija svinīgi tērpi, uzrunas, dziesmas, galdi un balle.
Jo vairāk iespēju, jo lielāks apjukums
Ar Diniju pirmo reizi tikos pirms gada, kad viņa pieteicās par praktikanti “Staburagā”. Viņai patika rakstīt, komunicēt ar cilvēkiem, tolaik nākotnes plānos bija žurnālistikas studijas. Tagad domas mainījušās, bet tā nav nenoteiktības pazīme, tieši pretēji. Dinija agri pievērsās sevis meklējumiem, kas ietver arī pareizās profesijas izvēli. Apmeklētas daudzas augstskolas, darbavietas, izzinātas dažādas profesijas. Bērnībā jauniete gribēja kļūt par dizaineri, tad par kultūras pasākumu vadītāju. Iepazīta jurista profesija, darbs televīzijā un daudz kas cits. Joprojām Dinijai nav pilnīgas pārliecības, ko darīt tālāk, galvenais, lai studijas un darbs sagādā prieku sev un nedara pāri citiem. “Esmu atskārtusi, ka mani vienmēr saistījusi psiholoģija. Lasu grāmatas, tās man interesē un aizrauj. Pat zinātniski pētniecisko darbu rakstīju šajā jomā. Neapzināti psiholoģija vienmēr bijusi tuvumā, tomēr ne reizi nebiju aizdomājusies par to kā profesiju. Šobrīd tā ir joma, kurā spēju sevi iedomāties. Vasara varbūt ieviesīs savas korekcijas, tomēr šobrīd sliecos uz psiholoģijas studijām. Pat ja tomēr nestrādāšu šajā nozarē, iegūtās zināšanas būs vērtīgas. Tā nebūs naudas un laika izšķiešana.”
Jubilāre stāsta, ka īstās profesijas meklējumi ir grūti. Jauniete arī apzinās, ka ir liela iespējamība, ka tiks “nošauts garām”. “Izvēle ir grūta. Ir tik sasodīti daudz profesiju un virzienu. Jo vairāk iespēju, jo lielāks apjukums. Visgrūtāk ir daudzpusīgiem cilvēkiem, kurus aizrauj dažādas lietas. Es sevi varu iedomāties vairākās profesijās, katrā no tām varētu ielikt daļiņu sevis. Grūti saprast, kas ir tas īstais un vienīgais aicinājums. Agrāk, vērtējot profesijas, vērā ņēmu arī jomas prestižu, atalgojumu un citus faktorus. Sapratu, ka jāseko iekšējai sirdsbalsij, jādara tas, kas patīk. Ja darbam nodošos ar sirdi un dvēseli, arī atalgojums to atspoguļos,” stāsta Dinija.
Pilnveidojas ar jogu un grāmatām
Bērnībā Dinija bija kautrīgs un ļoti naivs bērns. Jubilāre sevi raksturo kā “ekstravertu intravertu”. Daļa Dinijas vēlas komunikāciju, otra puse vēlas būt vienatnē ar sevi. Abas šķautnes savstarpēji veiksmīgi balansē. Pieaugot aizkraukliete atplauka, kļuva atvērtāka un saprata, ka rūpes par sevi nav egoisms, bet nepieciešamība. “Regulāri strādāju pie savas personības, attīstos un pilnveidojos. Otro gadu apmeklēju jogas nodarbības, vingrinājumus praktizēju arī mājās. Esmu sākusi meditēt. Tā ir mana būšana pašai ar sevi. Tas ir augstākas apziņas stāvoklis. Fiziskais ķermenis palīdz panākt garīgo līdzsvaru. Jogas nodarbībās nepastāv laiks, ķermenis saplūst ar garīgo pasauli, un kļūst vienoti. Iestājās līdzsvars,” stāsta jauniete.
Brīvajā laikā Dinija iecienījusi lasīšanu. Tā bagātinājusi vārdu krājumu un iztēli. Pašizaugsmes grāmatas palīdzējušas sevis meklējumos, vērtību un uzskatu nostiprināšanā.
Galvenais — iepriecināt sevi
Šodien Dinijai aprit 19 gadu. Ballīte netiek plānota, jauniete ir atskārtusi, ka šī ir viņas īpašā diena, kad prioritāte ir viņa pati. “18. dzimšanas dienā noslēdzās lielais ballēšanās bums. Liela kompānija, pirts īre un vērienīgu galdu klāšana nu jau man šķiet banāla un otršķirīga. Tas nav būtiskākais, lai dzimšanas dienā justos labi. Lielas svinības bija 17. dzimšanas dienā, gadu vēlāk ballīte bija mazāka. Pagājušajā gadā aizsāku labu tradīciju, iepriecināju sevi. Jau labu laiku veicu iekrājumus, lai piepildītu vienu savu vēlēšanos. Dzimšanas dienā uzdāvināju sev tieši to, ko sen kāroju. Tas bija vērtīgs ieguldījums, produktīvāks par ballītes rīkošanu. Tā ir mana dzimšanas diena, galvenais, lai es esmu apmierināta. Daudzi svētkos pārspīlē, pārpūlas stresojot par viesu uzņemšanu, ēdienu gatavošanu. Dzimšana diena ir mana diena, ko izbaudīt. Kā — tas atkarīgs no katra vēlmēm. Vai tas ir kāds nieciņš, masāža vai kas cits. Šogad sevi iepriecināšu, atpūšoties un darot to, kas man patīk. Braukšu uz Dobeles ceriņu dārzu, meklēt savu laimīti,” par dzimšanas dienas plāniem stāsta jubilāre.
Dinija ir dzīves ceļa sākumā. Kamēr citi ierobežo sevi ar konkrētām sapņu virsotnēm, viņa plāno saglabāt harmoniju un gatava ar prieku un nosvērtību pieņemt visus dzīves sniegtos pārbaudījumus. Būt šeit un tagad laimīgai ir galvenais Dinijas mērķis, arī raugoties nākotnē. “Man ir neskaidri mērķi, ko nākotnē vēlos īstenot. Gribu izvēlēties profesiju, kas citiem dara labu. Galvenais — nenodarīt ļaunu apkārtējiem. Dzīvē svarīgākā ir harmonija, ja es, darot sev ko labu, nodarīšu pāri citam, mans iekšējais balanss zudīs. Manuprāt, dzīves galvenais mērķis ir sasniegt to punktu, kad esi pilnīgā harmonijā pats ar sevi. Ja esi iekšēji sakārtots, tad spēj veiksmīgi tikt galā ar visiem pasaulīgajiem šķēršļiem un izaicinājumiem. Es ticu bumeranga efektam — nesot gaismu, es labo saņemšu atpakaļ. Jā, var nākt pretī arī sliktas lietas, mani var censties mēģināt izsist no līdzsvara, bet tā ir tikai pārbaude, cik lielā harmonijā esmu ar sevi. Ja mani var satricināt, tad nebiju pilnā harmonijā. Tās ir dzīves pārbaudes un mācības, kas sniedz jaunu pieredzi un vairo personīgo izaugsmi. Agrāk negatīvos notikumus dzīvē uztvēru ar pārmetumiem, kādēļ tas notiek tieši ar mani, tagad domāju, ko no situācijas varu mācīties.”
