Dažkārt, tiekoties ar cilvēkiem, tā vien šķiet, ka ir tādi, kam diennaktī piešķirts vairāk stundu nekā pārējiem. Tāda sajūta radās, tiekoties ar koknesieti Brigitu Bērziņu, kura gan pēc liekas publicitātes nealkst. Viņa jutās pat mazliet samulsusi par kaimiņienes ideju, kura ieteica par Brigitu uzrakstīt. Taču, kad runājam par viņas sirdsdarbu — dārzu, viņa atplaukst un vairākkārt uzsver: “Es jau to visu tikai sava prieka pēc. Man vienkārši ļoti patīk, ko es daru.”
Brigita ir ienācēja no Pļaviņām, Koknesē dzīvo no 1980. gada. Liktenis tā iegrozījies, ka ikdienā tagad viņa ir viena, brīvdienās biežs ciemiņš ir viens no dēliem ar ģimeni, kurš dzīvo Salaspilī. Otrs dēls mītnes zemi atradis Norvēģijā. Taču Brigita ikdienā par garlaicību un vientulību nesūdzas. Kad nav jāiet uz darbu, kā no rīta pieceļas, tā uzreiz pagalmā, kur viņu gaida puķudobes, kas viena par otru krāšņākas. Tās iekoptas gadu gaitā un visu laiku tiek papildinātas. Kas zina, varbūt viņa būtu slavena dārzniece, ja savu dzīvi būtu saistījusi ar puķkopību. Taču tagad tas ir viņas vaļasprieks. “Nu kas var būt labāks — visu dienu svaigā gaisā un kustībā!” viņa nebeidz vien jūsmot.
Draudzenes dažkārt pukojas, ka nevar viņu sazvanīt, bet Brigita teic, ka tālruni ārā neņemot, jo tad nevarot tā īsti izbaudīt skaistumu.
Puķu mīlestība viņai iedzimusi no mammas. Arī viņai ļoti paticis rosīties puķu dārzā. Viņa arī rosinājusi mazo meitēnu dārza maliņā izveidot pašai savu dobi, ko ar prieku darījusi. Brigitas iekārtotajā dārziņā viss tik ļoti kuplojis un audzis, ka jau toreiz mamma teikusi, ka meitai ir zaļie pirkstiņi. Tam var tikai piekrist, zaļo pirkstiņu spējas Brigitai nav zudušas līdz šodienai. Pie viņas ciemos var nākt vai ik nedēļu, un katrreiz dārzs pārsteigs ar kādu jaunumu un puķudobē ziedēs kāda cita puķe. Piemēram, vienā no dobēm jau drīz ziedēs lilijas, pēc tam rindā gaida cīnijas, kuras gan vēl ir siltumnīcā.
Brigita teic, ka ļoti viegli puķes un krūmus ieaudzēt no spraudeņiem, daudzus stādus viņa iemaina no draudzenēm un bijušajām kolēģēm, vēl citus nopērk tirgū. Kad viņa ar dēlu kaut kur dodas automašīnā, tiklīdz ierauga puķu veikalu, tā liek apstāties. Dēls gan saka: “Mamm, pietiks jau!”, bet Brigita tik attrauc: “Kā tu vari zināt, ka man pietiek?”
Brigitai ir arī dārzs ārpus mājas, kur audzē dārzeņus. “Kam tev tik daudz puķu, iekārto sakņu dārzu pie mājas, nevajadzēs iet uz otru dārzu!” savulaik rosinājuši ģimenes locekļi, bet Brigitai atbilde gatava: “Man maz ziedu dzīvē dāvināts, tāpēc arī puķes audzēju!”
Tagad viņa gaida, kad sāks ziedēt peonijas, kuras sastādītas garā dobē. Tās viņai ir visdažādākajās nokrāsās, un, kad tās sāk ziedēt, viņa dārza galā noliek krēslu un nebeidz vien sajūsmināties par to skaistumu. “Tā ir kā pasaka,” teic darbīgā koknesiete.
Par katru stādiņu Brigitai ir savs stāsts, viņas dārza kolekcijā arī daudz neredzētu krūmu un puķu, kuriem visiem pat nezina nosaukumus. Vasarsvētkos viņai prieku sagādājusi ogābele, kura saziedējusi kā rozā mākonis.
***
Pēc ciemošanās Brigitas sētā man bija skaidrs, kur viņa gūst tādu mieru un harmoniju. No dārza. Jo te ir pašas radītais paradīzes stūrītis un patvērums, kur viņa var atslābt no darba un visām problēmām. ◆
