Ārkārtas situācija “spiedusi bremzes” daudzos lēmumos un rīcībās, bet šķiet, ka jauno administratīvi teritoriālo reformu nekas nespēj apturēt. Tuvākajā laikā Saeima tomēr lems par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, neraugoties uz iebildumiem, ka punktu šim valstij tik nozīmīgajam jautājumam nevar pielikt attālināti e-vidē. Varbūt tas ir vēl viens izmisīgs mēģinājums likt kaut ko labāk pārdomāt un tomēr ņemt vērā arī iebildumus, bet diezin vai tas izdosies, jo reforma visu šo laiku virzījusies uz priekšu kā neapturams kuģis. Neraugoties uz to, ka par to tik daudz runāts arī pie galda.
Līdz šim nav līdzējuši ne iedzīvotāju, ne vietvaru iebildumi, ka viņi arī zina, kā labāk dzīvot. Svarīgākais bijis Rīgas kabinetos izveidotais modelis, lemjot par vietām, ko dažs labs politiķis pat acīs nav redzējis. Arī novados pamazām pielāgojās situācijai un vairs neteic, ka reformu nevajag, bet jautājums ir tikai kādu. Tomēr arī tas netika sadzirdēts, un šajā vēsturiskajā brīdī, kad bija iespēja kaut ko mainīt, daudzas iniciatīvas vienkārši noslāpētas. Tāpēc, visticamāk, Latvijā nebūs Sēlijas novada, kas varētu tik organiski iekļauties ne tikai kartē, bet arī valsts attīstības kopainā. Sēlijas novada pašvaldības sadala kā kastītes citiem.
Pilnīgi saprotu arī Jēkabpils un citu apkārtējo nelielo novadu bažas un nevēlēšanos pievienoties pilsētai. Šis ceļš jau reiz iets, un “nabagu” pievienošana “bagātajiem” neko nedod. Mums jau tagad ir pagasti, kuri saglabā tikai vietas nosaukumu un palikuši bez vietējās varas un iniciatīvas to attīstīt, jo ir novada vara. Arī citā salikumā nomales būs tikai nomales ar vāju attīstības iespēju. Tas ir kā atstāt māju bez saimnieka. Pievienojot pagastu pilsētai, tie neattīstīsies līdzvērtīgi. Tad kāpēc pievienot, nevis pašiem ļaut attīstīties? Kāpēc mums var būt daži attīstības centri, nevis vairāk?
Ja kāds cits lemj tavā vietā, ar laiku neizbēgami iestājas inertums, zūd interese domāt un meklēt iespējas, kā dzīvot labāk. Ja iespēju un līdzekļu ir mazāk, pašiem jādomā, kā tos piesaistīt, un to tagad grasās atņemt līdzšinējiem mazajiem novadiem. Pēdējie desmit gadi parādījuši, ka arī mazs kaut ko spēj, un nav vajadzīgs administratīvi piesaistīts bagāts centrs, lai izmantotu tā iespējas. Administratīvi teritoriālā reforma nav tikai kartes pārzīmēšana, bet tie ir cilvēki, kuriem atņemta iespēja lemt par savu dzīvi.
