(45. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
198. diena
Ainārs šorīt atkal darbā. Interesanti, ka viņa informācijas un komunikāciju tehnoloģiju kompānija reizi mēnesī rīko brīvprātīgā darba dienas — par darbadienu tiek maksāts, bet kompānijas darbinieki tā vietā, lai sēdētu birojā, dodas dabā. Katrs izvēlas savu brīvprātīgo darbu un organizāciju — daži iet dalīt bukletiņus, citi apkopt zālienus. Ainārs bieži iet pie kādas vardītes parkā — tā ir kāda īpaša vardīte, īpaša suga, kurai nepieciešami īpaši apstākļi augšanai, tāpēc vajag apkopt tās dzīves vietu, un tāds nu tas Aināra projektiņš izvērties. Bijām domājuši pievienoties, taču Aināram brīvprātīgā diena atcelta laikapstākļu dēļ. Šodien ārā tāds vējš, liekas, visi balkona stikli drīz izkritīs.
Tā kā nelīst, dodamies pastaigā. Desmit minūšu gājienā no Aināra dzīvokļa ir vairāki parki un līcis ar jahtām, ko iespējams redzēt arī no balkona. Aināram reiz bija jahta, bet puisis sapratis, ka nav izdevīgi to turēt, ja tā tik maz tiek izmantota.
Līči un zaļie parki Sidnejā ir vienreizēji. Tādi skati paveras apkārt! Ūdenī spoguļojas krāsainas mājeles, akmeņi aplipuši milzīgiem gliemežvākiem, un vietējie tepat nāk atpūsties ar suņukiem. Parki, tāpat kā pludmales, visā Austrālijā ir burvīgi iekārtoti — visur ir tualetes, dušas, pikniku galdi un pat elektriskie grili ar atgādinājuma zīmēm, ka neesi jau vienīgais — aiz sevis arī jānotīra. Lai arī nav aizlieguma zīmes, kas neļautu gulēt teltī, šķiet, te tas tomēr ir pavisam vienkārši. Vien zālīte ir aizdomīgi zaļa — tas vienmēr liecina par laistītājiem.
Dodamies tālāk. Skaidrs, ka Sidnejā cauri puķu dārziem iet nevajadzētu, jo arī nākamos rožu krūmus ieņēmusi plaukstas lieluma zirnekļu armija. Nav forši ieskriet šāda zirnekļa tīklā — tie ir tik stipri, ka ar zariņu nepārraut! Atrodam arī indīgo sarkanās muguras zirnekli. Tas paslēpies uz ietves zem barjeras. Cītīgi nemeklējam, bet šodien kaut kā sanāk tos zirnekļus pamanīt. Arī šo Arča baksta. Zinām, ja tāds iekož, jāiet pie ārsta, bet vissliktāk šāda zirnekļa kodiens var beigties vien maziem bērniem un padzīvojušiem cilvēkiem, kam nav tik spēcīga imūnsistēma. Neviens zirneklis, par laimi, mūsu interesi neuztver aizvainojoši, un tā arī veseli raitā solī dodamies tālāk.
Šodien apskatām visu ziemeļu Sidnejas daļu. Ieejam arī dažādos ekoloģiskajos veikalos, kur cenas ir pavisam augstas. Austrālijā ir lielas fermas, kur dzīvniekiem tiek potēti visādi hormoni, lai tikai tos ātrāk nobarotu, tāpēc vietējie pievērš uzmanību ekoloģiskajai pārtikai. Te “ekoloģisks” nozīmē kvalitatīvs, jo apkrāpt ar etiķeti Austrālijā grūti — ja policija pieķertu, būtu ļoti traki.
Putni dzied, kokus klāj krāsainas puķes. Austrālija ir patiešām vienreizīga! Pēcpusdienā atgriežamies dzīvoklī, uzrakstām pāris rakstiņu un noskatāmies filmu. Šodien atkal paredzētas jaukas vakariņas. Ārā satumst, sāk ducināt pērkons. Viss liecina par negaisu, bet Ainārs mums stāstījis, ka Sidnejā nekas traks nav, lielās vētras plosās valsts ziemeļu daļā — arī Darvinu ciklons Treisija nopostīja līdz ar zemi.
Sagaidām mājās Aināru. Šoreiz vēlāk, kā ierasts. Mūsu draugs salijis — ārā sācies īsts negaiss, vējš rausta stiklus, un lietavas ietin Sidneju tādā kā miglā. Ainārs aizkavējies darbiņā, bet vakariņām viss jau gatavs — šodien kartupeļu biezputra ar kāpostiem. Ainārs stāsta par savu dienu, mēs dalāmies savos iespaidos, un vakaru noslēdzam ar interesantu filmu. Nevar gan īsti saprast, kurā brīdī skatīties ārā pa logu, kurā pievērsties ekrānam — gluži tikpat, cik interesanta ir filma, tik apbrīnojamu šovu debesīs virs Sidnejas uztaisa zibens strēles. Iespaidīgi! Kāds tālumā šauj arī salūtu. Tā nu pārejam no televīzijas ekrāna uz balkonu un atpakaļ. Kas par grandiozu vakara noslēgumu!
199. diena
No rīta ziņās lasām, ka trakais vējš bijis kaitīgs — izrādās, citviet Sidnejā bijusi plaukstas lieluma krusa, nolauzti koki, ar ko nu mēģina tikt galā ugunsdzēsēji, arī lidojumi no Sidnejas atcelti. Labi, ka mūsu lidojums ir otrdien — līdz tam visam vajadzētu būt kārtībā, lai gan laiks te tiešām ir neparedzams.
Ainārs ir darbā, bet mēs pabeidzam savus iesāktos darbus un dodamies nelielā pastaigā. Lai arī ārā apmācies, vēl nelīst, bet, protams, kolīdz esam izgājuši no dzīvokļa, sākas stiprāks lietus. Neesam jau no cukura, un pastaigāties arī vajag! Tā nu pa visu lietu, kas drīz pierimst, esam nolēmuši aiziet vismaz līdz tuvākajam veikalam. Dodamies garām zirnekļiem — šķiet, arī šoreiz atrodam indīgu.
Šodien pēc lietus gaiss šķiet pat nedaudz sutīgs, un temperatūra ir patīkama. Nokļūstam līdz veikalam, kur nopērkam šādas tādas preces turpmākajam laikam Jaunzēlandē. Esam dzirdējuši, ka tur, kur iebraucam, ir liela dārdzība. Kvīnstauna ir populāra dažādu ekstrēmo sportu cienītājiem, bet mums galvenais sameklēt kādu darbiņu, lai var atļauties dzīvesvietu, un tad jau visu izpētīsim!
Ainārs atbrauc un aicina mūs uz pilsētu. Viņam astoņos uz pusstundu jāatgriežas darbā, lai sastrādātos ar Rietumaustrāliju, kur tajā laikā ir pieci vakarā. Līdz astoņiem mēs tiekam izvadāti pa ļoti skaistiem parkiem, no kuriem pie horizonta paveras tā superdārgā operas māja, un, protams, arī milzu tilts. Izstaigājam parkus, pa kuriem Ainārs savā pusdienlaikā skrien. Jā, tik jauki, ka pusdienlaiks ir nenormēts, tad Ainārs kopā ar desmit vai vairākiem darba kolēģiem to laiku velta sportam, lai atpūtinātu acis no datora ekrāna. Viss nodrošināts — dušas, dvieļi. Piektdienās kompānija saviem darbiniekiem uzsauc arī dzērienus un uzkodas.
Pavadām laiku jaukās pastaigās gar krastmalu — daži zvejo zivis pie aizlieguma zīmes, citi lielos baros svin piektdienas vakaru. Ainārs arī mums paredzējis parādīt to Sidnejas atmosfēru un pēc savu darbiņu padarīšanas plānojis mūs aizvest uz izgaismotās operas mājas bāru. Arī nogalē ir lieli plāni — rīt Ainārs mūs plānojis vest uz divu stundu attālumā esošajiem Zilajiem kalniem, kas savu nosaukumu ieguvuši to paskata dēļ — īpaša eikaliptu šķirne, kas kalnos aug, tiem piešķir zilganu nokrāsu, un no tāluma kalni tiešām izskatoties zili. Tur ir arī skaisti klinšu veidojumi un 140 km garas pastaigu takas. Savukārt svētdien ir īru svētki — Svētā Patrika diena, kad visur dominē zaļā krāsa un visapkārt līst alus.
Sākam saņemt ziņas no mūsu mīļajiem un draugiem gan Latvijā, gan ārzemēs — izrādās, Jaunzēlandē kāds terorists apšāvis tos, kas gājuši mošejā. Mirušo skaits sasniedzis jau 49. Un šāvējs bijis austrālietis! Ainārs saka, tas ir kas neticams, jo gan Austrālijā, gan Jaunzēlandē ieroči ir aizliegti. Austrālijā pat bijis tā, ka valdība no iedzīvotājiem atpirkusi ieročus un tad tos lielā kaudzē vienkārši iznīcinājusi. Bet nu? Kāds ticis tik tālu un vēl sociālajos tīklos pats padalījies ar savu šaušanu. Pilsēta, kur tas noticis, bija viena no tām trim, starp kurām nevarējām izvēlēties, bet mūsu draudzene Latvijā piekodināja doties vairāk uz valsts dienvidiem, jo šajā neesot nekas īpašs, un viņai paklausījām. Tagad gan nedaudz bail par tām paaugstinātajām pārbaudēm uz robežas un arī par atriebīgiem musulmaņiem. Turpinām domāt pozitīvi — pozitīvās domas mums vienmēr palīdzējušas!
200. diena
Šodien uz Zilajiem kalniem! Veselīgi augļu salāti brokastīs, un esam gatavi. Ārā laiks nav īpaši jauks, līst lietus, un visi ņemam līdzi lietusmēteļus. Ainārs padalās ar saviem apaviem, jo Arčam botu nav. Ziņās saka, lietus būs vismaz līdz otrdienai, kad dodamies prom. Ārā gan 20 grādi, tāpēc nav tik traki.
Sēžamies auto un braucam uz kalniem. Dažviet ūdens peļķēs ir līdz pat riepas augšai. Atliek vien cerēt, ka takas kalnos nebūs pārāk slidenas. Iebraucam taisni iekšā lietus mākonī. Pat iedomāties nevar tādu pastaigu. Sidnejā iestājies rudens.
Ainārs iepriekš dzīvoja Īrijā un saka, tad, kad pārvācies, vienmēr domājis: nav godīgi — Sidnejā visu laiku saule, zila debess, neviena mākonīša. Vai nevarētu aizsūtīt kaut nedaudz saules uz lietaino Īriju, un tā savukārt atsūtītu kādu lietus mākoni? Esot jau forši, ka visu laiku silti un saulaini, bet lietu arī vajag. Tagad noteikti ugunsdzēsēji priecājas — vismaz nebūs jādzēš savvaļas ugunsgrēki, jo ārā pamatīgi gāž.
Piebraucam pie viena no skatu punktiem. Līst. Ainārs saka, neko te neredzēsim. Kad bijām Maču Pikču, arī lija lietus. Tāpat kā Avatara parkā Ķīnā, Lielajā kanjonā ASV. Un nu te. Bet vienmēr bijis tā, ka otrajā dienā lietus pārstāj. Lai gan laika prognozes vēsta, ka lietus būs visu laiku. Kāpjam ārā no auto, Ainārs paliek. Mūsu Vjetnamas motociklistu lietusmēteļi ir ļoti gari un izturīgi.
Skatu arēna ir plaša, un pretī nāk tūristi, ironiski sakot, ka te ir skaisti. Jā, to redzam. Visapkārt viss pilnīgi pelēks, un Zilie kalni ir vien liels, pelēks pleķis. Ķīniešu tūristi, kas gan jau te arī atbraukuši vienu vienīgo dienu, mēģina noiet gar kanjona takām. Bet cik nu daudz — pāris pelēka fona foto un slapjas kājas. Tāpat kā mums. Atgriežamies auto. Ainārs vēl cer, ka lietus var pāriet, un saka, aizvedīs mūs vēl uz kādu ūdenskritumu. Varbūt līdz tam laiks uzlabosies, lai gan par to nekas neliecina.
Esam ceļā uz ūdenskritumiem. Drīz tos sasniedzam, bet līst lietus.
Dodamies atpakaļ uz Sidneju. Gatavosim gardas pusdienas. Braucam. Peļķes ir pamatīgas. Kādai izbraucot cauri, mašīna pat grib samesties sānis. Uz lielceļa nav vieglāk — pēkšņi rinda sabremzē, Ainārs šajos trakajos laikapstākļos ir kārtīgi vērojis distances gan no priekšējās, gan aizmugurējās mašīnas un paspēj bremzēt, vēl pabrauc nedaudz maliņā. Tik veiksmīgi, ka smagais auto, kas ir aizmugurē, arī paspēj bremzēt, nedaudz sagriežoties. Citādi būtu Aināra mašīnā ielidojis! Puisis smej — asa sižeta sestdiena, galīgi ne tā, kā plānots. Un tad redzam — priekšā avārija, policija vēl nav ieradusies un ceļu noslēgusi. Apstājušies četri auto, viens ietriecies barjerā, sasists pamatīgi, mantas no bagāžnieka pa visu ceļu. Vai kāds cietis? Nezinām. Bet jābūt uzmanīgiem.
Braucam tālāk. Un… Lietus ir pārstājis. Jau teicām, ka tad, kad būsim pietiekami tālu no Zilajiem kalniem, lietus pārstās. Bet, lai redzētu ieleju, vajag arī sauli. Apmācies laiks galīgi nav piemērots šādiem dabas piedzīvojumiem.
Pēc pamatīgām pusdienām pievēršamies katrs savām lietām. Ir seriāli, ir dienasgrāmatas rakstīšana un gatavošanās vakariņām. Tikmēr publicējam savu lūgumu satikties Jaunzēlandes latviešu lapā un nu saņemam pārsteidzoši daudz jauku piedāvājumu — četri jaunieši gatavi mūs satikt jau mūsu ielidošanas pilsētiņā Jaunzēlandē!
13% no visām pasaulē zināmajām eikalipta šķirnēm atrodamas tieši Zilajos kalnos. Tāpēc šis apgabals ierakstīts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā jau kopš 2000. gada. Šodien no tā gan redzējām tikai lielu miglu.
(Turpmāk vēl.)
