(3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. maija numurā.)
Turpinām jūs iepazīstināt ar publikācijām par Vietalvas pagastu. Šoreiz 50. gadu preses apskats.
Pārskatot 50. gadu publikācijas, skaidrs, ka Staļina laika sasalums valdījis it visā, arī presē, jo rakstu ļoti maz. Kompartijas plēnumu atreferējumi, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēti, kolhozu dzīves apskats. Mazliet vairāk informācijas rodas līdz ar Hruščova atkusni. Taču par dzimteni, tajā notiekošo un notikušo raksta klaida latviešu izdevumi.
Citātos rakstības stils saglabāts.
Izveido Pļaviņu rajonu
Jau 1950. gada 1. janvāra numurā “Madonas Arājs” (Nr. 1) vedina uz sasniegumiem lopkopībā. 1949. gada decembra pēdējās dienās Madonā apriņķa vadošie lauksaimnieki pulcējas gada noslēguma sapulcē. Paralēli sasniegumiem tiek norādīti arī trūkumi, viens no tiem, ka Vietalvas pagasta kolhozā samazinājies govju skaits.
Taču 14. janvārī “Madonas Arājs” (Nr. 7) publicē izvilkumu no Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrēta par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā: “Pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitucijas 19. panta “b” punktu, nodibināt Latvijas PSR 58 lauku rajonus, tieši pakļautus republikaniskajiem organiem, sekojošā ciemu padomju, strādnieku ciematu un rajona pakļautības pilsētu sastāvā: (..) Pļaviņu rajons Centrs Pļaviņu pilsēta, Pļaviņu un Gostiņu pilsētas un Jēkabpils apriņķa Pļaviņu, Klintaines, Aiviekstes un Brīvzemnieku ciemu padomes, Madonas apriņķa Veckalsnavas, Jāņukalna, Jaunkalsnavas, Vietalvas, Salas, Odzienas, Pērses, Dzeguzes un lršu ciemu padomes, Ogres apriņķa Bebru, Jaunbebru, Kokneses, Bilstiņu, Ratnicēnu, Pērses, Aizkraukles, Karikstes, Viskāļu un Vērenes ciemu padomes.”
Vietalvas vārds izskan arī republikāniskajā presē. “Literatūrā un Mākslā” (12.08. 1951., Nr. 32) tiek uzslavēts bibliotēkas darbs: “Vietalvas tautas nama bibliotēka regulāri riko bērnu rītus un pārrunas ar visjaunākajiem lasītājiem. Līdztekus bērnu grāmatu iztirzājumiem šais sarīkojumos mazie lasītāji gūst priekšstatu arī par darbaļaužu bērnu grūto dzīvi kapitalistiskajās valstīs, salīdzina to ar savu saulaino bērnību. Konferences rīko arī pieaugušajiem lasītājiem. Pašlaik bibliotēka gatavo lasītāju konferenci par V. Lāča jauno romānu “Uz jauno krastu”.”
Negrib audzēt kukurūzu
1952. gada 24. jūlijā Zviedrijas latviešu laikraksts “Latvju Vārds” pārpublicē “Cīņas” rakstu “Novārtā atstāts tautas nams”. Emigranti tajā neskopojoties arī iestarpina savus komentārus: “Piemēslots “tautas nams”. Viss piemēslots, nav kur “kulturāli” laiku pavadīt… tā “Cīņas” š. g. 24. jūnija num. sūdzas vietalvieši. Pļaviņu rajona Vietalvas ciema tautas nams neattaisno savu ciema kultūras dzīves centra nosaukumu. Vispirms tas sakāms par kārtību un tīribu. Tautas nama apkārtnē mētājas dažādi saimniecības atkritumi (taču no kāda boļševiku “ciema dižvīra” — tautas nama pārvaldnieka virtuves. — Red.) — kauli, kartupeļu mizas u.t.t. Zirgu piesiešanai slita nav ierīkota, tos sien pie dzīvžogiem (uz rudens pusi varēs siet pie kartupeļu lakstiem. — Red.); tautas nama pagalms piemēslots. Pašā tautas namā neredz neviena aktuāla lozunga, neviena mobilizējoša plakāta. Mēnešiem ilgi te nav bijis neviens sarīkojums. Vietalvas ciemam ir plašs jauniešu un komjauniešu aktīvs, bet nav organizētāja. (T. i. partijas stārasta, bez kura aktīvs nedrīkst aktīvs kļūt un aizvākt viena tāda stārasta izmētātos kaulus u. c. atkritumus.— Red.). Prasām, lai Vietalvas ciema tautas nams patiešām kļūtu par ciema kultūras dzīves centru un lai ari mums, vietalviešiem, būtu kur kulturāli pavadīt savu brīvo laiku. Vietalvas lauksaimniecības arteļa “Jaunā dzīve” priekšsēdētājs: M. Komjaunieši: P., F., Ķ.”
Starp daudzajiem apbalvojumiem, ko piešķir padomju valdība, ir arī daudzbērnu mātēm. 1953. gadā medaļas “Mātes medaļa” II pakāpi saņem Albertina Knēģere, kolhozniece no Vietalvas.
Hruščova ērai lauksaimniecības jomā raksturīga iezīme ir uzspiestā kukurūzas audzēšana. Ne visās saimniecībās to uzņem ar sajūsmu. Acīmredzot to negrib audzēt arī Vietalvā, par ko tiek saņemta kritika. 1954. gada 25. maijā “Cīņa” (Nr. 122) publicē rakstu “Kukuruza nav otrās šķiras kultura”: “Vietalvas un Kokneses MTS direktori un galvenie agronomi, kā ari vairāki kolchozu priekšsēdētāji uzskata, ka kukurūza ir otrās šķiras kultūra, to varot sēt kur pagadās un kad grib. Tādēļ līdz šim apsēti tikai daži hektāri. (..) Izrādās, ka komjaunieši nav apmācīti šās jaunās kultūras audzēšanā. Nerunājot nemaz par Vietalvas MTS galveno agronomi b. B., kura par kukuruzas likteni vispār neliekas ne zinis.”
MTS nedienas
Kritikas vilnis pār Vietalvas MTS turpina gāzties. 1955. gada 7. decembrī “Padomju Jaunatne” (Nr. 239) raksta par MTS mehanizatoru sliktajiem dzīves apstākļiem: “Kapitāli pārbūvētajā vecajā muižas ēkā traktoristiem ierādītas 2 prāvas istabas. Tāpēc ari Vietalvas MTS direktors b. Tujs vienmēr pašapzinīgi atbild: “Traktoristiem Vietalvas MTS nodrošinātas kopmītnes” Ienākot tumšajā koridorā un atverot pirmās istabas durvis, tā vien šķiet, ka esi iemaldījies citā vietā. Telpā stindzinošs aukstums, traktoristi pat sēž ar cepurēm galvās. Krāsns gan ir, bet tā nekurināta. Logos vieni rāmji, pa tiem lodā asais ziemas vējš. Grīdas izskats liecina, ka tā droši pāris mēnešu nav mazgāta.”
1956. gadā pārsvarā republikāniskajos izdevumos joprojām klāsta par nebūšanām Vietalvas MTS. Kārtības kā nav, tā nav. Toties 8. marta numurā Madonas laikraksts “Stars” publicē Vietalvas sieviešu pateicību: “Redakcija saņēma vestuli, kurā Pļaviņu rajona Vietalvas ciema sievietes E. Hofmane, L. Liberte, M. Langenfelde, E. Kupča un daudzas citas raksta, ka Vietalvas ciema sievietes ar lielu interesi izlasījušas laikrakstā “Cīņa” 29. februarī ievietoto rakstu “Tā rīkojas padomju ļaudis”, kur bija rakstīts par Madonas pilsētas slimnīcas ārstu patriotismu. Viņas šo rakstu apspriedušas un vēlas, lai tādu medicinas darbinieku kā Madonas slimnīcā būtu vairāk.”
Tiek galā ar gripu
1957. gadā ārzemju latviešu izdevumos lasāms, ka emigranti meklē savus piederīgos.
Žurnālā “Dadzis” (Nr. 6) publicēts feļetons “Vietalvas Cezars”, kurā Romas Cēzara varenība piedēvēta kolhoza brigadierim: “Par Romas Cezaru stāsta, ka tas spēju pārpilnībā vienā laikā varējis veikt divus un pat trīs darbus. Vietalvas kolchoza “Vienība” lauksaimniecības brigādes brigadieris K. šai ziņā Cezaram gandrīz kā rada. Pirmkārt, kā jau teicām, viņš kolchozā “Vienība” ir lauksaimniecības brigādes brigadieris. Otrkārt — tai pašā laikā kaimiņu kolchozā “Jaunā dzīve” viņš izpilda ari piekabinātaja pienākumus. Vai tas nav vēl brīnišķīgāk nekā vienā laikā klausīties, diktēt un rakstīt? Cezars savus brīnumdarbus veicis pirms daudziem gadu simtiem, tādēļ, gluži dabiski tie tīti tādā kā migliņā. A. K. dzīvo mūsu dienās, taču ari viņa darbība tīta tādā kā migliņā. Piemēram, A. pūliņus uz traktora arkla svēti apliecina tikai viņa paša znots Vietalvas MTS 7. traktoru brigādes traktorists D. S. un viņa paša meita — Vietalvas MTS 7. traktoru brigādes uzskaitvede A. S. Vai Cezars par visiem brīnumdarbiem saņemis cietu algu, to vēsture nestāsta. Tas, ka A. K. saņēmis algu gan kolchozā “Vienība”, gan kolchozā “Jaunā dzīve”, ir fakts, par ko nav ne mazāko šaubu.”
Gada beigās “Padomju Jaunatnē” (17.12.1957., Nr. 246) lasāms raksts “Ciemā dzīvo mācīts cilvēks”: “Augusta vidu Pļaviņu rajona Vietalvas ciema medicīnisko punktu sāka vadīt jauna meitene Olga Grigorjeva. Vecais vadītājs bija iemantojis slavu, nevis ārstēdams ļaudis, bet gan… cilādams sīvā glazes. Ciemā pat bija izplatījies indīgs teiciens: — Dakteris iet pa maršrutu: medpunkts — veikals. Jaunas feldšeres parādīšanās tāpēc vēl vairāk saasināja ļaužu uzmanību. Kad ciema sievas satiekoties bija izrunājušas par kaitēm, kas tām vairs neļauj strādāt kā mīļajās jaunības dienās, tad tās zināja viena otrai pavēstīt — jaunā dakterīte pavisam jauniņa, tikko ka no skolas izlaista. (..) Pat gripas uzliesmojuma laikā, kas visiem ārstiem bija liels pārbaudījums, no Vietalvas neviens neapgrūtināja rajona centra ārstus. Ar visiem saslimšanas gadījumiem, gan stiprākiem, gan vājākiem, Olga Grigorjeva pati godam tika galā. Pie viņas ārstēties sāka braukt slimnieki ari no kaimiņa ciema.”
Vasaras ganības cūkām
Beidzot lauksaimnieki sagaidījuši uzslavu. 1958. gada 31. maijā “Darba Karogs” (Nr. 64) raksta, ka cūkas baro ar lētu zaļbarību: “Vietalvas padomju saimniecībā iekārtotas cūku vasaras nometnes. Vecos āboliņa laukos, kas sadalīti aplokos, ierīkotas pārvietojamās cūku mājiņas. Katra mājiņa paredzēta 20 cūkām. Kad vienā aplokā zāle noganīta, cūkas pārvieto uz citu aploku. Vasaras ganības ir saimniecibai ļoti izdevigas. Šāds paņēmiens dod iespēju iztikt bez pastāvīgām cūku novietnēm, kas dārgi izmaksā, kā arī labāk izmantot zaļo konveijeru. Šis paņēmiens nodrošina augstu dzīvsvara caurmēra pieaugumu diennaktī. Spēkbarības sagatavošanai nometnē ierīkotas vairākas stacionāras virtuves.”
Tautas svētki dzimtenē
Savukārt “Londonas Avīzē” (05.09. 1958., Nr. 639) P. Jelgavietis raksta par mirušo atceri, ieskatījies vēsturē un plaši aprakstījis kapusvētkus Vietalvā: “Visā Latvijā bija zināms, ka Vietalvas kapu svētki bija plašākie. Vietalvas jaunie kapi ir skaistākie lauku kapi mūsu dzimtenē. (..) Pēc kapu svētkiem vakarā skaistā Vesetas līcī pie Lejaskroga vai vēlākos gados tuvāk pie Vietalvas muižas, arī Vesetas krastā, bija cits sarīkojums — zaļumu svētki. Bija kora priekšnesumi, arī dejas. Viss tas kopā saistīja publiku un šos svētkus padarīja par īstiem tautas svētkiem. Katrs gribeja nokļūt uz tiem. Bet Latvijas lauku mājas nekad nevarēja atstāt bez cilvēkiem. Darbus var pārtraukt, bet arvien jāpieskata un jāpabaro govis, zirgi un citi mājas dzīvnieki. Kapu svētku dienā tad parasti mājās atstāja vecāku cilvēku, kas citu labā uzupurējās un veica visus neatliekamos darbus. Pārējie visi labākos aizjūgos vai kājām devās uz kapu svētkiem.”
1959. gadā pirms diviem gadiem izveidotā Vietalvas padomju saimniecība gūst panākumu pēc panākuma, par to jau liecina arī virsraksti, piemēram, “Vietalvas padomju saimniecība strauji iet kalnup”. Taču administratīvās reformas notiek visos laikos, jo Vietalva nu vairs nav Pļaviņu rajonā. Pagājuši vien deviņi gadi, kā izveidoja Pļaviņu rajonu. Nezinu, vai maz notika kāda apspriešana, vai kāds arī pajautāja iedzīvotāju viedokli, pieļauju, ka, visdrīzāk, cilvēki, tā teikt, tika nolikti fakta priekšā. Lūk, ko par to raksta Vācijas latviešu avīze “Latvija”: “Okupanti likvidē daudzus rajonus. Okupētās Latvijas ts. Augstākās padomes prezidijs 11. novembri izdevis sevišķu dekrētu, pēc kura likvidē 13 pašu komūnistu radītos rajonus: Abrenes, Auces, Baldones, Ergļu Kandavas, Līvānu, Maltas, Pļaviņu, Priekules, Rūjienas, Skrundas, Smiltenes un Zilupes, pievienojot likvidējamo rajonu territoriju kādam citam, vai sadalot starp vairākiem piegulošajiem rajoniem. (..) Likvidēto Pļaviņu rajonu ar Kokneses strādnieku ciematu, Aizkraukles, Bebru, Viskālu, Iršu un Ratnicēnu ciemiem, pievieno Ogres rajonam, bet Pļaviņu pilsētu, Aiviekstes, Vietalvas, Kalsnavas, Klintaines, Odzienas un Jāņukalna ciemus — Krustpils rajonam.” Kā zināms, šī nav pēdējā teritoriālā reforma, ko piedzīvos Vietalvas pagasts.
(Turpmāk vēl.)
