(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. maija numurā.)
Turpinām jūs iepazīstināt ar pagājušā gadsimta publikācijām par notikumiem Vietalvas pagastā.
Kaimiņš palīdz kaimiņam
Kā zināms, 1940. gads Latvijai bija traģisks. Gada sākumā publicētās ziņas daudz neatšķiras no 30. gadiem. Tās ir par mājkustoņu sērgām saimniecībās, ziņas cukurbiešu audzētājiem par līgumu slēgšanu, dati par sviesta kvalitāti u. c. 1940. gada sākumā balvu par eksportsviesta un siera ražošanu saņēmusi arī Vietalvas-Vesetas pienotava. “Madonas Ziņas” vēsta, ka 28. maijā Vietalvas-Odzienas labdarības biedrības namā viesosies “Zvejnieka dēls” (1939. gadā uzņemtā filma, kas guva lielu popularitāti). Pēc jūnija notikumiem izdevumi sāk “dziedāt citu dziesmu”. Tā “Brīvā Zeme” 25. jūnija numurā rakstā “Kaimiņš kaimiņam — labi izpalīgi” klāsta: “Vietalvas lauksaimniecības b-bas zemkopības sekcija kopā ar 7 uzticības vīriem noorganizējusi darba talku “kaimiņš-kaimiņam” 39 saimniecībās, palīdzot kaimiņiem ar 33 zāles pļāvējiem, 14 labības pļāvējiem, 11 kartupeļu racējiem un 5 zirgu grābekļiem.” Interesanti, kas tie par “septiņiem uzticības vīriem”?
Tiek publicēti apsveikumi ministru prezidentam A. Kirhenšteinam, tos viņš saņem arī no Vietalvas: “Vietalvas pagasta valde, sanākot pēc vēsturiskās valdības maiņas uz savu kārtējo pirmo sēdi, novēl Jums un Jūsu valdībai grūtajā un atbildīgajā darbā vislabākās sekmes. Apsolāmies kalpot Latvijai un atbalstīt visiem spēkiem valdības darbu, cerībā un pārliecībā, ka strādniekiem un zemes arājiem reiz uzausīs gaišāks rīts.” (“Latvijas Kareivis”, 30.06.1940., Nr. 140.) Cik gaišs tas uzausa, visiem zināms. Kāds, kas parakstījies ar iniciāļiem K. E., lieliem sasniegumiem cenšas iedvesmot lopkopjus: “Lielā lopkopju saime, tagadējais laiks no mums prasa neatlaidīgu darbu un enerģiju, lai veidotu un nostādītu mūsu jauno republiku redzamā vietā. Lopkopji, kam ir labākas govis, apmainīsim tās ar saviem kaimiņiem, kam tādu nebūtu, rūpēsimies, lai neaizietu bojā neviena laba un vērtīga piena govs! (..) Lopkopības instruktori, pārraugi un lielā lopkopju saime, centīsimies šinī pārraudzības gadā sasniegt 160 kg sviesta ražu no gada govs pagasta mērogā! Šo ražību jau daži pagasti sasnieguši, bet mans aicinājums ir, lai to skaits būtu daudz, daudz lielāks, jo tad nāk. gadā, kad mums būs iespējams rādīt sava darba sasniegumus lielā Padomju tautu darba skatē Maskavā, mums, latviešu lopkopjiem, būs liels prieks un gandarījums par veikto darbu.” (“Brīvais Zemnieks”, 02.10.1940., Nr. 46.)
Meklē izsūtītos
1941. gada pavasarī lasāms, ka ar lauksaimniecības plāna izpildi un sējas kampaņas organizēšanu nemaz tik labi neveicas. Divas dienas sanāksmē par to lemj Madonas zemju nodaļā: “Odzienā no 18 pasūtītiem mākslīgo mēslu vagoniem saņemti tikai 2. (..) Vietalvā labība nešķirota 95 proc.” (“Brīvais Zemnieks”, 20.04.1941., Nr. 96.) Arī 1941. gads Latvijai ir traģisks. 14. jūnijā notiek iedzīvotāju deportācija, pēc nedēļas ienāk vācu karaspēks, līdz ar to atkal valstī mainās vara. 1941. gada rudenī izdevumos atrodami paziņojumi ar lūgumu sniegt kādas ziņas par izsūtītajiem: “Jāni Zālīti, dzim. 1903. g., bibliotekārs Cēsu izgl. nod., sievu Mariju, 34 g. v., un dēlu Dzintaru, 8 g. v., no Vaives pag. Ruckas kroga, arestētus jūn. vidū un aizvestus uz Pad. Savienību — meklē tēvs Jēkabs Zālītis Vietalvas pagasta Pilienos.” (“Cēsu Vēstis”, 12.09. 1941., Nr. 11.)
Ielūkojoties 1942. gada publikācijās, it kā nekas neliecina par kara darbību. Ar cukurbiešu audzētājiem Krustpils cukurfabrika slēdz līgumus, par nederīgiem izsludina dažādus gan personu, gan mājdzīvnieku dokumentus, tiek publicētas sēru vēstis un kultūras ziņas. 11. jūnijā “Daugavas Vēstnesis” iespiež Andreja Garanča dzejoli “Rudens Odzienā”: “Grimst saule apvārsnī un sasarkušām liesmām/ Skauj kokgalus, kas mierīgi un klusi/ Stāv pakalnos pie Odzienas, starp druvām, cēl/ Uz Vietalvas un sausnējiešu pusi/ Dzird pļaujmašīnas žvīgo vienādi un vēli,/ Mans ceļš ar straujo Vesetu iet šodien blakus.” Savukārt augustā “Tālavietis” raksta par tautas svētkiem Vietalvā — kapusvētkiem.
Pārskatot 1943. gadu, atrodams, ka jūnijā tiek pieminēti pirms diviem gadiem izvestie latvieši. “Daugavas Vanagi” 1. oktobra numurā publicē rakstu “Reāla palīdzība karavīru saimniecībām”: “(..) Leģionāra tēva A. Lapiņa saimniecībā Vietalvas “Kļaviņos” 10 talcinieku ar zirgiem un pļaujammašīnām novākuši 3,5 ha labības. Leģionāra brāļa J. Reiznieka saimniecībā Vietalvas “Reļos” 8 talcinieki novākuši 4,5 ha labības.”
Vēl 1944. gada pirmajā pusē rakstu saturs īpaši nemainās, taču gada otrajā pusē cilvēki ar laikrakstu starpniecību sāk meklēt savus kara laikā pazudušos tuviniekus. Arī Alīse Ulmane, kura 1944. gada septembrī mīt Zantē, meklē tēvu un māsu Vietalvā.
Oktobrī viss mainās, un noteicošā atkal kļūst padomju vara, līdz ar to arī preses izdevumos valda cita noskaņa. Tiek slavēta sarkanā armija, piemēram, “Cīņā” uzteic varonību kaujās pie Vietalvas. Arvien tiek meklēti piederīgie.
Uzslavē sievietes
Arī 1945. gadā cilvēki ar laikrakstu starpniecību cer atrast tuviniekus, bet dzīve turpinās. Ar lielu sparu darbojas gan partija, gan komjaunatne. Vietalvas pagasts tiek kritizēts gan izglītības un audzināšanas jomā, gan lauksaimniecībā. “Paraugoties uz to, kā mūsu apriņķa zemnieki pilda savas saistības ar Krustpils cukurfabriku, jāsaka, ka stāvoklis ir pilnīgi neapmierinošs. Pagastu izpildkomitejas šo jautājumu atstājušas pilnigi novārtā. Tā Vietalvas, Stāmerienas, Tirzas, Litenes pagasti nav nodevuši sagādes punktos vel neviena kilograma cukurbiešu, kaut gan jānodod tiem vairāk simtu kvintālu.” (“Madonas Arājs”, 04.02.1945., Nr. 10.) “Cīņa” uzslavē sievietes — darba pirmrindnieces: “Pavasara sējas darbos sieviete izvirzās gan kā arāja, gan kā lauku organizātoriskā darba vadītāja. (..) Jaunā darba zemniece Vietalvas pagastā M. Eglīte aizsteigusies priekšā visiem vīriešiem. Viņai nav ne viena pēda neartas zemes. Arī sēju viņa domā beigt kā pirmā.” (27.04.1945., Nr. 99.) Savukārt oktobrī pagasts laikraksta slejās tiek pelts, ka valstij nav nodoti graudi: “Vietalvas pag. 14. oktobrī arī nav valstij piegādājis ne grauda. Priekšsēdētājam Rūtiņam un partorgam Krievam arī nav laika rūpēties par labības piegādi, jo viņiem savā starpā jāstrīdas par sīkumiem, bet valsts uzdevums pamests nepildīts.”
Tiesā sagādes sabotētāju
1946. gada publikācijās parādās kritika par neapmierinošo meža materiālu sagādi valstij. Sliktākos nosauc arī vārdā. Plašākai publikai tiek atklātas arī sadzīviskas nebūšanas, piemēram, izpildkomitejas telpās visiem jāsalst, jo nav kas atved malku. Arī ar sējas darbiem kārtējo reizi nevedas, tiek mudināts palielināt piena piegādes tempu. Augstas partijas amatpersonas norāda uz kļūdām partijas darbā: “Kā liela kļūda mūsu partijas organizācijas darbā bija nepareizais darba stils, kas izpaudās padomju saimniecisko organizacijas aizvietošanā un administrēšanā. Šāds darba stils noveda pie tā, ka apriņķī tika atstāts novārtā partijas organizatoriskais un politiskais masu darbs. (..) Pavisam vāji tika organizētas masu sapulces pagastos. Dzelzavas, Vietalvas un Vecgulbenes pagastos netika sarīkotas masu sapulces vai arī tās pārvērta par deju piedevu.” (“Madonas Arājs”, 27.09.1946., Nr. 112.) 29. novembrī “Madonas Arājs” publicē rakstu “Pelnīts sods sagādes sabotētājam”: “Š. g. 19. novembri Madonas apriņķa 3. iecirkņa Tautas tiesa sodīja ar 2 gadiem brīvības atņemšanu, mantas konfiskaciju un vēlēšanu tiesību atņemšanu uz 5 gadiem Kārli Auziņu no Vietalvas pagasta “Diečiem”. Notiesātais Auziņš apsaimniekoja 29 ha lielu saimniecību, kurā viss lauksaimniecībā nepieciešamais inventars, 2 zirgi, 3 govis un sīklopi. Auziņš izņēmis no Vietalvas ciema padomes izziņu par ģimenes sastāvu, uz kuras pamata panācis atbrīvošanu no obligatās piegādes valstij kā gados vecs, neuzrādot, ka viņa saimniecībā kopā ar viņu dzīvo un strādā darba spējīga vedekla un bez tam nodarbinājis saimniecībā algotu darbaspēku, bet visu to noklusējis, nolūkā apkrāpt valsti. (..) Auziņš ir tipisks kulaku šķiras pārstāvis. Auziņš bijis aizsargu organizācijā un vācu okupacijas laikā aktivi atbalstījis vācu okupantus. Naidīgi noskaņots pret padomju varu, Auziņš apzināti izvairījies no obligatās piegādes izpildīšanas un līdz š. g. 1. septembrim nebija nodevis valstij ne grauda.” Pie šīs publikācijas mazliet pakavēšos. Kārlis Auziņš ir mans vecvectēvs. Pirmā pasaules kara laikā viņš nonāca vācu gūstā, Vācijā aizvadīja 10 gadus. Atgriezies diezgan veiksmīgi sāka saimniekot, cienīja savus strādniekus. Vecvectēvs bija samērā turīgs saimnieks, nodarbojās arī ar palīgražošanu. Maksāja kredītu par kuļmašīnu. Jā, bija aizsargos, taču ne nacistu atbalstītājs. Vācieši mūsu ģimeni izdzina no mājas, un visi bija spiesti doties bēgļu gaitās. Kad atgriezās mājās, daži lopi bija, taču inventārs bija paņemts kopīgai lietai. Vecvectēvam pat prātā nenāca nenodot labību, laikam liktenīgi izrādījās viņa vārdi — atlikšu sev, kas paliks pāri, nodošu valstij. Traktorists sācis kult, taču viena no vietējām amatpersonām traktoristu aizsūtīja uz citu lauku un vecvectēvu un vectēvu tās dienas vakarā arestēja un aizveda uz Madonu. Vectēvs līdz tiesai nenonāca, uz apsūdzēto sola nokļuva vien vecvectēvs. Pēc liecības nodošanas tiesas zālē zaudēja samaņu, nokļuva slimnīcā un pēc tam tika palaists mājās. Ne cietumā, ne izsūtījumā nenonāca, mantu nekonfiscēja un uz vēlēšanām arī vēl aizgāja. Mūžībā devās 50. gadu sākumā.
Sākas jauna dzīve
1947. gadā vietalvieši atkal saņem pārmetumus. Partiju un valdību neapmierina pašdarbības kolektīvu repertuārs. “Tomēr arī šogad repertuara izvēlē vairākos pagastos atkārtojas pagājušā gada kļūdas. Te vainojama arī apriņķa kulturizglitibas iestāžu nodaļa, kas laikā nesniedza palidzibu mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem. Apriņķa skates komisijai nācās dažos pagastos vairākkārt pārkārtot repertuaru, jo daži dramatiskie kolektīvi bija uzsākuši iestudēt vienādas lugas vai izraudzījušies skatei apolitisku, bezidejisku un mākslinieciski mazvērtīgu repertuāru. Vietalvas, Grašu, Virānes dramatiskie kolektīvi iestudē novecojušos, neaktualus mākslas darbus. Pašdarbības repertuarā nav vietas bezidejiskiem un mākslinieciski mazvērtīgiem sacerējumiem, kas attālina no dzīves, no tiem lielajiem uzdevumiem, kadi šodien jāveic māsu tautai.” (“Madonas Arājs”, 06.04. 1947., Nr. 43.) Kā pozitīva ziņa nosaucama, ka Vietalvas koris gatavojas lielajiem Dziesmu svētkiem.
Taču 1948. gadā Odzienas klubā sanāca darba ļaudis uz sapulci, kurā sprieda par patērētāju biedrības darbu. Beigās nosprieda, ka Odzienas patērētāju biedrība strādājusi labi. Šajā gadā Vietalvā ir nodibināts kolhozs “Jaunā dzīve”. “Madonas Arājs” 27. aprīlī raksta, ka sēja kolhozā rit pilnā sparā. Šķiet, melnā svītra pāri, un sākas tiešām jauna dzīve: “Saules piemirdzētā maija dienā pavasara ziedos slīgst Vietalvas kolchozs “Jaunā dzīve”. Samtainā zaļumā viļņo, krietni pastiepusies, aprili iesētā labība. Lidzenās piegāzēs un uzkalnos tumšo egļu ielokā brūno tīrumi, kuros labība vēl nav sadīgusi. Ikkatrs apsētais tirums, ikkatrs priekšzīmīgi apstrādātais un apkoptais lauks liecina un pierāda, ka šeit strādājušas čaklas un prasmigas darba rūķu rokas.” (“Madonas Arājs”, 19.05.1948., Nr. 61.) Lai dzīve būtu gaiša un saulaina, aktīvi turpinās budžu izskaušana.
1949. gada publikācijas veltītas par gatavošanos sējai, ar mudinājumiem kāpināt izslaukumus un izskaust no sava vidus budžus, vairot komjauniešu politisko izglītību.
Citātos rakstības stils nav mainīts.
(Turpmāk vēl.)
