Pagājusī nedēļa man bija nepatīkamu pārsteigumu pilna. Tāpat kā daļa Latvijas iedzīvotāju, arī es koronavīrusa izraisīto seku dēļ esmu palicis bez darba. Nekavējoties sāku meklēt jaunu iztikas avotu, diemžēl Latvijas darba tirgus nebeidz pārsteigt. No darbinieka tiek prasītas pārcilvēciskas spējas. Mēneša laikā esmu nosūtījis vairāk nekā 40 pieteikuma un motivācijas vēstuļu, atbildējušas ir tikai divas kompānijas. Tā ir neprofesionāla attieksme pret potenciālajiem darbiniekiem. Vai tiešām tik grūti sniegt atbildes e-pastā — jā, paldies, jūsu pieteikums ir saņemts. Līdz šim strādāju bārā Rīgā, piedevām vadīju karaokes vakarus. Restorānu pakalpojumi un izklaides sfēra ir tās nozares, ko ierobežojumi skāruši visvairāk. Bez darba esmu no 1. aprīļa. Dienu pirms tam restorānu aizvēra, nebija noieta, un ierobežojumi bija pārāk stingri. Nesen restorāns atsāka darbu, ievērojot ierobežojumus, bet ar pašreizējo klientu plūsmu nopelnīt ir grūti. Latvijā labi ja trešā daļa privātajā sektorā strādājošo saņem valsts pabalstus. Cilvēki šobrīd nevar atļauties iet izklaidēties uz bāriem un restorāniem. Jāmeklē darbs citā sektorā.
Pēc gandrīz diviem ārkārtas situācijas mēnešiem dzīvot Latvijā kļuvis grūti. Cilvēki lēnām sāk zaudēt prātu, es tajā skaitā.
Latvijā cilvēki dalās divās grupās. Viena daļa ir apzinīgie, kas godprātīgi ievēro visus valdības pieņemtos ierobežojumus, otra daļa vīrusu un ar to saistītos notikumus uztver skeptiski. Pagājušajā nedēļā aizbraucu uz Rīgas Centrāltirgu. Tur nekas neliecināja, ka valstī ir karantīna vai pastāv kādi ierobežojumi. Cilvēku plūsma bija tik liela, ka nebija iespējams izlauzties cauri. Cilvēki dzīvo, strādā, iepērkas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Redzot to visu, pārņem dalītas izjūtas.
Atskatoties uz striktajiem ierobežojumiem, kas bija spēkā līdz šim, kad policija patrulēja ielās, ar paziņojumiem atgādināja par aizliegumu pulcēties, mūs biedēja ar soda naudām un visādi citādi centās “likt ievērot drošības pasākumus”, tad šobrīd ierobežojumu atvieglojumi šķiet smieklīgi. Jā, daži restorāni un izklaides vietas atsākušas darbu. Tā kā esmu šajā nozarē strādājis, tad gribu zināt, kā iestādes spēs kontrolēt atviegloto ierobežojumu ievērošanu? Katram klientam klāt neizstāvēt. Tajā pašā laikā mūs turpina biedēt ar milzīgiem naudas sodiem, ja ierobežojumu normas netiks ievērotas. Nav īsti pareizi vai lielas jēgas atļaut daļu darbību, ko tāpat nevar kontrolēt.
Plašas diskusijas izpelnījās obligātā prasība sabiedriskajā transportā lietot sejas aizsegus. Sabiedrisko transportu izmantoju samērā bieži. Ik pa laikam nodarbojos ar krāsošanu un citiem darbiem, tādēļ sejas aizsargmaskas man mājās ir. Pagājušajā nedēļā noklausījos televīzijas ziņu raidījuma “900 sekundes” sižetu par šo tēmu. Brīdī, kad valstī izsludināja ārkārtas situācijas, sākās izolēšanās pasākumi un pastiprināta dezinfekcijas līdzekļu lietošana, sejas masku lietošana bija atkarīga no cilvēku vēlēšanās un iespējām. Tagad tiek veikts dārgs sejas aizsargmasku iepirkums, valstī tiek ieviesti ierobežojumu atvieglojumi, saslimušo statistika ir optimistiska, bet tajā pašā laikā valdība pieņem lēmumu par obligātu masku lietošanu sabiedriskajā transportā. Respektīvi, jebkuram ir pienākums sagādāt sejas aizsegu. Kad ziņu vadītāja Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam uzdeva jautājumu, kādēļ šāds lēmums tieši šajā brīdī, viņš centās no atbildes izvairīties un sāka stāstīt, ka tai nav obligāti jābūt sejas maskai. Tās var būt šalles vai lakati, jebkas, kas pasargā no tiešas gaisa plūsmas uz elpceļiem. Ikviens, kurš kaut nedaudz saprot no sejas maskām vai respiratoriem, sapratīs, cik bezjēdzīgi ir mēģināt tās aizstāt ar lakatu. Respiratori ir veidoti tā, lai aizturētu 97% jebkurus mikrobus un baktērijas. Lakats neko nelīdzēs. Tas ir elpojošs apģērbs. Sods par sejas aizsarglīdzekļa nelietošanu sabiedriskajā transportā atkarībā no situācijas ir no 10 līdz 2000 eiro. Interesanti, kādi ir kritēji soda naudas piemērošanā? Pēc apģērba biezuma? Šai prasībai nav pamatojuma, tā ir paķerta no zila gaisa, cilvēkos rada vien apjukumu. Protams, daudzi centīsies ievērot vien tādēļ, ka baidās no soda naudas, bet, cik efektīva būs šī aizsargāšanās, tas nevienam nerūp. Pāris reižu sabiedriskajā transportā esmu vilcis sejas aizsargmasku, cilvēki velta man skatienus. Vairumam masku nav, un šaubos, ka šī prasība tiks stingri ievērota.
Tikpat slidens un diskutējams ir valdības lēmums ļaut iedzīvotājiem pārvietoties pa Baltijas valstīm. Karantīna jau nav atcelta, ir tikai ieviesti atvieglojumi. Baltijas valstis pēc statistikas datiem ir pieņēmušas, ka slimība ir ierobežota un situācija tiek kontrolēta. Tajā pašā laikā veselības ministre Ilze Viņķele paziņoja, ka sekos otrais koronavīrusa vilnis. Lai nu kā, rezultātā karantīnas laikā tiek atvērtas robežas. Tādējādi valdība cer uz tūristu pieplūdumu, kas palīdzēs sildīt nozares ekonomiku. Daudzi joprojām baidās un šo iespēju neizmantos.
Vislabākais ierocis cīņā ar cilvēkiem ir masu bailes. Sabiedrības uzmanību gribot negribot ir pārņēmis koronavīruss. Tas ir televīzijā, sociālajos tīklos, laikrakstos — visur! Pārējie jautājumi, kas saistīti ar ekonomiku, valsts pārvaldi, palikuši otrajā plānā. Cilvēkiem tas neinteresē, galvenais ir zināt jaunāko koronavīrusa statistiku. Valdība to izmanto. Iepriekš gausi uz priekšu virzījās teritoriālās reformas jautājums. Kolīdz sabiedrības uzmanība zudusi, viss raiti virzās uz priekšu.
Sestdien Latvijā bija Lielā talka. Esmu talkojis savā pilsētā Jaunjelgavā un Rīgā. Neraugoties uz šī gada formātu, kad pulcēšanās netiek plānota, man tāpat nešķiet prātīgi šo akciju organizēt pandēmijas laikā. Lielā talka ir daudzgadīgs pasākums, kas ik gadu izvēršas lielā ažiotāžā. Sociālie tīkli tiek pārpludināti ar talkas bildēm. Visi pēkšņi ir tik kārtīgi, kopj savu apkārtni. Kādēļ tas tiek darīts vienreiz gadā un tik pompozi? Ja mēs ikdienā nedaudz uzkoptu, tad Lielā talka nebūtu nepieciešama.
