(43. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
189. diena
Beidzot dzirdam arī kukaburras — putniņus, kuru dziesma atgādina smieklus. Te viņu daudz! Pilsēta nav liela, tāpēc ātri vien apstājamies ceļmalā, lai stopētu. Garām pabrauc pāris auto, bet drīz kāds vīrs apstājas, piedāvājot aizvest pusceļu līdz Kanberai. Piekrītam. Tā nu kādas piecpadsmit minūtes esam ceļā. Aprunājamies par Austrālijas dabu, par mūsu piedzīvojumu. Vīrs saka, interesanti, ka visi tuksnesī vienmēr cer ieraudzīt daudz ķenguru, bet patiesībā to visvairāk ir tieši šeit, ap galvaspilsētu. Dienas laikā tie gan slēpjas, bet naktī, kad nāk ārā, tos notriec, un nu gar ceļmalām ir daudzi. Vīrs gan sauc vienu vietu pēc otras, kur mums vajadzējis apstāties. Visur jau nav iespējams!
Nu esam ceļā uz Kanberu. Iedodam vīram Latvijas karodziņu, viņš īsti nesaprot, ko ar zobu bakstāmo, kam virsū Latvijas krāsu papīrītis, domājam. Atvadāmies un sākam soļot gar ceļa malu ar paceltu īkšķi. Atkal jāatrod vietiņa stopiem. Vēl neesam apstājušies, līdz mums priekšā piestāj auto. Ātri vien braucējs atrodas! Uz Kanberu braucam ar kādu vīru no Skotijas, kas 40 gadus dzīvo Austrālijā. Viņu neapmierina politiskā situācija, ka bagātie var zagt, cik vēlas, bet nabaga zaglim par maizes paņemšanu cietumsods. Bagātie paliek vēl bagātāki, kamēr nabagie ir spiesti izdarīt noziegumus, bet vidusmēra slānis raujas darbos. Esot arī ļoti liela imigrācija, un ik gadu par apmēram 250 tūkstošiem Austrālijas iedzīvotāju skaits palielinās.
Sasniedzam Kanberu. Lai gan vīram bija jānogriežas agrāk, viņš mūs nogādā centrā un šo to par pilsētu arī pastāsta. Te pašlaik būvē tramvaja sliedes, un interesantākais ir pats pilsētas plānojums — te ceļi ir nost no pilsētas nomalē dzīvojošajiem, un tos rajoniņus nemaz nevar redzēt, tie projicēti būt kokos, tālāk no skaņām. Pilsēta ir diezgan plaša, lai gan te nav ļoti daudz iedzīvotāju.
Tiekam izlaisti pie kara memoriāla. Šis komplekss ir tiešām iespaidīgs. Apskatāms bez maksas! Atvadāmies no skotu vīra un dodamies iekšā memoriālā. Tur tiek pārbaudītas mūsu somas, un simtreiz dzirdam atvainošanos par to, ka mums tiek likts tās ņemt nost no pleciem. Te ir izstāde par Austrālijas darbību Pirmā pasaules kara laikā, Otrā pasaules kara laikā un arī miera uzturēšanas cīņās Kambodžā, Vjetnamā, Afganistānā un citur. Sākumā austrāliešiem bija traki — kā briti karo, tā austrāliešiem jākaro līdzi, jo bija britu kolonija. Redzam dažādus militāros lidaparātus, videoierakstus no tā laika, un arī militāro vīru apmācības tepat memoriāla laukumā. Viss ir tiešām iespaidīgs, un te vērts pavadīt pat vairākas dienas, jo izstāde ir ļoti plaša.
Sākam ilgu gājienu. Pilsētas centrs it kā nav tik tālu, bet uz otru pusi, kur sākumā bijām plānojuši iet, lai apskatītu vēl dažus muzejus. Tomēr nolemjam infocentrā pajautāt par bezmaksas busiem, kas ir katrā Austrālijas pilsētā, un arī par kempinga vietām. Nokļūstam lielveikalā un mazliet iepērkamies. Infocentrā uzreiz mums laipni piedāvā apskatīt izstādi par to, kā Kanbera radusies, tomēr izstādes telpu drīz piepilda skolēnu bari — viņiem te notiek kādas stundas, un mēs ar lielajām somām visiem nedaudz traucējam šaurajās telpās. Vismaz esam guvuši priekšstatu, kā tad tā pilsēta būvēta — ievērojot ģeometriskas formas un teritoriju apņemošos kalnus. Jauki, ka netālu no pilsētas ir dabas rezervāti, kur var aizmirst pilsētas rosmi, bet mums tie ir nedaudz par tālu.
Mums tiek piešķirta karte bezmaksas autobusa maršrutiem, paskaidrots, kā nokļūt uz pilsētas robežām, kur sākt stopēt, un te nav tādu vietu, kur bez maksas celt telti. Vismaz legāli ne. Kamēr satumst, apsēžamies pie Bērlija Grifina ezera. Tas tiek uzskatīts par galveno Kanberas dabas skaistumu. Nosaukts pilsētas arhitekta vārdā, šis mākslīgi veidotais ezers ir iecienīta vieta atpūtniekiem — piknikotājiem, riteņbraucējiem. Ezerā iebūvētas sešas salas. Apkārt ezeram ir daudz, ko redzēt — mākslas galerijas, bibliotēka, muzeji, parki. Te ir arī 147 metrus augsta strūklaka, atklāta 1970. gadā par godu 200 gadu jubilejai, kopš kapteinis Kuks atklāja Austrāliju.
Gaidām tumsiņu un barojam putnus. Kaijām ir tāds kā ēdiena sensors — tās uzreiz klāt barā. Interesantākais, kad ierodas melnbaltā vārna jeb megpajs, kaijas atkāpjas pa gabalu un pat beidz klaigāt. Naktī interesanti ir sikspārņi. Meklējam parkā vietiņu, kur tumšāks, un tad pamanām, ka katrā kokā ir simtiem sikspārņu. Katrā kokā! Tie sākumā kūniņās guļ ar kājām gaisā, bet ap astoņiem sākas rīta rosme un visas debesis paliek melnas no sikspārņu pārlidojumiem.
Kanbera tika izvirzīta par valsts galvaspilsētu, jo kandidējošajām Sidnejai un Melburnai bija vairāki atteikšanas iemesli. Tās nevarēja savā starpā sadalīt šādu iespējamo titulu, Kanbera bija zelta vidusceļš. Kanberā dzīvo apmēram 400 tūkstošu iedzīvotāju, un tā ir Austrālijas lielākā iekšzemes pilsēta ar modernu infrastruktūru un dabu, kas to apņem. Interesanti, ka Kanbera tiek saukta arī par “Krūmu galvaspilsētu”, jo tajā ir daudz dabas rezervātu, kur dabā var pamanīt koalas, ķengurus, oposumus un citus zvērus. Dzeramā ūdens te netrūkst. Kanbera nozīmē arī “satikšanās punkts”. Tas tāpēc, ka tā ir starp diviem kalniem. Tai nosaukumu deva aborigēni. Kanberā arī notiek ļoti daudzi festivāli, kā, piemēram, Austrālijas Pavasara svinības, Puķu nakts festivāls, Trifeļu festivāls un citi.
193. diena
Mostamies astoņos, neviens mūs nav traucējis. Nav ne policistu, ne oposumu, ne čūsku. Nakts ir silta. Debesis gan apmākušās, liekas, šodien varētu arī līt. Ātri paēdam un dodamies uz ceļa. Te vairs no pilsētas neiziet, tāpēc jāstāv tur, kur vienkārši auto var apstāties.
Gaidām vien pusstundu, līdz piestāj kāds tumšādains vīrietis, piedāvādams mūs pavest 15 km. Izrādās, vīrs ir no Tongas, četru stundu lidojumā no Austrālijas. Tā ir sala, kur dzīvo apmēram 200 tūkstošu iedzīvotāju. Vīrietis stāsta, ka uz salas ir mūžīgais pavasaris, bet te — vairāk darba un naudas. Ilgi ar vīru nesanāk parunāties, arī viņa angļu valoda nav īsti saprotama, jo tur viņiem pašiem sava valodiņa. Atkal esam uz ceļa un stopējam.
Šī vietiņa nav tik laba, bet gaidām vien pusstundu, līdz mūs paņem kāds indiešu paskata vīrs. Izrādās, bangladešietis, Austrālijā dzīvo jau 16 gadus. Vīrs brauc uz Sidnejas centru! Brauciens ir interesants. Vīrietis ir pārsteigts, ka zinām šo to par viņa valsti. Tā ir īsta upju zeme un arī valsts ar lielāko iedzīvotāju blīvumu pasaulē! Reiz tā bija lielā Indija, bet, kad briti pameta Indiju, tad to sadalīja trīs daļās — Rietumu Pakistānā, Indijā un Austrumu Pakistānā. Rietumu Pakistāna, kas ir tagadējā Pakistāna, gribēja kontrolēt austrumus un to darīja ļoti brutālā veidā. Indija palīdzēja Austrumu Pakistānai iegūt neatkarību, un tā kļuva par Bangladešu. Šajā valstī dzīvo musulmaņi, tā ir ļoti nabadzīga, bet eksotiska valsts.
Tālu ātri netiekam, jo priekšā kas noticis. Ceļš slēgts, iestājamies nebeidzamā mašīnu rindā.
Pēc stundas beidzot sākam kustēt. Visas ātrās palīdzības mašīnas aizbraukušas, palikuši policisti un ugunsdzēsēji. Redzam, ka bijusi avārija. Mūsu jaunais draugs saka, avārijas notiek, jo austrāliešiem patīk ātrums un iedzert. Esam to pamanījuši.
Sākumā nokļūstam pie vīra birojā. Tā ir lielā osta. Viņam piecu minūšu sapulce, mēs tikmēr vērojam zvejniekus un zirnekļus krūmos. Mēs viņus bakstām, jo interesē, kā lielie zirnekļi izskatās. Paši provocējam, bet tie mums neuzlec, un interesanti paskatīties, kādi tie indīgie ir. To tīkli ir superstipri, ar kociņu nepārplēst!
Dodamies uz pilsētas centru, vīrs pa ceļam piestāj kafejnīcā un nopērk mums visiem kafiju. Atvadāmies. Brauciens bijis lielisks. Atdots arī pēdējais Latvijas karodziņš. Laikam šis jau bija paredzēts kā mūsu Austrālijas galapunkts! Ārā līst, slēpjamies zem kokiem pie slavenā Sidnejas operas nama. Turpat redzam arī tiltu. Tas ir 134 metrus virs pasaules dziļākās dabīgās ostas — Sidnejas ostas. Lielākais metāla arkas tilts (ne garākais). Oficiāli tika atvērts 1932. gadā. 800 ģimenēm šī tilta būves dēļ nācās pārcelties bez jebkādas kompensācijas, un 16 strādnieki gāja bojā tā celtniecības laikā. Kad tilts tika celts, tam vajadzēja milzumdaudz krāsas un tas tika nokrāsots pelēks, jo tā bija vienīgā krāsa, kas pieejama tādos daudzumos. Tepat ir arī operas nams. Sidnejas operas nams rīko vismaz 3 tūkstošus šovu gadā. Operas celtniecībai tika patērēts ļoti daudz līdzekļu — 14 reizes vairāk, kā sākotnēji paredzēts! Tā tika pabeigta desmit gadus vēlāk, kā plānots. Jumta daļas katra sver ap 15 tonnām un sastāv no miljoniem plāksnīšu!
Tepat ar mums sarunu sāk kāds pārītis, kas arī slēpjas no lietus. Abi no Jaunzēlandes, atbraukuši ar kruīza kuģi izpētīt Austrāliju. Izdodas šo to uzzināt arī par mūsu nākamo galamērķi. Cik labi, ka tur nekas nav indīgs! Vien tas zirneklis ar balto dibenu, kas var noēst audus.
Gaisa temperatūra arī Jaunzēlandē būs zemāka. Ne kā Latvijas ziemā, bet tomēr. Dienvidu sala, kā daudzi teikuši, ir skaistākā — kalni un ezeri. Darba ir pietiekami, lai gan cenas arī augstas. Tomēr mēs jau esam iemācījušies izdzīvot un ietaupīt.
Pārim laiks doties uz nākamo kruīzu, mēs apsēžamies parkā pie kāda ielu muzikanta un kopā ar citiem tūristiem baudām skaistās dziesmas, kamēr fonā viens pēc otra pienāk un iziet kruīza kuģi. Tad pārceļamies pie Botāniskā dārza pusdienot. Atkal līst. Beidzot piekļūstam pašam operas namam un tur sazināmies ar Aināru. Sarunājam tikties pēc stundas. Apbrīnojam skaisto būvi un arī Karalisko botānisko dārzu, kas pilns neparastiem, milzīgiem kokiem un atpūtniekiem.
Sagaidām Aināru. Patiesībā puisi nekad iepriekš dzīvē neesam satikuši, bet zinām Aināra mammu Jautrīti, kas turpat Skrīveros grozījusies, un nu mums ir iespēja padzīvot ar pašu Aināru! Satiekamies, tiekam aicināti auto un aizvesti nedaudz tālāk no centra uz piektā stāva dzīvoklīti, no kura balkona pārredzama visa pilsēta. Ainārs Austrālijā nodzīvojis jau desmit gadus, pirms tam studējis ASV, strādājis Īrijā, bet nu par mājām sauc Austrāliju. Mums ir tik daudz kopīga ar šo jauko puisi! Jauki tiekam uzņemti — Ainārs mums uzreiz izrāda visu, kas dzīvoklī, un atgādina, ka viņa mājas ir mūsu mājas.
(Turpmāk vēl.)
