Masku epopeja ar ģenerālmēģinājumu
Man patīk, ka dzīve nav vienmuļa, piemēram, no otrdienas, braucot sabiedriskajā transportā, jālieto mutes un deguna aizsegs, piemēram, sejas maska, respirators, šalle, lakats u. tml. Visu laiku nevajadzēja, bet tagad beidzot varu radoši izpausties.
Idejas iniciatori varēja, protams, paplašināt masku tēmu un šo prasību nosaukt “Masku karnevāls”, iesakot cilvēkiem tērpties maskās. Tas būtu arī krietni drošāk. Lai cilvēkiem būtu jautrāk, varētu sarīkot konkursu katrā pilsētā, kuram skaistāka maska. Es jau izdomāju, ka varētu būt vai nu Sniegbaltīte, vai dalmācietis. Rozālija gan teica, ka interesantāk es izskatītos zaķīša maskā. Tiesa, tad gan es būtu hori-
zontāli attīstīts zaķis.
Otrdien man bija brīvdiena, jo tik svarīgam lēmumam — lietot masku sabiedriskajā transportā — vajadzēja sagatavoties. Izmēģināju dažādus mutes aizsega variantus, jo jāpadomā, lai tie būtu saskaņoti ar apģērbu. Lielākoties visas manas sagādātās maskas vairāk domātas vasaras tērpiem, jo ir ar puķītēm, kaķīšiem, zivtiņām. Mēģināju ietīties lakatā, bet izskatījos pēc aizdomīgas musulmaņu sievietes. Ar šalli man bija grūti paelpot. Beidzot savam pirmās dienas iznācienam izvēlējos melnu adītu apkakli, kurai izgriezu caurumus acu, mutes un deguna vietā. Pieturā bija trīs cilvēki, kuri ar šausmām skatījās uz mani. Laikam izskatījos pēc japāņu nindzjas. Lai galīgi nesabeigtu viņu nervu sistēmu, noņēmu masku. Viņi atviegloti uzelpoja. Tagad domāju, kādu masku man rīt izvēlēties, jo vienu un to pašu taču nevar ilgi lietot. Laikam vilkšu to ar smaidiņiem. Vismaz visiem būs jautrāks garastāvoklis, jo pārējie pasažieri izskatās skumji, laikam tāpēc, ka viņiem nav masku.
Izabella
