Viņu — zeltainā retrīvera šķirnes suni — sauc Maksvels jeb saīsināti Maksis, un viņam ir divi gadi. Maksis sevi var uzskatīt par laimīgu suni, jo nokļuva Tatjanas ģimenē, kura patiesībā ir viņa glābēja, jo saimniekiem viņš sagādāja daudz raižu. Turpinājumā jautrā Makša stāstījums par savu interesanto dzīvi.
Gudrs vārds
— Sākumā nesapratu, kāpēc man tāds vārds — domāju, varbūt par godu slavenajam skotu fiziķim vai arī bijušajam Trinidādas prezidentam. Viņi bija gudri, un arī man nav putnu galvā. Vēlāk no saimnieces uzzināju, ka šādu vārdu iedevusi, jo vēlējusies, lai esmu maksimāli labs it visā. Mana ienākšana šajā pasaulē nebija pārāk priecīga — piedzimu ar salocītu priekšķepu. Labi, ka mani tādu paņēma pašreizējā saimniece. Tagad man kājai veikta iztaisnošanas operācija, un es staigāju ar visām četrām, bet slimajā kājā nēsāju zeķi. Saimniece kādreiz pukojas, ka es noplēšot vairāk zeķu nekā viņa, bet lai viņa izskrien tik daudz, cik es.
Minči “okupē”
matraci
Iedomājieties, es nokļuvu mājās, kurās nav neviena suņa, bet ir četri (!) kaķi. Nesaprotu vienu lietu: kāpēc cilvēki, sakot, dzīvo kā suns ar kaķi, pirmkārt, domā par strīdiem un kautiņiem. Taču, par spīti zināmajam teicienam, mēs esam dzīvs piemērs, ka, dzīvodami zem viena jumta, spējam atrast kopēju valodu. Divi runči un divas kaķenes uzreiz mani pieņēma kā ģimenes locekli. Īpaši mīļa pret mani ir jaunākā kaķenīte Poga. Viņa man mēdz nomazgāt purniņu un, garām ejot, vienmēr tā mīļi pieglaužas. Es jau arī kādreiz viņai nolaizu galviņu. Reiz Poga man bija atnesusi svaigas brokastis — peli —, nolika to deguna priekšā un teica: “Cienājies!”, ko es arī darīju. Šķiet, visi kaķi lepojas, ka viņiem ir pašiem savs suns. Brīžiem jau viņi no sevis pārāk daudz iedomājas, piemēram, es nekad neēdu kaķu barību, bet viņiem patīk dzert no manas bļodas. Man ir speciāls dūnu matracītis, bet domājat, es bieži uz tā guļu? To parasti “okupē” kāds no minčiem. Bet lai! Es jau varu pagulēt arī uz grīdas, jo vilna man ir bieza un mīksta.
Plašs draugu loks
Nezinu, kāpēc, bet man mierā iznāk sēdēt pavisam maz. Viens no iemesliem — man ir ļoti daudz draugu, jo es pēc dabas esmu ļoti draudzīgs. Īpaši man patīk rotaļāties ar bērniem. Viņi arī parasti priecājas, ka esmu piebiedrojies viņu pulkam. Trakojot dažkārt pat četri bērni man sagulst virsū.
Vēl man ir draudzene — gadu vecā haskija kucīte Grēta. Tiesa, vienu no otra mūs šķir sēta, bet tā jau mums netraucē sarīkot sacensības, kurš ātrāk aizskries no viena sētas gala līdz otram. Vispār jau tā “mazā” ir manī ieķērusies. Visu laiku gaida pie sētas, bet es dažreiz viņai lepni paeju garām, galu galā man bez Grētas arī daudz cita darāmā. Es jau, protams, sadraudzētos arī ar citiem suņiem, bet viņi pagaidām mani ignorē. Man patīk arī citi dzīvnieki, piemēram, eži un vardes, taču mūsu draudzība reizēm beidzas pavisam bēdīgi. Pēdējā satikšanās ar ezi man beidzās ar sapampušu degunu. Reiz gribēju sadraudzēties ar zirgiem. Es viņus tā pamatīgi aprēju, bet, kad viņi nāca tuvāk ar mani iepazīties, es tomēr drošības labad aizslēpos aiz saimnieces kājas. Pārāk draudīgi izskatījās.
Veselīgs
dzīvesveids
Es bez darba nedzīvoju ne mirkli. Mana mīļākā nodarbe ir rakt kurmju alas. Velēnas es izplēšu ar zobiem. Reizēm ierokos tik dziļi, ka galvu nemaz nevar redzēt. Es jau vēl vairāk būtu izracis, bet saimniece neļauj to darīt puķudobēs.
Esmu arī liels peldētājs. Izmantoju iespēju paplunčāties visur, kur ir ūdens. Ejot uz dārzu, jāšķērso maza upīte. Tā ir sekla un peldēšanai neder. Tad es sev uztaisu dubļu vannu. Īpaši, ja izdodas atrast dūņas, tad sanāk pavisam veselīga procedūra. Cilvēki to dēļ brauc uz sanatoriju, bet es izmantoju vietējos resursus. Tiesa, pēc tam no mana baltā kažoka nav ne vēsts. Zinu, ka veselības saglabāšanā liela nozīme ir miegam, tapēc guļu daudz — gan pusdienlaikā, gan launagā, bet galva man tik un tā tobrīd strādā, tāpēc miegā bieži reju, tirinu kājas, smilkstu.
Gatavo skalus
Es vienmēr esmu gatavs jebkādām aktivitātēm — eju uz šķūni, dārzu, pastaigā. Šķūnītī jau sakrājusies liela skalu kaudze, kuru esmu sagatavojis, sagraužot pagales. Tas ir gan mans darbs, gan reizē zobu tīrīšanas veids.
Dažreiz mani nosauc par skopuli. Es gan drīzāk esmu taupītājs, jo nevar taču zināt, kurā momentā mūs ķers kāda krīze. Un tas taču pats par sevi saprotams — kas mans, tas mans. Ja man kāds iedod kādu lietu, kāpēc man tā būtu kādam jāatdod? Neliegšos, man ir izstrādāta sava taktika — es novelku no rokas kādam draugam cimdu un to atdodu tikai tad, ja man pretī dod našķi. Ja kādam kabatā redzu kādu kārumu, eju un prasu, jo man tie ļoti garšo.
Saimniece mani bieži ķemmē, nez cik pāru zeķu būtu sanācis no manas spalvas! Taču to jau viņa ielāgojusi: ķemmē, cik gribi — spalvas būs vienmēr un visur. Balts esmu ne tikai es, bet arī visi dzīvokļa iemītnieki.
Tas, ka esmu ļoti draudzīgs, nenozīmē, ka man nav skaļas balss. Ja kāds klauvē pie durvīm, vienalga savējais vai svešais, es to uzreiz pavēstu ar skaļu riešanu, jo kādam jau ģimenes ligzda ir jāsargā. Slikts cilvēks noteikti aizmuks, bet savējais zinās, ka viņš tūliņ taps mans draugs.
Ar desmitkārtēju rējienu jums droši varu apgalvot — dzīve ir skaista! Ja kāds gribētu par mani uzņemt filmu, esmu jau izdomājis nosaukumu — “Slaids retrīvers ar zeķi kājā.” ◆
