Ārija Āre
***
Ir dzīves mirkļi līdzīgi vējam —
Te piestāj, te jau tālumā skrien.
Es netraucos vējam līdzi, eju dārzā,
Kur ābeles gaišas un saulainas zied.
Es dodos pie ābelēm, lūkojos ziedos,
No kurienes viņām tāds gaišums?
Domās ietinos saulainos ziedos —
Mirkļi sazied ziedlapu sniegā.
Šķiet, pati laimīte balta, balta zied!
Tie vējainie mirkļi manam dārzam
Lai garām skrien, lai projām skrien!
Man līdzās zied ābeles,
Gaišas un laimīgas.
Dace Ābeltiņa
***
Ievu ziedos saplaukuši,
Lazdu skarās paslēpti,
Visur dzīvo meža gari —
Skaties, un tu redzēsi.
Priežu čiekuros ar sēklām
Apsegušies saldi dus,
Ja mēs mežā netrokšņojam,
Dzirdēt var, cik apkārt kluss.
Tie bez rentgena redz cauri,
Dziedē mūsu dvēseles.
Meža gari sargā mieru,
Saudzē kokiem galotnes.
Maija Stepēna
***
Ak, ceļi, lielceļi… gājēju ņirba…
maratons, kad uzvarēt grib visi.
Cits aizskrien garām, cits turas blakus,
šķiet, domā — tūlīt jau saļimšu.
Nebūs, kā gaidi — spīts manī nav dzisis!
Kas zina, vēl tevi pārspēšu.
Ko padarīsi tam, kam senču kalums
muguru taisno un kauliem liek svīst?!
Šitās puķes, lai kā kāds to gribētu,
tā jau uz rāvienu nenovīst.
Gina Viegliņa
Kas padara mirkli skaistu?
Kas padara mirkli skaistu?
Tā saule, virs meža kas lec,
Un dzērvju klaigas purvā
Un migla, ko tālumā redz.
Kas gadus dara tik skaistus?
Tās dienas, kad mirkļus tu krāj,
To dvēseles bagātību
Mātes raibajā seģenē klāj.
Tas mirklis un gadi par īsu,
Tu atgriezies domās arvien,
Pie bērnības, jaunības takām,
Ko krāsaini dzīpari sien.
Krīt rasa no pureņu
plakstiem,
Krīt neizteikts, pārdzīvots stāsts,
Vēl mirklis, un pienenes veras,
Manas Latvijas ziedu klāsts.
Maija Vegnere
Īrijas piezīmes — pavasaris
Par tikšanos martā skan Latvijā dziesma,
Kad pūpoli ziedot un lāstekas pil.
Te narcises ceļmalās ziedošā zeltā
Kā dzirksteles lietum šūpojas līdz.
Vēl koki bez lapām te izķemmē vēju,
Bet kaili tie nav, kā tīti līdz zemei
Efeju adītās tumšzaļās vestēs,
Līdz pašiem papēžiem ģērbušies, stāv.
***
Sauja lietus, sauja spožas saules —
Sasveicinās Īrija ar mums.
Paši slapjai ziemai cauri bridām,
Bet šis temps ir tomēr pārsteigums.
Tikko jūsmojām, cik saulē zeme skaista,
Vien pēc mirkļa — kur ir lietussargs?
Smejas vējš — kam te to sēni slaisti?
Aizlidos kā raiba pūka tas.
Aploki ar krautām akmens sētām,
Zaļu zāli baltas aitas plūc.
Tikai bildēs tas bij agrāk skatīts,
Nu mums pašiem laimējies te būt.
ELEONORA PIRKTIŅA
Dzīve
Dzīve izmet krastā
Mazdūšīgos un nesaprastos —
Viņš pats sevi nesaprot,
Un dzīve nesaprot viņus …
Var jau uz nez ko cerēt.
No likteņa bailēs drebēt,
Bet var to ņemt stingri rokās,
Un redzēsi — kā viss sokas.
Ja koki pa vējam lokās,
Ja liekas — nav spēka vairs rokās,
Tad pacenties biežāk smaidīt.
Tā dzīvi varēsi mainīt,
Pacensties labo ieraudzīt
Un ļaunumam pretī stāties —
Ar smaidu un labu vārdu
Var paveikt brīnumu darbus.
Maija Stepēna
***
Viegla, gaistoši laimīga
nojausma virmo vējā…
Pulkstens skaita mirkļus —
ne smagi, bet priecīgā dejā.
Ja varētu, ja tikai varētu
kaut vienu vienīgu
nepalaist tālāk —
tuvā vai tālā kaut klusā čukstā
rudens laikam saglabāt.
Izslāpušās vakarstundās
prieks būtu atkaltikties —
atmiņu burvības klātesībā
sen dzisušam iedegties.
Bet mirkļi aizslīd
kā taureņi nopļautā pļavā,
tos vēl gaida citi ziedoši dārzi
ne manā ziedugravā.
Sarmīte Rode
***
Diena vēl nav modusies,
Bet tu jau guni krāsnī kur,
No saknītes līdz debesīm
Tavas rokas šo pasauli tur.
Pa dzītiņai vien ir sakrāts
Vārdos neizteikts maigums.
Balts linu galdauts uzklāts
Vēl silti kūpošai maizei.
Vienalga, cik tālos ceļos iets,
Maza taciņa atvedīs mājās,
Kur tavā dārzā ķirši zied,
Ar sauli ābeles sarunājas.
Ārija Āre
***
Dārza malā mātes ābele zied,
Zeltainiem saulstariem klāta.
Atmiņas ziedos kā bites skrien,
Tās katru ziedu ar maigumu glāsta.
Balta ābele, ziedlapās atmiņas baltas…
Es vēlos tām pieglausties klāt.
Sajūtu mīļumu, sajūtu klusumu…
Šai klusumā redzu es tevi, māt.
Anita Liepiņa
Sagaidīt pavasari
Iekšējā balss skaļi sauc:
Par daudz tu audz,
Par daudz …
Dārznieks, jau apāvis kājas,
Klejo gar tavu māju,
Šņakstinot milzīgās šķēres,
Svin tavu pazaru bēres.
Tu ciet,
Rokām muti aizspiedis ciet.
Laiks iet.
Brūces vairs nevajag siet.
Bet katru pavasari
Par sevi tu brīnīties vari:
Jo vairāk griež,—
jo kuplāki zari.
Anita Liepiņa
Saskatīt redzamo
Esmu Ceļā.
Tik milzīgs ir attālums
Starp REDZĒT un IERAUDZĪT!
Ik dienas
Pa ļodzīgai klapei
No acīm krīt.
Arvien redzīgāks topu —
Pat to, kas deguna galā
Manu gājumu loka,
Reizēm spēju jau pamanīt…
Sarmīte Rode
***
Mēs izdzīvosim šo laiku,
Jo stipras ir mūsu saknes.
Mēs vienā jostā ieausti
No uguns un no akmens.
Mēs izdzīvosim šo laiku
Kā savējo citi pirms mums,
Ir katram gājumam nolikts
Savs kāpums un sasalums.
Nav cita laika — ir tikai šis,
Lai savu spēku mēs jaustu.
Caur vizošu tumsu ejot,
Lai ne zariņa nenolauztu.
