Tieši pirms 30 gadiem — 1990. gada 4. maijā — Latvijas PSR Augstākā Padome, 134 deputātiem balsojot par, pieņēma Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Tā bija diena, kas Latvijas vēsturē tikpat nozīmīga kā 18. novembris.
Latvija reiz būs brīva
Latvijas PSR Augstākās Padomes deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” ir dokuments, ar kuru 1990. gada 4. maijā tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.
Par Latvijas okupāciju 1940. gadā es nezināju. Bērnībā vecvecākus dzirdēju pieminam kaut kādus ulmaņlaikus. Kas tie bija, atbildi nesaņēmu — nu bija tādi! Veci onkuļi pie veikala runāja kaut ko par Sibīriju. Kaimiņu tante, pie mājas uz soliņa sēdēdama, bieži domīgi raudzījās tālumā un stāstīja par savu dēlu Valentīnu, kuru 50. gados apcietināja, un viņa puisim sūtījusi paciņu pēc paciņas, lai būtu paēdis. Vai viņš kaut ko bija nozadzis? Nē, viņš esot teicis: “Latvija reiz būs brīva, būs mūsu!” Piecu gadu vecumā es no tā neko nesapratu, skaidrība par to radās pēc 20 gadiem. Skolā stāstīja, ka 1940. gada 17. jūnijā Rīgā iebrauca sarkanās armijas tanki un atbrīvoja Latviju no kapitālisma jūga. Tā mēs augām, kļuvām par oktobrēniem, pionieriem un komjauniešiem.
Iespējams, daudziem bija pārsteigums, ka 1987. gada 23. augustā Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86” organizēja manifestāciju un ziedu nolikšanu, pieminot 1939. gadā noslēgtā Molotova—Ribentropa pakta upurus. “Vai tad tu nezini, ka patiesībā Latvija nav PSRS valsts?” pēc šī notikuma man jautāja kāds puisis. Nezināju. Arī vecāmāte man par to nestāstīja.
Nākamais mītiņš bija plānots šī paša gada 18. novembrī. Taču Brīvības pieminekli aplenca milicija, bet Strēlnieku laukumā tika noorganizēts “darbaļaužu mītiņš” Latvijas PSR atbalstam. Šie notikumi radīja sniega bumbas efektu. Internetā ielūkojoties 1988. gada norisēs, redzams, ka tiek bruģēts ceļš uz Latvijas neatkarību, šī paša gada rudenī notiek Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress.
Arī 1990. gadā turpinās ceļš uz brīvību, un bez grūtībām neiztikt. 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, un pārliecinošu uzvaru guva LTF izvirzītie kandidāti. Marta beigās LTF atbalstīto deputātu iniciatīvas grupa sāka gatavot Neatkarības deklarāciju. 21. aprīlī Rīgā, Daugavas stadionā, notika visu Latvijas PSR pašvaldību sapulce, kas deva mandātu Augstākajai Padomei 1990. gada 4. maijā pieņemt Neatkarības deklarāciju.
Klausījās radio un skatījās “Panorāmu”
Domāju, valsts Trešās atmodas laikā cītīgi sekojām līdzi notikumiem. Toreiz interneta nebija, tikai televīzija un radio. Šķiet, radio informāciju sniedza operatīvāk, televīzijā raidījumi bija konkrētā laikā. Ar lielu nepacietību gaidījām svētdienas vakarus, lai noskatītos raidījumu “Labvakar!”.
Un tā 4. maiju sagaidījām. Atceros, tā bija silta, saulaina diena. Es šo laiku salīdzinu arī ar savu atmodu. Man bija 22 gadi. Pārcietu smagu slimību un sāku atlabt. Braucām autobusā uz Koknesi. Bija ieslēgts radio, un skanēja Augstākās Padomes sēdes translācija. Parasti cilvēki savā starpā sarunājas, taču tad klusēja. Klausījāmies, kurš no deputātiem balsojis par. Viņi bija 134. Viens atturējās, 57 balsojumā nepiedalījās. Vakarā to visu skatījāmies “Panorāmā”. Reportāžā bija redzams, cik daudz cilvēku sapulcējušies pie toreizējās Augstākās Padomes. Plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, cilvēki ziediem rokās uzgavilēja deputātiem, kuri pieņēma Latvijai tik svarīgo dokumentu. Bija prieks, neizsakāms prieks! Šķita, sākusies jauna dzīve, un rīt pamodīsimies citā pasaulē. Bet tikpat daudz bija arī nezināmā — kas tagad būs? ◆
Kādu šo dienu atceras citi Aizkraukles reģiona iedzīvotāji?
Māra Cine, aizkraukliete:
— Labāk gan atceros Baltijas ceļu. 4. maijā biju Jelgavā. Cik atceros, bija jauka, saulaina diena. Vakarā sēdējām pie televizora. Deklarāciju pieņēma, bet bija divējādas izjūtas, jo nevarēja saprast, kas un kā būs. Bijušie partijnieki slēpa savas biedra kartes. Jā, sākumā bija grūti. Man smagi par to runāt, tēvs cietis no komunisma režīma. Pienāca vēstule, ka tēvs frontē pazudis bez vēsts. Taču tā nebija taisnība. Tēvs bija apcietinājumā. Latvijā atgriezās tikai 1956. gadā.
Pēteris Stuburs Koknesē
— Tas bija vienreizējs notikums, pagrieziens pasaules uztverē, dzīvē. Es tajā dienā biju Rīgā. Sēdēju mašīnā, bija ieslēgts radio. Visur bija mašīnām pilns, nekur nevarēja tikt. Tas bija Daugavas malā pie tā saucamā “skābbarības torņa” (tagadējā Zemkopības ministrijas ēka). Klausījos Augstākās Padomes sēdes tiešraidi, skaitīju līdzi balsis. Tas bija vienreizējs pārdzīvojums. Esmu dzimis Latvijas brīvvalsts laikā, kaut ko arī zināju par tiem laikiem. Likās, ka varbūt atgriezīsies tas, kas bijis. Lai arī tas bija pirms 30 gadiem, bet es ar to dzīvoju. Mani vecāki bija represēti. To grūti izstāstīt. Tas bija ļoti jauks, saviļņojošs brīdis.
Agita Lindenberga Vietalvā:
— Televīzijā skatījāmies reportāžu, redzējām cilvēkus, kas tur sapulcējušies. Raudājām. Brīdis, kad paziņoja, ka Latvija brīva, bija ļoti emocionāls. Biju apprecējusies, strādāju par zemkopības agronomi Dikļu saimniecībā Valmieras pusē. Nebija jau arī zināms, kas tagad būs. Bija skaidrs, ka būs pārmaiņas. Zināju to, ka agronome vairs nebūšu, jo šādu saimniecību vairs nebūs. Vairāk valdīja emocijas, ka ir brīvība, ka iegūta neatkarība.
Elga Grigāne no Kokneses:
— Emocijas bija ļoti sakāpinātas, kā par visu, kas saistījās ar Latviju. Atceros, gados vecāki cilvēki priecājās, ka sagaidījuši šo dienu. Noskaņojums bija ļoti pacilāts. Ģimenē katru gadu šo dienu atzīmējam. Sanākam kopā, tiek klāts pusdienu galds. Tie ir īsti Latvijas svētki! Savi sapņi ir piepildīti, bērnus esam izskolojuši. Arī šogad svētkus svinēsim. Abas ar draudzeni uzvilksim tautastērpus un dziedāsim spēka dziesmas.
