1991. gada 13. aprīlī “Staburagā” bija publicēta intervija “Patīk justies drošai” ar toreizējo Aizkraukles 2. vidusskolas
10. klases skolnieci Eviju Klešniku. Mana bijusī kolēģe Margarita Celmiņa, intervējot meiteni, uzdeva šādu jautājumu: “Un kā ar lielo politiku, vai dzīvo tai līdzi?” Evija toreiz atbildēja: “Latvijas neatkarības pasludināšanas laikā ļoti visam dzīvoju līdzi. Tagad vairs tā nav. Man viscienījamākais politiķis liekas Anatolijs Gorbunovs. Patīk viņa nosvērtība, miers, gudrība.”
Evija jau daudzus gadus dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Svētku priekšvakarā aicinājām Eviju uz ekspresinterviju, lai uzzinātu, ko viņa par to domā šodien.
— Vai arī tagad, pēc 30 gadiem, izjūtas ir tādas pašas?
— Es atceros Latvijas neatkarības iegūšanas laiku ar lielu sajūsmu un pacilātību. Man ir prieks un lepnums par to, ko Latvija ir sasniegusi. Latvijai milzīgi paveicās, kad izdevās izsprukt no Krievijas apkampiena tās vājuma brīdī un iestāties gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Sākumā bija grūti redzēt, ka lielā mērā Latvija deindustrializējas, bet vēlāk globalizācijas ietekmē radās iespējas izveidot jaunas ražotnes, kuras ir spējīgas konkurēt un sacensties pasaules tirgū. Būt brīvam — tā ir privilēģija. Ir daudzas zemes, kurām bija līdzīgs liktenis un kam tas neizdevās (Tibeta, Kurdistāna). Brīžiem mēs nenovērtējam, cik ļoti Latvijai paveicās. Tās iespējas un potenciālu — dzīvot brīvā valstī — vajag izmantot.
— Lai arī esat tālu no Latvijas, vai sekojat līdzi notikumiem, kā vērtējat valsts politiku?
— Latvijā ierodamies katru otro gadu — uz ģimenes pasākumiem un Dziesmu Svētkiem. Mamma un tētis mums nopērk biļetes mēnešiem uz priekšu (viņiem liels paldies). Mēs braucam vasarā, nevis februārī.
— Kad domāju par politiķiem, kuri iedvesmo, tad domāju par Valdi Dombrovski un Vairu Vīķi-Freibergu. Man patīk personības, kas skatās uz “lielo bildi” un redz Latviju kā stipru Eiropas sastāvdaļu. Ir prieks redzēt, ka pašreiz beidzot ir samazinājusies oligarhu ietekme Latvijas politikā.
— Ko jūs šajā grūtajā laikā novēlētu Latvijai, tās iedzīvotājiem, īpaši aizkraukliešiem?
— Katra krīze rada jaunas iespējas, un ir apzināti jāsadala laiks starp izdzīvošanu krīzes laikā un nākotnes plānošanu. Piemēram, Krišjānis Kariņš ļoti labi aprakstīja Latvijas metodi, lai samazinātu Covid-19 infekcijas izplatīšanos. Latvija, Aizkraukle un parējās pilsētas ātri un mierīgi noreaģēja. Tagad visiem novēlu izmantot pašizolācijas laiku, lai mazliet atpūstos un stratēģiski izdomātu nākamos soļus — jaunas idejas un jaunas iespējas, kas radīsies, kad pasaule sāks atkal “vērties vaļā”.
Sagatavoja Iveta Skaba
