Skrīveriete Sintija Dzerkale ir viena no tām avantūristēm pozitīvā nozīmē, par kuru pēc desmit gadiem varēs rakstīt grāmatu. Viņas dzīves filozofijas pamatā ir teikt “jā” piedzīvojumiem, doties nezināmajā, pārvarēt bailes un paplašināt redzesloku. Rakstītmīle, videooperatore un ceļiniece — trīs nodarbes, kas apvienojušās harmoniskā veselumā un vistiešāk raksturo Sintiju.
Filmējot jūtas kā zivs ūdenī
— Kāpēc izvēlējies kļūt par žurnālisti?
— Man kopš bērnības paticis rakstīt, veidoju materiālus skolas avīzei, gribēju kļūt par žurnālisti. Pēdējās šaubas pazuda, kad vidusskolā piedalījos konkursā par budžeta vietu Latvijas Universitātē. Biju stingri izlēmusi, ja tikšu budžetā, tad citu ceļu neiešu — būšu žurnāliste. Tiku! Studēju Sociālo zinātņu fakultātē, otrajā kursā “Erasmus” programmā vienu semestri — vairāk nekā piecus mēnešus — mācījos Portugālē.
Studiju laikā iesaistījos studentu raidījumā “Kivi TV”, pilnveidoju žurnālistikas iemaņas, biju reportiere un pamēģināju darbu arī no objektīva otras puses — videooperatora pienākumus. Tas man ļoti iepatikās. Portugālē filmēšanas iemaņas labi noderēja, gatavoju ceļojuma atskatus, nelielus video par to, ko daru ārzemēs. Atgriežoties Latvijā, arvien vairāk pievērsos filmēšanai. Strādāju žurnālistikā, bet paralēli veicu nelielus videofilmēšanas un montāžas darbiņus. Abas nodarbošanās iet roku rokā, man sirdij tuva ir kā rakstīšana, tā filmēšana. Uz abām raugos ar vienlīdz lielu sajūsmu. Gandrīz divus gadus nostrādāju ziņu portālā Delfi.lv, bet tas nebija man. Ziņu formāts un darba steiga nebija man piemērota. Man patīk izrakstīties, veidot ceļojuma aprakstus un cilvēkstāstus.
— Esi kļuvusi arī par kāzu videooperatori.
— Vēl studiju laikā ģimenes draugi uzzināja, ka niekojos ar videofilmēšanu. Man palūdza iemūžināt kāzas. Tas bija jauns izaicinājums, domāju — kāpēc gan nepamēģināt? Man patika cilvēku emocijas un sajūtas, kas valdīja kāzās. Atšķirībā no videoklipiem vai citiem projektiem kāzās viss notiek īsti un vienreiz — neseko otrais dublis. Es strādāju kā reportiere, iemūžināju notiekošo tādu, kāds tas bija. Tas bija dabīgi, brīvi, jutos kā zivs ūdenī. Sapratu, ka redzu sevi videooperatores lomā arī turpmāk. Iemaņas man bija, gribasspēka — vairāk nekā vajag. Ziņas par mani izplatījās no mutes mutē, šovasar būs otrā vasara, kad aizvadīšu pilnasinīgu filmēšanas sezonu.
Es sevi prezentēju kā kāzu videooperatori, bet esmu iesaistījusies arī citās avantūrās. Esmu filmējusi bērnu ansambļa video, mūzikas klipus un iemūžinājusi izlaidumus.
— Kāds ir videooperatora darbs?
— Filmējot paiet visa kāzu diena, esmu kopā ar jauno pāri no brīža, kad viņi sāk posties, līdz mičošanai aptuveni pusnaktī. Reizēm tās ir pat 14 stundas. No rīta enerģijas ir daudz, vakarpusē kļūst grūtāk, nogurdina pārbraucieni no vienas svinību vietas uz otru, kas reizēm ir pāri pusei Latvijas. Bet tas ir to vērts! Kāzas nesvin katru dienu, visbiežāk tās ir nedēļas nogales. Pārējā nedēļa paiet, uzkrājot spēkus un montējot materiālus. Viena kāzu videomontāža aizņem divas dienas. Pie ekrāna jāsēž no rīta līdz vakaram, parasti jau tā piesēsties nesanāk. Montēju pāris stundu dienā, tas procesu pagarina, jaunlaulātie video saņem mēneša laikā. Pa vidu ir citas kāzas, privātie pasākumi, kas prasa laiku.
Bilde iemūžina
smaidu, ne smieklus
— Cilvēku atmiņu vācelītē fotogrāfijas nomaina videoformāts? Kādēļ video ir tik pieprasīts?
— Videofilmēšana ir atgriezusies modē, tā bija populāra pirms gadiem 20, tad norimās, un atkal filmēšanas vilnis ir pāršalcis cilvēkus. Ļoti veiksmīgā brīdī pievērsos filmēšanai, vēl pirms dažiem gadiem videooperatoru niša bija diezgan neliela, tie, kas darbojās, prasīja lielu samaksu. Jaunie operatori bija lētāka alternatīva. Šobrīd man ir daudz kolēģu — konkurentu. Cilvēki arvien vairāk izvēlas dzīves svarīgākos mirkļus iemūžināt videoformātā, jo tam ir lielāka pievienotā vērtība. Bildē var iemūžināt smaidu, bet ne smieklus, vecāku uzrunas un citus mirkļus vai notikumus, kas ir nozīmīgi. Tas ir pats jaukākais — iespēja vēlreiz un vēlreiz izdzīvot savu kāzu dienu.
— Kā ārkārtas situācija valstī ietekmējusi tavu darbību?
— Kopš pagājušās vasaras videofilmēšana ir mans pamatdarbs. Situācija ietekmē visus, šobrīd man ir neziņa par nākotni. Karstākā sezona sākas maijā, jūtu, ka noslogojums nebūs tik liels, kā plānots. Ir pāri, kas kāzu datumu pārcēluši. Viens pāris maijā plānoto ceremoniju rīkos augustā, cits jūnijā paredzētās kāzas pārcēla uz nākamo vasaru. Viens pāris kāzas atcēla, citi šaubās — ko darīt. Bet kāzas būs! Šovasar, šoruden vai nākamgad — tas jau ir cits jautājums.
Ar stopiem uz Itāliju
— Kā sākās tava ceļošanas atkarība?
— Augstskolā iepazinos ar kursabiedreni, kas man ir kļuvusi par ļoti tuvu draudzeni. Otrajā kursā smejoties runājām par braukšanu ar autostopiem. Abas nebijām neko daudz ceļojušas, stopēšana paver plašas iespējas. Izmetām joku — laižam ar stopiem uz Itāliju. Tas ceļiniekiem ir kolorīts galamērķis, arī mums gribējās to skatīt pašām. Vārds pa vārdam, pēc divām nedēļām sakrāmējām somas un devāmies ceļā. Abas pirms tam nebijām stopējušas. Divas studentes sniegotā novembrī sāka ceļu uz Itāliju. Tas bija piedzīvojums ar adrenalīnu. Tolaik bijām jaunas un trakas, visam gribējās teikt “jā”. Mēs sasniedzām savu galamērķi, apskatījām daļu Itālijas. Šī piedzīvojuma laikā man galvā kaut kas noklikšķēja. Ceļošana, jaunu vietu iepazīšana, piedzīvojumi mani aizrāva. Nesapratu, kādēļ jau agrāk nesāku ceļot. Iespējas ir vienmēr, vajag tikai paskatīties apkārt. Tad arī iesaistījos “Erasmus” projektā. Meklēju lētas aviobiļetes, apceļoju Spāniju, Franciju. Atgriežoties Latvijā, skatījums uz dzīvi bija mainījies. Kā bija brīvs brīdis, meklēju biļetes, vienalga, ar lidmašīnu vai autobusu, ceļoju. Pat nedēļas nogalē centos izrauties, nesēdēt mājās, bet ceļot. Nesen skaitīju — esmu pabijusi 23 valstīs. Ceru, ka skaits turpinās augt. Pasaule ir tik plaša, tik daudz ko vēlos apskatīt. Šobrīd manu sasniegto galamērķu sarakstā ir Eiropas valstis, bet ļoti vēlētos sasniegt tālākas vietas, pabūt citos kontinentos. Viena no mīļākajām vietām man vienmēr būs pilsēta Porto Portugālē, kur mācījos. Tās ir manas otrās mājas, kur jutos kā savējā. Cilvēki, ko iepazinu, joprojām ir mani draugi, es viņus uztveru kā savu ģimeni. Porto ir vieta, kur vēlos atgriezties, un zinu, ka to izdarīšu, tikai līdz šim nav sanācis, jo gribas apskatīt un iepazīt jaunas vietas.
— Ko tu ieteiktu ceļotājiem, kas vēlas izmēģināt auto stopēšanu?
— Manu pieredzi veido pieļautās kļūdas. Pirmā kļūda bija neplānošana. Nebijām visu pārdomājušas, devāmies, kur deguns rāda. Ieteikums — plānojiet! Izpētiet maršrutu un izdomājiet, kur apmesties konkrētajā naktī, balstoties uz to, cik lielu attālumu cerat veikt. Tas nav viegli, bet to nepieciešams darīt. Svarīgi izvērtēt un līdzi ņemt piemērotu apģērbu. Somā jāliek tikai ceļojumam visnepieciešamākās lietas, lai sevi lieki neapgrūtinātu. Trešais ieteikums — palasīt un uzzināt vairāk par valstīm, kurās būsiet.
Ir valstis, kurās ir stingri aizliegumi, arī stopēšana ir aizliegta, par to var arestēt. Šādas nianses svarīgi noskaidrot pirms došanās ceļā. Vienmēr jānodrošinās ar papildu naudas līdzekļiem. Lai kādi būtu aprēķini, jāpieliek klāt gadījumam, ja sanāk nokļūt neparedzētā vietā vai situācijā. Labāk ārvalstu ceļojumā ar stopiem doties kopā ar puisi vai vismaz pieredzējušu stopētāju. Divatā ir drošāk un jautrāk. Tas arī ir praktiskākais skaits, kādā stopēt. Trīs ir par daudz, vienam ir bailīgi.
— Vai autovadītāju attieksme dažādās valstīs atšķiras?
— Pirms došanās ceļā bijām dzirdējušas, ka Latvijas autovadītāji ir skeptiski un bieži neuzņem svešiniekus savā mašīnā. Cilvēki esot izvairīgi un bailīgi. Mūsu pieredze bija pozitīva Latvijā, Lietuvā un Polijā. Šajā posmā ātri virzījāmies uz priekšu, maksimums, desmit minūtes, un mēs jau bijām uzņemtas kādā mašīnā. Viss mainījās Itālijā. Cilvēki bija izvairīgi, stāvējām vienā vietā pat piecas stundas. Pat degvielas uzpildes stacijā, kur cilvēki ir atsaucīgāki, stāvējām ar izkārtni, uz kuras bija vēlamais nākamais galamērķis, bet neviens palīdzēt nevēlējās.
Cilvēku attieksme izbrīnīja, kad atgriezāmies Latvijā un izveidojām filmiņu, kurā dalījāmies piedzīvotajā. To pārpublicēja arī Latvijas ziņu portālos. Cilvēki komentāros izpaudās, daži uzskatīja, ka esam nezin ko darījušas, lai mūs uzņemtu mašīnās. Tie nebija labākie viedokļi, ko nācies lasīt. Tas bija šoks, saprast, ka cilvēki uz stopēšanu raugās ar nosodījumu, bargumu. Kā mēs tā varam, kāpēc mēs to vispār darām? Vairums komentētāju mūs nesaprata.
— Tavas kaislības — rakstīšana un ceļošana — apvienojušās blogā?
— Jā! Tas sākās pēc Itālijas ceļojuma. Abas ar draudzeni nolēmām rakstīt piezīmes par piedzīvoto, rakstījām vecākiem un draugiem. Nolēmām tās izlikt publiski, lai visi, kas vēlas, var iepazīt mūsu pieredzi, uzzināt domas un notikušo. Cilvēkiem interesēja, viņi sekoja līdzi mūsu gaitām, ieteica, palīdzēja ar kontaktiem. Man patīk dalīties iespaidos un jaunatklājumos, tādēļ pēc katra ceļojuma izveidoju aprakstu sev par piemiņu un citu iedvesmošanai. Tagad blogs pārtapis par mājaslapu www.sintijadzerkale.lv, kur apvienotas visas manas sirdslietas — ceļojuma fotogrāfijas, apraksti un kāzu video.
Atvērtība pasaulei
— Vai, paraugoties uz savu dzīvi, jūti, ka ej pareizā virzienā?
— Neesmu novirzījusies no sākotnējā mērķa, lai gan tas ir nedaudz mainījies. Vidusskolā sevi atceros kā mierīgu meiteni, ne tik tendētu uz trakiem piedzīvojumiem. Tagad dažādas dzīves piespēlētas iespējas pieņemu un saku “jā”. Tā ir būtiskākā izmaiņa — mana atvērtība pasaulei. Esmu kļuvusi komunikablāka, atvērtāka dažādām iespējām. Vidusskolā biju mierīga, dzīvi plānoju diezgan banāli — izmācīties, atrast darbu un ikdienu pavadīt divvirzienā: mājas — darbs. Tagad es sevi nevaru iztēloties, sēžam vienā punktā. Es gribu būt kustībā, iepazīt jaunas vietas, cilvēkus un iespējas.
— Ko tu ieteiktu tiem, kas grib mesties avantūrā, bet baidās?
— Pārvarēt bailes un negaidītām iespējām teikt “jā”. Šādi lēmumi var neplānoti aizvest līdz vēlamajam galamērķim. Arī man ir bail, bija bail riskēt, mēģināt. Man bija bail filmēt, neko daudz par to nezināju, kad uzņēmos iemūžināt pirmās kāzas. Es piekritu un mēģināju, man sanāca, un esmu šeit. Tāpat bija ar ceļošanu stopējot, man bija bail. Svarīgi pārvarēt bailes, pieņemt izaicinājumu, doties piedzīvojumā. Tas ir tā vērts. Pieņemiet izaicinājumus, un iznākums jūs pārsteigs! ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Sintija Dzerkale.
Dzimšanas laiks un vieta: 1996. gada 9. jūnijs,
Daugavpils.
Nodarbošanās:
videooperatore.
Vaļasprieki: ceļošana, ceļojumu aprakstu veidošana, salsas dejošana, vijoļspēle.
Izglītība: absolvējusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti.
Ģimene: mamma Daina, tētis Edgars, māsas Ilonda un Tīna, brālis Viesturs, dzīvesdraugs Toms.
Horoskops: Dvīņi.
