Skaista, sievišķīga, trausla, tāda kā radīta, lai viņu nēsātu uz rokām — nodomāju, kad pirmo reizi ieraudzīju Antru Bleiju. Tikai šķita pārlieku nopietna. 5. maijs, kad viss plaukst un zied, ir Antras dzimšanas diena. Savukārt 29. aprīlī ir dēla Ginta dzimšanas diena, bet 3. maijā ir viņa vārdadiena. Taču šiem svētkiem ir arī rūgtuma piegarša. Jau 14 gadu Gints staigā Aizsaules ceļus. Un, šķiet, tīri simboliski, ka visiem šiem svētkiem pa vidu ir 4. maijs, Latvijas brīvvalsts atdzimšanas diena. Šogad tai jau 30. jubileja. Gints krita miera misijas laikā Irākā. Viņš bija atdzimušās valsts karavīrs, kurš devās sargāt mieru citā valstī. Vakar viņam būtu apritējis 39.
Pirmie priekšnesumi — tēta traktorā
Lai gan Antra tagad dzīvo Vecbebros, viņas dzimtā puse ir Ropaži. Atminoties bērnību, Antrai prātā visspilgtāk ir ainas, kad viņa, iekārtojusies tētim blakus lielā traktorā, varējusi dziedāt. Tad nu viņa rāvusi vaļā, cik vien spēka un kādas tik dziesmas zinājusi. Dziesmas mīlestība viņu pavadījusi visu mūžu — dziedājusi gan Ropažu vidusskolas korī, gan Ropažu jauktajā korī, gan Bebru vokālajā ansamblī, gan piedalījusies ģimeņu koncertos, arī tagad turpina dziedāt Kokneses novada senioru jauktajā korī “Alaine”. Savukārt no skolas laikiem gaviļniecei spilgtākie iespaidi saistās ar diviem notikumiem: viens no tiem — ekskursija uz Gruziju. Viņa vēl šodien pateicīga, ka skolotāja ar pusaudžiem uzdrošinājusies tik tālu braukt. Bet tas bija tā vērts. Otrs neaizmirstamākais notikums bija darba un atpūtas nometne Krievijā, Kostromas apgabalā. Antra atceras, kā sadraudzējušies ar vietējiem iedzīvotājiem, cik viņi bijuši draudzīgi, izpalīdzīgi un sirsnīgi!
Kad Antra Ropažos pabeidza vidusskolu, viņa iestājās Rīgas 6. tehniskajā skolā, kur apguva sieviešu un bērnu kleitu drēbnieka profesiju. Togad tikai citā grupā šajā skolā mācījās arī leģendārais modes mākslinieks Uģis Rūķītis. Pēc skolas beigšanas Antru norīkoja praksē tolaik slavenajās “Rīgas Modēs”. “Tā bija patiešām svētīga prakse,” saka Antra, “tur iemācījos šuvēju knifiņus.”
Paliek viena ar diviem
bērniem
Taču Antrai diemžēl neiznāca pastrādāt savā pamatprofesijā. Mīlestības dēļ. Tās ceļi ir neprognozējami un neizdibināmi. 1980. gada 27. decembrī kāzu maršs skanēja divām māsām, no kurām viena bija Antra, un diviem brāļiem. Antras līgavainis uz kāzām atbrauca no dienesta. Nākamajā gadā 29. aprīlī, sava tēva dzimšanas dienā, pasaulē nāca pirmdzimtais — Gints. Pēc gada pieteicās otrs dēls — Mārtiņš. “Kad precējāmies, veci ļaudis teica, ka tādas laulības, kur brāļi ar māsām precas, nepastāv ilgi. Tīri vai jātic,” saka Antra. Kad vīrs atgriezās no armijas, drīz viņu ceļi šķīrās. Viņa palika viena ar abiem puikām. Antra nevarēja ļauties ilgam izmisumam, jo blakus bija dēli. Liels atbalsts bija vecāki. Antra iekārtojās darbā bērnudārzā, strādāja par auklīti, vēlāk par noliktavas pārzini.
Pārceļas uz Vecbebriem
Patvērums grūtos brīžos Antrai bija dziesma. Dziedot Ropažu jauktajā korī, sadziedājās ar Normundu, kura dēļ izšķīrās par kardinālu pavērsienu savā dzīvē — aiziet no Ropažiem un sākt dzīvi no nulles Vecbebros. Šeit draugam mantojumā bija māja. Gints un Mārtiņš jau bija paaugušies un izvēlējās palikt Ropažos pie tēva, jo negribēja mainīt skolu un pamest draugus. Tiesa, daudzi vēlējās viņu atrunāt no šī soļa, taču Antra bija nepiekāpīga. Dēli mammas izvēli uzņēma ar sapratni. Saikni ar mammu viņi nezaudēja — brauca uz Bebriem ciemos, bieži sazvanījās, stāstīja, kā viņiem veicas skolā.
Dēls teica: “Esmu
karavīrs!”
Antra no darba nevairījās, strādāja, sevi netaupot, bieži vien pāri saviem spēkiem. Kūtī bija četras govis, vistas, bija jāravē dārzs, turklāt viņa vēl strādāja Vecbebru tehnikumā par apkopēju. Rūpes prasīja arī mazais dēlēns Jānītis. Dzīve bija uzņēmusi strauju tempu, un Antra centās tam pielāgoties, bieži vien aizmirstot par savu veselību. Gints pēc skolas beigšanas aizgāja dienestā. Pēc tam viņš paziņoja, ka paliks armijas virsdienestā. Tur gatavoja kareivjus starptautiskajām miera operācijām. Kad Gints pirmoreiz devās uz Irāku (tas bija 2004. gadā), Antra viņu centās atrunāt, bet viņš teica: “Mamm, esmu karavīrs, tas man ir jādara!” Otrreiz miera misijā uz Irāku viņš devās pēc diviem gadiem.
Liktenīgā
diena
Antra kā šodien atceras to liktenīgo dienu. Tas bija 2006. gada 27. decembrī. “Un kāda sakritība,” teic Antra, “tā bija mana un Ginta tēva kāzu diena. Gintam nākamajā dienā vajadzēja doties mājup. No rīta televīzijas ziņās viņa dzirdēja, ka Irākā gājuši bojā divi kareivji. Ar prātu viņa sevi mierināja, tas noteikti nevarētu būt Gints, bet mātes sirds tomēr juta lielu nemieru. Viņa piezvanīja Ginta meitenei uz Ādažiem, neviens necēla klausuli. Viņas nemiers auga augumā, un Antra devās pie ģimenes ārstes. Viņai iedeva nomierinošus līdzekļus, un Antra devās mājup. Neaizejot līdz mājām, pusceļā pie Antras piestāja automašīna, kurā bija armijas virskapelāns Elmārs Pļaviņš, sociālā darbiniece un vēl daži pārstāvji no Ādažu militārās bāzes. Ja tic teicienam “Liktenis cilvēkiem uzliek tik lielu dzīves nastu, cik viņi var panest”, tad Antrai tā bijusi pārlieku liela. Mātei zaudēt bērnu ir vissmagākā nasta. Atbraukušie viņai paziņoja šo traģisko vēsti. Tālāko viņa atceras kā murgā.
Nav aizmirsts
Vēlāk masu medijos bija rakstīts, ka Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona kareivim Gintam Bleijam un Vitālijam Vasiļjevam liktenīgs izrādījās viens no pēdējiem patruļas braucieniem pirms došanās mājās — pārējie viņu dienesta biedri dzimtenē bija paredzējuši atgriezties aptuveni pēc nedēļas. Tajā liktenīgajā dienā vairāku Latvijas kontingenta automašīnu kolonna atgriezās bāzē no patruļas brauciena. Tās mērķis bija iepazīstināt jaunā kontingenta karavīrus, kam jāsāk darbs janvārī, ar atbildības rajonu Divānijas pilsētas apkārtnē. Taču braucienu apstādināja spēcīgs nemiernieku sarīkots sprādziens. Gints un Vitālijs sprādzienā gāja bojā, bet vēl trīs karavīri tika ievainoti.
Kareivju bēres bija 4. janvārī. Svinīgā izvadīšanas ceremonija notika Sv. Pētera baznīcā, kur no viņiem atvadījās tuvinieki, Nacionālo Bruņoto spēku vadība, valdības pārstāvji un prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Gintam ļoti patika baltā krāsa. Zem karavīra formas viņam bija pavilkts balts džemperis. Gints guldīts Ropažu kapos, blakus vectēvam. Ginta atceres dienās divas reizes gadā uz šejieni brauc Ādažu militārās bāzes 1. kājnieku bataljona karavīri, komandieri, kapelāns un jaunie kareivji, tā apliecinot cieņu Gintam.
Piemiņai — “Karavīru nakts”
Antra teic, ka septiņus gadus pēc traģiskā notikuma nav spējusi paskatīties uz karavīriem formastērpā. Pēdējos gados viņa regulāri brauc uz Ādažu bāzi, kur Lāčplēša dienas priekšvakarā tiek rīkota “Karavīru nakts” — piemiņas pasākums, veltīts starptautiskajās operācijās Afganistānā un Irākā kritušajiem karavīriem. Tas stiprina, tāpat kā regulāru kontaktu uzturēšana ar divām mātēm, kurām arī dēli gāja bojā miera misijas laikā. Īpaši siltus vārdus viņa velta bijušajam Nacionālo bruņoto spēku komandierim Raimondam Graubem, kurš tagad vada patriotisma fondu “Namejs”. Regulāri valsts svētkos viņa saņem apsveikumu no Valsts prezidenta, kā arī ielūgumus uz dažādiem pasākumiem, viens no spilgtākajiem — Latvijas simtgadei veltītais koncerts. Fonda nesavtīgā palīdzība ir pierādījums, ka Gints nav aizmirsts. “Viņš ir ne tikai mans varonis, viņš ir visas Latvijas varonis,” pārdomu brīdī saka Antra. Tam apliecinājums ir arī Gintam piešķirtais Viestura ordenis, kurš tagad apskatāms Kara muzejā. Strādīgs, gādīgs, rūpīgs — tāds mammas atmiņā palicis dēls. Un vēl — viņš ļoti žēloja mammu. Dienot otrreiz Irākā, viņš bija ievainots, to zināja visi mājinieki, izņemot Antru. Gints visiem bija piekodinājis, lai nestāsta mammai, viņa ļoti uztraukšoties.
Prieka avots —
dēli
Kad Antrai jautāju, kas grūtos brīžos viņai dod spēku, viņa bez domāšanas atbild: “Tie ir mani dēli!” Tas ir viņas balsts. Ar prieku viņa stāsta par Mārtiņu, kurš realizējis Ginta sapni: pats savām rokām Ropažos uzcēlis māju un ir laimīgs savā ģimenē. Prieka avots ir arī viņas jaunākais dēls Jānis, kurš beidzis Kokneses Mūzikas skolu un tagad mācās Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Saistībā ar ārkārtas situāciju viņš tagad dzīvo divatā ar mammu Bebros.
Ar lielu mīlestību Antra stāsta par savu tēti, kuram ir 83 gadi un kurš dzīvo Ropažos.
Viņa bieži viņam zvana un uzmundrina šajā tik neparastajā laikā, vienmēr arī neaizmirstot pateikt: “Tēti, es tevi ļoti mīlu! Turies!”
Ar Antru runājām arī par 4. maija svētkiem, par to, ka 30 gadu jau esam neatkarīga valsts. Antra teic, ka īsta gandarījuma par visu valstī notiekošo gan viņai neesot. Viņasprāt, valdība neizjūt, kā īsti dzīvo un cīnās par eksistenci tā saucamais “mazais” cilvēks.
Plaukst reizē
ar dabu
Ārkārtas situācijas ieviešana sakarā ar koronavīrusa izplatīšanos Antras ikdienā īpašas korekcijas nav ieviesusi. Vien dziedāšanas Kokneses jauktajā korī ļoti pietrūkst. Veselības dēļ Antra tagad algotu darbu nestrādā. Dažkārt viņa jūtas ļoti nelāgi, sevi liek manīt fiziskas sāpes, kuras gan ārēji neviens neredz. Ar tām galā jātiek vienai. Taču tagad Antra priecājas par pavasari. Viņai ir mazdārziņš, kur visas labās un skumjās domas var izdomāt. Visapkārt viss plaukst un zied, viņas dzimšanas dienā parasti zied ķirši. Šķiet, līdz ar dabu atplaukst arī Antra. Vienkārši — ir jādzīvo!
Kad jautāju Antrai, vai viņai ir kāda sapņu dāvana, viņa atteic, ka rokām taustāma tā nav. Vislabākā dāvana viņai ir tad, kad zina, ka visiem viņas mīļajiem ir labi. ◆
