Šodien dzimšanas diena aizkrauklietei Laurai Ostvaldei. Jubilārei patīk svinēt dzīvi, plānot un organizēt ģimenes pasākumus. Neraugoties uz to, ka šogad svinības būs klusākas, Laura ir pacilātā noskaņojumā. Svētki būs! Tie rodas sirdī, līdzās esot pašiem tuvākajiem.
Tēta mīlule
Laura ir vidējā trīs bērnu ģimenē, viņai ir vecāka māsa un jaunāks brālis. “Tētis mani gaidīja kā puiku, ļoti gribēja dēlu. Kad piedzimu, kļuvu par viņa mīluli. Tētis mani lutināja visvairāk, tas nemainījās arī tad, kad piedzima brālis,” stāsta jubilāre. Mājās valdīja kārtība, Lauras mamma bija audzinātāja dārziņā. Viņa bija pieradusi, ka visam vienmēr jābūt kārtībā, tādēļ audzināšana bija stingra. Skolas gados aizkraukliete bija ļoti aktīva, kāda skolotāja par viņu mēdza teikt, ka Laura ir skaļa. “Norimos vidusskolā. Tad kļuvu par kārtīgu un pareizu skolnieci. Man ļoti patika iesaistīties skolas dzīvē, organizēt pasākumus. Mazākajās klasēs man ļoti tuvs bija sports — vieglatlētika, vidusskolas gados dziedāju korī, popgrupā.” Kultūras dzīve un organizatoriskais darbs Laurai ļoti gāja pie sirds, tādēļ pašsaprotama bija izvēle studēt Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību. Tolaik kultūras darbinieks nebija pieprasīta profesija, Aizkrauklē šajā jomā darbu atrast bija grūti, bet mainīt dzīvesvietu Laura nevēlējās. Piedzima meita, un viņa saprata, ka darbs kultūras jomā tomēr nebūs viņai piemērots. “Tā nu sanāca, ka savā profesijā strādājusi neesmu. Tā prasa daudz laika, īpaši brīvo laiku, nedēļas nogales, brīvdienas. Man joprojām patīk organizēt un plānot pasākumus, bet vairs nespētu to darīt sabiedrības labā. Tā tomēr ir joma, kur ļoti jāiegulda sevi, un vairs nevēlos to darīt. Šad tad brīvprātīgi — nekādu problēmu!” secina jubilāre.
Saņem atzinību
par profesionalitāti
Neskaitot auklītes darbu studiju gados un pāris mēnešu tirdzniecībā, Lauras īstā un vienīgā darbavieta ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Jubilāre ir Aizkraukles nodaļas klientu apkalpošanas speciāliste. Pagājušajā gadā viņa saņēma atzinību par profesionalitāti un augsto kompetenci, veicot darba pienākumus. “Sāku ar klientu dokumentu formēšanu, tolaik vēl nebija eID kartes. Tagad mans darbs vairāk saistās ar ārzemnieku apkalpošanu — ielūgumi un uzturēšanās atļaujas. Man ļoti patīk mans darbs, mainīt neko nevēlētos,” stāsta Laura. Darbs turpinās arī ārkārtas situācijā, Lauras darbavieta ir atsaucīga un dod iespēju strādāt attālināti, ja tas nepieciešams. Personas dokumentu izsniegšana šobrīd ir ierobežota, bet citādi darba apjoms nav mazinājies. Sarežģītais laiks liek vairāk izmantot elektroniskās priekšrocības, bet citādi nekas nav mainījies.
Liktenīgā saskatīšanās vilcienā
Ostvaldu ģimenes pirmsākumi meklējami pirms 11 gadiem, braucot vilcienā uz Rīgu. Vienā vagonā saskatījās studente Laura un Andrejs, kurš tolaik strādāja galvaspilsētā. “Mēs nebijām pazīstami. Par Andreju zināju tikai to, ka viņš ir no Pļaviņām un spēlē futbolu. Tolaik populārs bija portāls www.draugiem.lv. Viņš komentēja manu bildi, un es spēru pirmo soli, sākot saraksti. Par mūsu pirmo satikšanos uzskatām pirmo acu kontaktu vilcienā, ar to arī viss sākās,” stāsta jubilāre. Laura ir mamma skolniecei Evelīnai un bērnudārzniekam Artūram. Taču nedrīkst aizmirst ģimenes piekto locekli — četrkājaino mīluli suni.
Ostvaldi ir aktīva ģimene, iesaistās dažādos pasākumos, daudz ceļo. Pirmajā lielajā ceļojumā uz Ēģipti Laura devās kopā ar vīru, tā bija vienīgā reize, kad pāris ceļoja bez bērniem. “Ja ceļojam, tad visi kopā. Bērni netraucē, viņiem no mazotnes jāiepazīst ceļošanas iespējas Latvijā un jādod iespēja baudīt ārvalstu burvību. Katru gadu braucam atpūsties uz Baltkrieviju pie vīra vecvecākiem. Tur ir izteikti, dziļi lauki. Pirmajā reizē bērni bija diezgan mazi, bijām nedaudz satraukušies, kā būs bez ierastajām ērtībām. Mēs esam pieraduši, ka ūdens un labierīcības ir mājā. Pie Baltkrievijas radiem mums ir īstā lauku burvība — āra tualete, pirtiņa. Bērni ir sajūsmā, tā viņiem ir paradīze! Dzīve dabā ar senatnīgo pieskaņu ir labākā atpūta. Priekšstats, ka visam jābūt perfektam un mūsdienīgam neatbilst realitātei. Tā tikai šķiet, bet ne jau komforts ir galvenais. Katru gadu ar nepacietību gaidām braucienu uz Baltkrieviju. Sākumā braucām uz četrām dienām, tagad uz nedēļu, divām vai pat divreiz gadā. Tā ir mūsu miera osta, kur esam laimīgi, atpūšamies un baudām lauku burvību,” jūsmo jubilāre.
Atpūšas tamborējot
Ikdienišķa ģimenes dzīves sastāvdaļa Laurai ir sports. Vīrs ir kaismīgs futbola spēlētājs, tagad, kad tēva pēdās devies arī dēls, jubilāre ir samierinājusies un pieņēmusi to kā pašsaprotamu. “Sākumā man bija grūti to pieņemt. An-
drejam katru nedēļas nogali bija spēles. Kad bērni bija mazi, braucām līdzi, atbalstījām klātienē. Kad dēls sāka spēlēt, sapratu, ka futbols mūsu dzīvē būs vienmēr. Arī Artūra spēles apmeklējam visa ģimene kopā, atbalstām viens otru,” stāsta Laura.
Ģimenē katram ir sava sirdslieta. Ostvaldu vīri sirdis atdevuši futbolam, Evelīnai ir mākslinieciska dvēsele un talants tiek izkopts mākslas skolā. Savukārt jubilāre mieru un prieku rod tamborējot. Vaļasprieks pārvērties praktiskā un pieprasītā nodarbē, Laura darina bērnu māneklīšu turētājus, graužamriņķus, grabuļus, cepurītes un citas mazuļu mīļlietiņas. “Agrāk man ļoti nepatika tamborēt un adīt. Likās, rokdarbi nav man. Kad dēls bija mazs, es nevarēju atrast viņam cepurīti, kas būtu man pa prātam. Nolēmu mēģināt darināt pati. Sanāca! Kad dēlam nāca pirmie zobiņi, uztaisīju pirmo graužamriņķi. Tad tamborējumus vajadzēja radiem, draugiem, un tā lieta aizgāja, aizrāvos. Tamborēšana ir tas laiks, ko veltu sev. Skatos televīziju vai sēžu klusumā un tamborēju. Tā ir mana relaksācija.”
Šķir sešas
dienas
Laurai ļoti patīk svinēt, īpaši dzimšanas dienas. Lielāks vai mazāks pasākums draugu un radu lokā tiek rīkots katros svētkos, taču šodien — 32. dzimšanas dienā — svinības būs rāmākas, kā ierasts. Ņemot vērā apstākļus, ballīti nerīkos, tomēr skumt nav par ko — jubilejas kūka būs, vīra un bērnu ieskauta, Laura iesoļos nākamajā dzīves gadā. “Esmu priecīga, pacilātā noskaņojumā! Dzimšanas diena ir svētki, ne jau viesu skaitam ir nozīme. Paši tuvākie būs ar mani, ar to pietiek.”
1988. gadā Laura nebija pārāk izplatīts vārds. Jubilāres vecāku paziņu lokā arī tāda nebija. Vienīgā sāpe, kas bija bērnībā, iedotā vārda dēļ — vārda un šūpuļsvētkus šķir sešas dienas. “Jutos nedaudz “apdalīta”, citi divreiz gadā rīkoja svētkus ar vērienu. Vārdadienu atzīmēju pieticīgi, tuvāko lokā, lielā balle bija dzimšanas dienā. Bet man pietrūka un gribējās divas lielas svinības,” stāsta jubilāre. ◆
