Lai nu kas, bet Lieldienas un olas — tās ir divas nešķiramas lietas. Taču olas kā rakstu “varones” bijušas ne tikai svētkos un ne tikai mūsdienās. Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis pat uzrakstījis stāstu ar nosaukumu “Ola”, savukārt kāda temperamentīga čehiete vistas olu izmantojusi kā ieroci, bet kādā anekdotē puisēns domā, ka mamma arī dēj olas. Izmantojot www.periodika.lv resursus, ne to vien var uzzināt par šo Lieldienu atribūtu. Taču jautājums — kas bija pirmais: vista vai ola? — vēl arvien paliek atklāts.
Ināra Sudare
Olas bērniem un jauniešiem uz Lieldienām
Pārtikas nodrošināšanas departaments paziņo, ka, sākot ar 30. martu, uz Tirdzniecības departamenta izsludinātiem rozā un violetās krāsas kartiņu kuponiem Rīgas civiliedzīvotāji olas var saņemt šādos veikalos: (..)
Pārtikas nodrošināšanas departaments noteicis, ka tirdzniecības uzņēmumi olas drīkst pārdot patērētājiem tikai pret ģenerālkomisāra, apgabala komisāra, Pārtikas nodrošināšanas departamenta un pilsētu vecāko izsniegtām atļaujām, kā arī pret izsludinātiem kartiņu kuponiem. Lai būtu iespējams uzsākt olu pārdošanu veikalos, tiem jāizņem Rīgā Latvijas piensaimnieku centrālā savienībā, bet pārējās pilsētās — pilsētas valde atļaujas olu saņemšanai avansa veidā no olu savāktuvēm. Norēķināšanās par patērētājiem izsniegtām olām izdarāma tādā pašā kārtībā, kā par pārdoto sviestu.
(“Tēvija” 03.28.1942.)
Pilsētas nama mātes stāsts
Iegāju pārtikas veikalā nopirkt kaut ko vakariņām — meklēju kaut ko lētāku, jo piederu pie tām, ko krīze ķērusi jau tā ne lielās algas pamazināšanas veidā. Prasu, cik maksā olas? — Sešpadsmit santīmu gabalā? — Nevaru pirkt; lieku iesvērt vienu kilogramu kartupeļu — par desmit santīmiem. Kamēr man sver kartupeļus, ienāk laucinieks ar olu kurvi uz rokas. — Vai nepirksiet olas? — viņš griežas pie tirgotāja. — Cik maksā? — tā šis. — Astoņi santīmi gabalā. — Ne, tik dārgas mēs nepērkam; mēs maksājam seši santīmi gabalā, — atteica tirgotājs un nopirka no laucinieka olas par šo cenu. — Ko lai dara, jādod vien ir, — sūrojās laucinieks. — Izstaigājos pa desmit veikaliem, nekur vairāk par 6 santīmi gabalā nemaksā. — No kurienes Jūs esiet? — jautāju.— No Kliģenes; briesmīgi slikts ceļš. Braucot laba tiesa saplīsa. Kad pierēķina saplīsušās, tad iznāk labi ja četri santīmi par olu. — Tātad laucinieks par vistu audzināšanu un barošanu, olu savākšanu un Rīgā ievešanu dabū četri santīmi par olu, bet man jāsamaksā četrreiz vairāk — sešpadsmit santīmu. Pirms lieldienām prasīja pat visi divdesmit! Tur kaut kas nav kārtībā!
Redakcijas piezīme.
Viss ir pilnā kārtībā, tikai šī kārtība ne velnam neder. Tirgotājs, — tas ir privātā iniciatīva, kas atrodas visas tagadējās saimnieciskās iekārtas pamatos. Ja viņš par starpniecību nopelna desmit santīmi uz olas, bet zemniekam paliek četri santīmi par vistu kopšanu un olu ievešanu Rīgā, tad arī tas ir pareizi, jo privātā iniciatīvā tam tā jābūt, jo tur pelna veiklākais un spējīgākais, bet zaudē lēnākais un kautrīgākais. Lielā pelņa, ko saņem starpnieks arī pieder pie tagadējās saimnieciskās sistēmas pamatelementiem, jo bez tās neuzkrāsies kapitāli, bet bez kapitālu uzkrāšanas atsevišķo kapitālistu rokās nevar pastāvēt kapitālistiskā iekārta. Tātad viss ir vislabākā kārtībā.
Varbūt, nama mātes piedzīvojums ar olām palīdzēs nākošajam cenu komisāram atrisināt kādu svarīgu problēmu cenu regulēšanas darbā.
(“Brīvā Doma” 11. nr. 16.04.1932.)
Vecas anekdotes dēļ izsitusi vīram aci
Prāgā, 17. jūnijā. Prāgas tiesā laulības šķiršanas prāvu ierosinājis Kārlis Hostijs. Sieva Kornvalīne sviedusi viņam ar olu un trāpījusi acī, pie tam tik stipri, ka acs izsista. Sieva atzīst, ka tiešām sviedusi vīram ar olu. Bet viņa trāpījusi ar pilnām tiesībām, jo tāda bijusi viņu noruna priekš 2 gadiem, 1933. gada 5. janvāri precoties. Viņas vīrs ļoti mīlot stāstīt dažādus jokus un anekdotes. Tāpēc viņi norunājuši, ka sievai viņš drīkst stāstīt tikai labas un jaunas anekdotes, pretējā gadījumā sievai būšot tiesības mest viņam ar sapuvušām olām. Šoreiz viņa šīs norunas tiesības arī izmantojusi. Tiesnesis jautājis, kāda tad bijusi anekdote, kas sievu tā uztraukusi. To prāvinieki nav atcerējušies. Izlīgt arī viņi nav gribējuši, bet galu galā šķiršanās prāva atlikta, kamēr lietu par acs izsišanu izšķirs krimināltiesa.
(“Rīts” 165. nr. 18.06.1937.)
Īstā vērtība atklājas tikai pēc olu sasišanas
Patiesībā visgrūtāk bija iegūt labas olas. Tās var dažnedažādi spokot un viltot. Ola ir zaķis maisā. Gan tās var pētīt pret gaismu, caur papes caurulēm, var kratīt pie auss, var peldināt ūdens bļodā un novērot grimšanu, tomēr olas īstā vērtība atklājas tikai pēc sasišanas, vai vēl labāk, nogaršojot to pusmīksti novārītu. Daudzmaz uzticēties varēja atkal tikai Armijas ekonomiskajā veikalā skaistās kārbās pa sešām un divpadsmit iesaiņotajām olām, kas nāca no kādas lielas Leghornas vistu paraugfermas. Bet reizēm arī šīs olas likās it kā šādu tādu dvingu pievilkušās. Saprotams, vislabāk ir, ja pats vari olas iztvert no tīrīgi turēta perēkļa, kamēr pati dējēja vēl nav beigusi kladzināt. Bet tādas ērtības varēja atļauties vienīgi uz laukiem. Jā — lauku un pilsētas vistu olas! Mārtiņš Zustrēns ļoti labi zināja, kas tā par milzīgu starpību. Tāpat kā ir viršu medus un liepu medus, kā ir pureņu piens un atāla piens,
kā ir miltiem dzirdītas cūkas speķis un jūrmalnieku ar zivju atkritumiem baroto cūku mazvērtīgais taukums, kā ir atšķirība meža putnu un mājas putnu gaļā, tā ir starpība starp fermā mākslīgi barotas un brīvi dabā klīstošas vistas olām.
(“Laiks” Latvju mēnešraksts 04.01.1946.)
Olas valstij
Sekmīgi olu piegādi valstij kārto kolchozā “Nākotne”. Obligātās piegādes plāns te izpildīts par 108%, bet iepirkumā nodots 1600 olas.
(1958.08. “Padomju Dzimtene”, Saldus)
Ha! Ha!
Vecāka dāmiņa:
“ … bet vai tikai olas tiešām ir svaigas?”
Veikala īpašnieks:
“Ko nozīmē — svaigas! Janci, labāk apskaties, vai tās pietiekoši atdzisušas pārdošanai!”
1937. g.
***
Māte cenšas mazajam Vilītim izskaidrot rēķināšanu. Viņa saka:
“Vilīt, še galdā divas olas. Ja es pielikšu vēl vienu klāt, cik tad būs?”
Vilītis pārsteigts paveras mātē:
“Mammiņ, vai tad tu vari dēt viņas!”
1938. g.
***
Reiz tikās divi draugi bezdarbnieki.
“Kā klājas?” vaicāja viens.
“Vēl aizvien meklēju darbu, bet tu?”
“Es tirgojos ar olām. Pērku, vāru un par to pašu cenu pārdodu.”
“Un kāds tev no tā labums?”
“Pirmkārt, man ir darbs, un, otrkārt, olu novārījums paliek man …”
1971. g.
