Ārkārtas situācijā Latvijā cilvēkiem liek ilgstoši uzturēties mājās. Līdz ar to ģimenēs pieaug emocionālās un fiziskās vardarbības epizožu skaits. Šonedēļ Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija rīkoja tiešsaistes translāciju, kurā jomas eksperti informēja vecākus par psihoemocionālās palīdzības un atbalsta iespējām ģimenēm ārkārtējās situācijas laikā. Kāpēc ģimenēs, īpaši tajās, kurās ir bērni, palielinās vardarbības riski, un kā tos novērst?
Laila Balode, “Centra Dardedze” preventīvā centra vadītāja
— Šobrīd saskaramies ar krīzi, kas neilgā laikā liek mainīt lietu ierasto kārtību. Cilvēki ļoti atšķirīgi spēj pielāgoties jauniem apstākļiem. Katram ir savs temperaments un ātrums, ar kādu tuvojamies izmaiņām. Arī ģimenē, kur cilvēki spiesti dzīvot kopā, norobežotā teritorijā, katram ir savs temperaments. Pirms 13. marta, kad nebija krīzes situācijas, katra privātā telpa bija lielāka. Mēs katrs varējām plānot savu ikdienu, tikt galā ar stresu tā, kā mums katram patīk — viens skatījās filmas, cits gāja pastaigā vai ilgāk sēdēja internetā. Raugoties no krīzes perspektīvas, izšķir četrus lielus posmus: pirmais ir šoks, otrais — apstrāde, tad dusmas, kuras tagad pārņēmušas sabiedrības lielāko daļu, un pēdējā ir pieņemšanas fāze. Tajā cilvēks saprot, kas ir noticis, un mācās dzīvot citādāk. Cilvēks ir pietiekami elastīgs un pielāgojas jaunām situācijām. Vēlāk var atskatīties un novērtēt, kam iziets cauri un kas sasniegts. Šobrīd krīze iestājusies ļoti strauji, dzīve teju apstājusies. Tajā skaitā bērniem ikdienas process ir izjaukts. Viņi vairs nevar iet uz skolu, satikt draugus. Pieaugušais savas sajūtas prot izteikt vārdos, piemēram, ierakstīt sašutumu “feisbukā”, vai arī savas negatīvās emocijas padarīt pozitīvas, iesaistīties brīvprātīgo kustībā. Bērns to visu nemāk, un viņš “runā” ar savu uzvedību — dusmošanos, niķošanos, kaut kā darīšanu vai nedarīšanu. Salīdzinājumā ar laika periodu pērn šogad iesniegumu skaits policijā par ģimenes konfliktiem ir palielinājies. 2019. gadā 27. martā bija 20 izsaukumi, šogad — 37. Pašlaik ģimenes finansiālās problēmas vēl nav īsti pieredzējušas, tās vairāk ir ekspektācijas par to, kā varētu būt. Protams, cilvēkiem bail pazaudēt ienākumu līmeni, savu sociālo statusu, arī šīs pārdomas ģimenē rada spriedzi. Latvieši dzīvo pēc “pēdējā piliena” principa, kad ilgi varam izlikties, ka viss ir jauki, mēģinām tikt galā ar sevi, līdz vadzis lūst. ◆
Evita Caune, Vecumnieku novada bāriņtiesas priekšsēdētāja
— Ģimenēs vardarbība biežāk vērsta pret sievietēm, kuras gan mēdz izsaukt dienestus, piemēram, Vecumnieku novada sabiedriskās kārtības dienestu vai policiju. Tie ierodas, tikmēr sieviete ir pārdomājusi, iesniegumu neiesniedz. Lai arī lietvedība netiek sākta, dienesti par šiem gadījumiem informē sociālo dienestu un bāriņtiesu. Bieži šādas ģimenes jau iepriekš bijušas mūsu redzeslokā, un reti ir jauni gadījumi. Pagarinot ārkārtas stāvokli valstī vēl mēnesi, esam gatavi tam, ka šādu gadījumu skaits pieaugs. Pašlaik novērojams, ka paši bērni, nevis viņu vecāki, vēršas pēc palīdzības. Ne gluži uzreiz bāriņtiesā vai sociālajā dienestā, bet, piemēram, ar draugu starpniecību pie skolas psihologa. Pēdējais gadījums Vecumniekos bija saistīts ar pusaugu meiteni, kur lēmām par viņas nošķiršanu no ģimenes. Viņai bija miesas bojājumi, kurus pamanīja klasesbiedri un ieteikuši meitenei iet, stāstīt par situāciju, ko viņa arī darīja. Iepriekš bija gadījumi, kad bērni pēc palīdzības griezās pie klases audzinātājas. Bērni kļūst pieaugušāki, izglītotāki, zina, ka palīdzību var saņemt arī pa uzticības tālruni. Bāriņtiesa ir gatava iesaistīties, braukt, pārbaudīt. No šī gada novada sociālajā dienestā iespējams psihologa pakalpojums, un papildus varam piesaistīt arī citus speciālistus. Mūsu mērķis nav tikai bērnu izņemšana no ģimenes. Tas notiek ļoti smagos gadījumos, kas, par laimi, nav bieži. Daudzas situācijas var risināt, kopīgi runājot. ◆
Diāna Židova, aizkraukliete, divu bērnu mamma
— Protams, situācija nav ikdienišķa, un pietrūkst tik parastu lietu kā skābekļa smadzenēm. Cilvēki notrulinās, visu dienu pavadot pie televizora. Dažās ģimenēs vardarbība bijusi ikdiena, bet krīzes situācijā tā vairāk aktualizējas. Tā nav problēma, par kuru kāds gribētu publiski runāt, atzīt tās esamību. Savai ģimenei šo problēmu nepiedēvēju. Iespējams, pieaugušajiem trūkst resursu, informācijas par bērnu emocionālo audzināšanu. Vecāki nav raduši ikdienā tik daudz laika pavadīt ar saviem bērniem, jo dienas lielāko daļu bērni ir izglītības iestādēs, un vecākiem viņi tiek tikai vakara cēlienā. Krīzes situācijā ar bērnu jāpavada visu diennakti un katru dienu. Es šo laiku uztveru kā lielisku iespēju būt kopā ar bērniem. Sanāca tā, ka jau pirms krīzes izsludināšanas divas nedēļas biju kopā ar bērniem, un sākām baudīt mājas režīmu. Esmu logopēde bērnudārzā, vīrs ir skolotājs, līdz ar to mums ir materiālā bāze un zināšanas, kā šo laiku pavadīt kopā ar bērniem, lai viņiem šis laiks būtu arī izklaidējošs. Noteikti piekrītu tam, ka katram, arī mazam bērnam, nepieciešama privātā telpa. Mēs ģimenē esam četri, dzīvojam četristabu dzīvoklī, katram savs galds, dators. Kad jūtam, ka vajadzīga atelpa, pa divi vai visi kopā dodamies laukā, pastaigā, skrituļojam vai braucam ar riteni.
Vīrs ir sporta skolotājs, viņš stadionā saliek šķēršļu joslas, un bērni tās izbrauc ar velosipēdu. Tāpat liek viņiem vingrot, turpināt fiziski attīstīties. Ja tomēr rodas konflikti, zvanu krustmātei. Viņa ir psiholoģe un palīdz ar padomu. Tas ir skats, grūdiens no malas, teorētiskais atbalsts. Ģimenē aug trešklasnieks, un viņam nav viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem, tāpēc man bieži jābūt klāt, jāatbalsta. Otrā istabā ir četrgadnieks, kuram arī vajadzīga uzmanība, man jāpaspēj izdarīt savus darbus, ir arī pienākumi virtuvē. Ar katru nedēļu kļūst arvien vieglāk. Pirmā nedēļa bija saspringta, otrajā iemācījāmies plānot laiku, un šonedēļ viss iegājis savās sliedēs un ir sajūta, ka šādi dzīvojam jau ilgi. ◆
