Sunākstieti Aiju Justi zina gandrīz visā kādreizējā Aizkraukles reģionā. Viņa ir aktīva dažādu stilu dejotāja, spēlē Kokneses amatierteātrī un ir audzinātāja Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādē “Zīlīte”. Aija ir no tiem pedagogiem, kuriem strauji nācās apgūt tehnoloģijas, lai mācību process turpinātos attālināti. Viņas audzināmā grupiņa — četrgadnieki — gandrīz ik dienu saņem audzinātājas videosveicienus un uzdevumu materiālus.
Nodarbības turpinās tiešsaistē
— Kā mainījusies ikdiena kopš ārkārtas situācijas ieviešanas?
— Būtībā nemaz. Viss process notiek attālināti, izmantojot “Zoom” programmu. Cītīgi divas reizes nedēļā turpinu dejot. Vasarā ir paredzēts apbraukāt Latviju ar muzikālu priekšnesumu “Ozas zemes burvis”. Kopā esam vairāk nekā 50 dalībnieku, notiek gatavošanās process, lai vasarā varam uzstāties. “Zoom” programmā notiek arī Kokneses amatierteātra mēģinājumi. Sākumā bija neliela pauze, kamēr tika apjaustas iespējas, bet tagad viss notiek un cītīgi strādājam. Dejoju arī Jēkabpilī, filmēju mēģinājumus mājās, sūtu radīt, pilnveidošanās process neapstājas, neraugoties uz ierobežojumiem.
Mājās man pietrūkst manu grupiņas bērnu, tādēļ ar prieku ķeros pie materiālu sagatavošanas, ko viņiem sūtīt. Man tikai bail par daudz uzbāzties un nogurdināt. Nezinu, kādas ir vecāku iespējas izdrukāt materiālus. Ikdiena ir mierīga, tajā pašā laikā nedaudz skumīga. Garlaicīgi nav, skrējiens turpinās. Nekas nav apstājies, un jā-
pielāgojas esošajai situācijai.
— Jums pietrūkst cilvēcīgā kontakta?
— Tas ir grūtākais. Trūkst saskarsmes ar cilvēkiem, nevaru “uz sitiena” lūgt padomu vai aprunāties. Katrs kolektīvs man sniedz emocijas, veidojas savstarpējās attiecības, kuru šajā laikā pietrūkst. Arī veidojot materiālus audzēkņiem, sazinos ar kolēģiem, taču attālinātais variants atšķiras no normālās un tik pierastās ikdienas.
— Kā attālināti notiek bērnudārznieku mācību process?
— Bērnu vecākiem lietotnē “WhatsApp” ieteikumu formā sūtu mācību materiālus. Šobrīd gan ir maza atpakaļsaikne, nezinu, kā bērniem veicas ar uzdevumiem, vai viņi tos izmanto, vai paši ko izdomā. Priecājos par katru ziņu, ka materiāli ir noderīgi un tiek izmantoti.
Mācību viela atbilst noteiktajai programmai, kuru plānots apgūt šajā laika posmā. Konsultējos ar iestādes metodiķi, viņa pielabo, ja nepieciešams, akceptē un tad to sūtu bērnu vecākiem. Materiāli, ko sūtu mazajiem bērniem, ir ieteikumu formā, nekas no tā nav obligāts, viss atkarīgs no vecāku iespējām. Ja bērns nav patstāvīgs un nepieciešama liela uzraudzība, tad uz vecāku pleciem gulstas lielāka slodze.
Izglītības posma
ielāps
— Arī četrgadniekiem ir svarīga tālmācība?
— Jā. Mani satrauc tas, ka daži bērni ir spēruši lielu soli uz priekšu, apguvuši daudz jaunas vielas. Mācoties mājās individuāli, ir arī savas problēmas, tajā pašā laikā bērnam ir lielāka izaugsme, vielu var apgūt ātrāk. Neesmu pārliecināta, ka visi ir gājuši vienādā tempā. Atgriežoties ierastajā darba ritmā klātienē, būs ļoti svarīgs individuālais diferencētais darbs. Pirms tam jau mēģinājām bērnus dalīt. Kas var vairāk, tiem dodam grūtākus uzdevumus, tikmēr ar citiem nostiprinājām pamatvielu. Jūtu, ka atšķirība pēc tālmācības būs lielāka, bērni būs attīstījušies dažādos tempos. Ir vecāki, kas ļoti cītīgi mājās strādā ar bērniem, bet tas ir atkarīgs no katra iespējām un brīvā laika.
Arī mūsmājās situācija ir dažāda. Ar vecāko meitu problēmu nav, viņa ir patstāvīga, bet ar dēlu jāpieliek pūles, lai kopā izpildītu visus uzdevumus. Svarīga ir atpakaļsaite, lai skolotājs zina, kā un vai viela tiek apgūta, lai zinātu, kā mācību procesu plānot tālāk.
Meitu mācībās nekad nav nācies kontrolēt. Kā iemācījās lasīt, tā mana palīdzība vairs nebija nepieciešama. Viņa mājās nes diplomus un medaļas. Dēlu nepieciešams motivēt. Vairāk sekoju līdzi, vai visi skolotāju uzdotie darbiņi ir paveikti.
— Vai pašreizējā tālmācība ietekmēs bērnu izglītības līmeni?
— Domāju, ka noteikti. Bērni jau tā vielu apgūst dažādos līmeņos, tagad šīs atšķirības būs vēl vairāk jūtamas. Novērtēšanas process būs ļoti sarežģīts. Tālmācība šobrīd ir izglītības posma ielāps. Neapšaubāmi, tiek darīts viss iespējamais, lai mācību process būtu saturīgs, tomēr tas nespēj aizstāt tiešo kontaktu ar skolotāju un klātienes mācību procesu.
Tie bērni, kuru vecākiem ir laiks un iespējas darboties cītīgāk, būs ieguvēji. Mums, pedagogiem, vajadzēs rūpīgi izvērtēt, cik tālu katrs bērns ir ticis. Svarīgi arī negarlaikot un nevilkt atpakaļ tos, kuri ir tikuši tālāk. Jāstrādā būs ļoti diferencēti, meklējot individuālās pieejas.
— Sociālajos tīklos izplatījās sarkastisks joks, ka beidzot vecāki varēs izbaudīt uz savas ādas, cik “viegls” ir skolotāja darbs.
— Personīgi ar šādu attieksmi neesmu saskārusies. Jebkuri rezultāti prasa lielu ieguldīto darbu, vecāki to saprot. Joks klejo sociālajos tīklos, lai uzlabotu omu, bet realitātē vecāki vienmēr ir apzinājušies un novērtējuši skolotāju pienesumu.
— Kā vecāki tiek galā ar skolotāju lomu?
— Grūtāk klājas tiem, kam laiks ir jādala vairākiem bērniem vai jāspēj apvienot bērnu mācību procesu ar darbu. Man jāsagatavo materiāli grupiņas bērniem, jāseko līdzi dēla mācību procesam, jāpagūst paveikt mājas soli un vēl attālinātās nodarbības. Tas nevienam nav viegli. Vajag atrast veselīgu balansu, lai visas jomas būtu līdzsvarā. Daudzi jūt stresu, parādās neiecietība, ir dzirdēts pat par vardarbību. Tā jau saka, mēs savus tuviniekus līdz mielēm tā arī neesam iepazinuši — darbs, mājas, vaļasprieki. Tagad, diendienā esot kopā, ievērojam to, ko pirms tam nemanījām.
— Jūsu ieteikums vecākiem, kas kļuvuši par skolotājiem?
— Saglabāt mieru un vieglumu. Man pašai tā nedaudz pietrūkst. Šis nav pasaules gals, lēnā garā visu var izdarīt. Galvenais — saglabāt pacietību un izturību līdz galam. Satraucoties un lieki pārdzīvojot, cilvēki kļūst neiecietīgāki un nemierīgāki, līdz ar to visiem ģimenē ir grūtāk.
Nekļūt par “dīvāna ekspertu”
— Vai šī brīža situācijā var saskatīt arī kādus ieguvumus?
— Laiks mājās, ko veltīt ģimenei. Mums ir izveidojies labs rituāls, kā līdz šim laikam pietrūka. Visi kopā brokastojam un vakariņojam pie galda. Līdz šim no rīta katrs skrēja savās darīšanās, vakarā man bija mēģinājumi, kādam citas darīšanas. Laiks kopā ir liels ieguvums.
Jaunajiem attālinātajiem procesiem vajadzēja pielāgoties. Esmu apguvusi jaunas zināšanas tehnoloģiju jomā. Iestājos tālmācības kursos, lai apgūtu iemaņas, kā filmēt un veidot kvalitatīvus materiālus. Tiešsaistē turpinu arī apgūt Montesori kursus. Īsā laika posmā esmu apguvusi daudz jauna.
Tehnoloģiju apguve bija nepieciešama, tālmācība un ierobežojumi komunikācijā stājās spēkā pēkšņi. Arī es daudzas komunikācijas tehnoloģijas līdz šim nepārzināju. Ar bērnu un interneta palīdzību apguvu nepieciešamās iemaņas. Domāju, lielai daļai skolotāju tas notika lielā lēcienā, strauji. Jaunās iemaņas vajadzēja ātri apgūt, lai mācību un komunikācijas process turpinātos. Arī mana dēla skolā Sunākstē, kur nav e-klases, tagad apgūta alternatīva mācību platforma.
— Jūs izstarojat neizsīkstošu enerģiju un optimismu. Kas ir pozitīvisma noslēpuma atslēga?
— Emocijas, ko gūstu no apkārtējiem. Lai gan amatierteātrī process šobrīd ir nedaudz apstājies, es zinu, ka būs izrāde, emocijas, atsāksies ierastais darbs ar bērniem dārziņā, tās atkal būs pozitīvas emocijas. Tas viss sasummējas, un rodas enerģija. Ir cilvēki, kuriem ir pieņemams režīms “mājas — darbs”, un tas ir labi. Man nepieciešama lielāka kustība. Darbojoties rodas enerģija. Sēžot mierā, enerģija noplok. Iesēžos dīvānā, lai skatītos kādu televīzijas pārraidi, cenšos sevi ātri uzraut kājās. Tā var iesēsties un kļūt par dīvāna ekspertu. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Aija Juste.
Dzimšanas laiks un vieta: 1970. gada 15. decembris, Aizkrauklē.
Nodarbošanās: audzinātāja Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādē “Zīlīte”.
Vaļasprieki: dejošana, teātra spēlēšana.
Ģimene: vīrs, dēls, meita.
Horoskopa zīme: Strēlnieks.
