“Staburags” ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem vaicāja, kāda ir situācija un kā tā ietekmē viņu ikdienas gaitas.
Elīza Sekace, aizkraukliete, dzīvo Spānijas pilsētā Valensijā.
– Spānijā esmu jau pusgadu. Situācijā valstī ir raiba. Valensijā saslimušo skaits nav liels, bet ierobežojumi ir vienādi visā Spānijā. Stingrākais ierobežojums ir liegums bez vajadzības atrasties ārā. Drīkstam iziet tikai ar pamatojumu — nopirkt pārtiku, zāles, apmeklēt ārstu. Uzjautrinoša šķiet atļauja apmeklēt frizieri un tabakas veikalus, kuros var iegādāties arī loterijas biļetes. Spāņi ir traki uz loterijas biļetēm. Lai gan ir atļauts apmeklēt frizētavu, tās slēgtas. Teorētiski tas ir atļauts, bet praktiski nav iespējams. Arī suņa izvešana ārā ir atļauta. Ir reģioni, kur oficiāli atļautas īsas pastaigas, ne tālāk par 100 metriem no mājas. Vedot ārā savu mīluli, vaicājām policistiem, mums atbildēja, ka atļauts staigāt viena kilometra rādiusā. Protams, neviens tik detalizēti nemēra, bet policija uzmana, lai cilvēki nepulcētos, lai suņi kopā nespēlējas. Madridē patrulē arī militārie spēki, Valensijā viņi tiek ievesti tikai nedēļas nogalēs, kad cilvēkiem vairāk gribas doties ārā.
Spānijā sākām veidot uzņēmumu īpašumu pārvaldības, menedžmenta jomā. Strādājām klātienē, tiekoties ar klientiem, darbs tagad ir apstājies. Iespēju robežās strādājam mājās, gatavojam līgumus. Ikdiena ir mainījusies par 180 grādiem, viss laiks jāpavada mājās. Mēģinām radoši izdomāt, kā nodarbināt suni. Spāņu ikdiena, šķiet, kļuvusi jautrāka. Spāņi nav punktuāli, bet ikvakara aplaudēšanai pulksten 20 pateicības izrādīšanai palīdzības dienestu un citu profesiju pārstāvjiem, kas šajos apstākļos turpina strādāt, savācas laikus. Kaimiņš no blakus mājas katru vakaru piecas minūtes pirms astoņiem iepūš tauri, pēc divām minūtēm vēlreiz — tādējādi atgādinot un aicinot pievienoties akcijai. Pāris minūtes pirms astoņiem sākas aplausu jūra. Paralēli aplausiem cilvēki spīdina gaismiņas par godu aizgājušajiem. Viss notiek, cilvēkiem pulcējoties savu māju balkonos vai pie logiem. Pirms tam nedēļas garumā pulksten 12 notika protesta akcija. Cilvēki iebilda pret naudas līdzekļu izšķērdēšanu lietās, kas šobrīd nav aktuālas. Tad dienas vidū, pulksten 14 un 16, notika koncerti. Cilvēki uz balkoniem dziedāja, spēlēja mūziku. Pilsētas centrā aktivitāte ir lielāka, tur notika dažādi priekšnesumi, mūsu kaimiņi ir pasīvāki, viņi atskaņoja klasiskās spāņu dziesmas, operu vai ko mūsdienīgāku.
Vīrusu uztveru mierīgi, uz situāciju raugos racionāli. Spānijā ir grūti krist panikā, vietējo cilvēku mentalitāte ir pozitīva. Protams, izvedot suni pastaigā, sajūta nav omulīga, policija vēro, vaicā, kādēļ esam ārā. Teorētiski līdzi jābūt dokumentu kaudzei — pasei, dokumentam, kas apliecina deklarēto dzīvesvietu ar uzturēšanās numuru, suņa dokumentiem. Sajūta, ārā redzot policistus, ir neomulīga, bet cilvēki ir apzinīgi, veikalos nekā netrūkst, preces neizpērk. Paniska pirkšana bija pirmajās vīrusa izplatības dienās, tagad viss ir mierīgi. Protams, saslimušo skaits un situācija pasaulē ir baisa, bet visi ir saprotoši, piesardzīgi, un nav sajūtas, ka ir pandēmija.
Mani šobrīd ietekmē ceļošanas ierobežojumi, uz Latviju devos reizi mēnesī. Esmu Rīgas Tehniskās universitātes studente, šobrīd rakstu maģistra darbu. Pašlaik universitāte ir slēgta, grūti paredzēt, kāda būs situācija aprīlī. Lidot gan jau vēl nevarēs, bet domāju, ka augstskola būs vaļā. Vistrakākā šobrīd ir neziņa, kā un kas tieši notiks tālāk. Daudz ko var izdarīt elektroniski, bet paredzēt šobrīd neko nevar.
Ikdienā piedomājam pie drošības, dezinfekcijas līdzeklis stāv mājās uz galda, otrs vienmēr ir līdzi somiņā. Ielās cilvēki iet maskās un cimdos, arī mums mājās tās ir.
Oficiālais ārkārtas stāvoklis valstī bija noteikts līdz marta beigām, tagad to pagarināja līdz 12. aprīlim. Izskanēja prognozes, ka tas tiks vēl pagarināts. Saslimušo skaits turpina pieaugt, kamēr situācija nemainīsies, ārkārtas stāvokli neatcels. Spānijas ziemeļos izskanēja ieteikumi sapirkt pārtiku trīs nedēļām, jo nevarot zināt, kādi ierobežojumi stāsies spēkā pēc nedēļas. Situācija nav paredzama, cilvēki tiek brīdināti un aicināti sagatavoties.
Pirmajās ārkārtas stāvokļa dienās nevarēju saņemties kaut ko izdarīt. Neziņa un dīkstāve sagrāva. Tagad esam izveidojuši savu rutīnu, kas palīdz sakārtot dienu — pastaigas ar suni, līgumu sagatavošana, pusdienas, maģistra darba rakstīšana.
