Pavasaris allaž ir kā jauns sākums turpmākajam gadam, un tāds tas ir arī aiviekstietei Guntai Zablockai. Viņai šajā skaistajā laikā ir dzīves gadu mija. Arī skaitlis skaists un ievērojams — 80.
Izdziedas no sirds
Guntas mūžs vijies cauri dažādiem laikiem, varām, un tā sākumu skar arī karš. To laiku mazā meitene tikpat kā neatceras, atmiņā vien palicis, ka, tuvojoties frontei, no Mālkalniem pajūgā, ko vilka govs, devušies bēgļu gaitās. Zirgu bija paņēmuši vācieši. Lielie gāja kājām, un bērni sēdēja ratos. Tiekot uz Āpēnu ceļa, no abām pusēm sākusies apšaude un visi slēpušies grāvī.
Tēvs karā pazudis, pēckara laikā ģimene dzīvojusi Gostiņos, kur mamma strādāja pastalu rūpnīcā. Mazajā miestā Pļaviņu pievārtē tolaik valdījusi liela rosība un darbojās dažādas rūpnīcas. Tagad par to atgādina vien nosaukums — Fabrikas iela. Kad sākās saimniecību laiki, ģimene pārcēlās uz netālajiem Mālkalniem, ar kuriem Guntai saistās liela daļa mūža. Mamma strādāja fermā, un tās ikdienu iepazina arī Gunta. Abām ar māsu Anitu bērnība nav bijusi saulainākā. Agri vajadzējis iet ganos, un Gunta zina, kā ir aukstajos rītos basās kājas sildīt lopu siltajos mēslos vai čurās. Tomēr izdziedāties gan varēja no sirds, un meitēns to arī darīja. Vēlāk šī prasme noderējusi, dziedot padomju saimniecības vokālajā ansamblī.
Gunta atceras, ka iznācis strīdēties ar māsu. Tā kā Anita bijusi jaunāka un pratusi izmantot šo situāciju, nedarbos viņu nekad neuzskatīja par vainīgu. Brāzienu par nepadarīto gan abas saņēmušas vienādu. Vēl tagad viņa atceras, kā reiz aizmirsušas vakarā ienest iekšā mazos cālīšus. Naktī lijis lietus, un cālēni bija pagalam. No mammas saņēmušas tādu pērienu, ka sāpējis abām, un ilgi nevarējušas nosēdēt. Tas viss atmiņā vēl tagad.
Tikai ne zirgu!
— Pēc 7. klases braucu stāties tehnikumā Rīgā, kur domāju mācīties pārtikas tehnoloģiju. Konkurss bija liels, mācīties varēju vakara nodaļā, un teica, ka būs jāiet arī strādāt. Tas satrauca, jo es, tāds meitēns, Rīgu nepazinu, un visādi nostāsti bija dzirdēti. Ziņoju mammai, un viņa atbrauca man pakaļ. Atgriezos laukos un pēc vidusskolas sāku strādāt turpat padomju saimniecībā, — atminas Gunta.
Vispirms viņa strādājusi lauku brigādē, tad vienu brīdi par slaucēju, bet visilgāk cūkkopībā turpat Mālkalnos un Ķūģos. Mainoties laikiem, saimniecības vadībai prasījusi citu darbu, un tas bijis dispečerdienestā. Kad pienācis pensijas laiks, nepalikusi vairs ne dienu valsts darbā. Tomēr savā saimniecībā no lopiem nav atteikusies, jo tā bija un palikusi tuva nodarbe. Par vieglu to gan nevar nosaukt, jo lopi prasa lielu darbu dienu no dienas.
— Man patīk darboties ar ikvienu mājlopu, tikai ne zirgiem. Viņi nav domāti man. Sovhozā mums bija tāds zirdziņš Baltenītis, kurš gāja, galvu nodūris, un zirgkopēja Zentas tante teica, ka ar to gan es varētu braukt, lai aizeju uz ganībām, atvedu un tik mācoties iejūgt. Aizeju uz ganībām, Baltenītis, ieraugot mani, piešķiebj ausis uz leju un palaiž riksi ķēdē. Atgriežos pie Zentas tantes raudādama, ka zirgu tomēr nevaru atvest, jo viņš ir nikns uz mani. Tā beidzās mana saikne ar zirgiem, — smaida Gunta.
Citādi bez bažām un bailēm kopusi lielākus un mazākus lopus, arī buļļus, un ar visiem tikusi galā. Šajā darbā tik daudz pieredzējusi, ka šķitis — varētu arī cūku nokaut. Tomēr nē, un dzīvē nav nācies to darīt. Govi gan fermā reiz vajadzējis nokaut gaļai, jo nebija iespējams glābt. Tā kā reiz jau vajadzējis samaksāt par zaudētu saimniecības mantu, otrreiz vairs to negribējās, un ņēmusi rokā nazi. Ar to mazo tutenīti gan nav varējusi neko daudz iesākt, labi, ka gans nāca palīgā.
Ar ķerru vien
Tā arī Gunta neaizgājusi tālāk mācīties, un nebija arī vaļas, jo jaunības un mīlestības laikā par to vairs nedomājusi. Saimniecības darbā satikusi nākamo vīru Maigoni. Tolaik viņš bijis traktorists, bet vēlāk izmācījies par autovadītāju un sāka strādāt par iecirkņa mehāniķi. Līdz ar to viņi visu mūžu bijuši līdzās gan darbā, gan savā saimniecībā.
Abi apprecējās 1959. gadā. Kad ģimenē jau bija bērni, gribējās dzīvesvietu tuvāk centram, un mājas būvei piedāvājuši vietu, kur tagad iestiepjas Odzienas iela. Tolaik tā nebija tik apdzīvota, un vienlaikus tuvumā sāka būvēties arī citi kaimiņi. Pēc pāris gadiem vēl netālu to darīja arī citi sovhoznieki, un veidojās jaunas ielas — Lakstīgalu un tālāk tagadējā Lazdu iela, ko iepriekš dēvēja par Ievu ielu. Savējie vien visus gadus bijuši līdzās. Šo vietu savulaik cilvēki bija iesaukuši par Pumpiņciemu, kas šo palamu iemantoja dzērāju dēļ. Nevienam nevajadzēja sīkāk skaidrot, kur dzīvo— ja pateica Pumpiņciemā, visiem bija skaidrs. Tomēr laiki, tikumi un nosaukumi mainījās, un nu visi zina Kriškalnus.
— Dažādus meistarus aicinājām palīgā, bet lielākoties būvējāmies paši. No sovhoza kantora visa apkārtne bija labi pārredzama, un meitenes smējās, ka man jau acīmredzot slikta dzīve, jo pie glaunajiem darbiem nelaiž — ar ķerru vien staigājot. Tā arī bija, ka akmeņus pamatiem savedu pati. Kad pirms neilga laika māju pievienoja centralizētajai kanalizācijai, vīrieši pusi dienas nopūlējās, kamēr izurbās cauri tiem akmeņiem, — smaida Gunta.
Sākumā pie mājas bijis piešķirts neliels zemes gabals, dārzs bijis citviet. Lai nodrošinātu vajadzīgo, piedzīvojuši cukurbiešu audzēšanas laiku, kad ražu varēja iemainīt pret cukuru. Kad pietrūcis naudas, bijis mārrutku bizness. Visu laiku vajadzējis meklēt iespēju piepelnīties, bet pamatā tie tomēr bija lopi. Tāpēc vēl tagad sāp Ilzes Viņķeles, kad viņa bija labklājības ministres amatā, savlaik publiski teiktais, ka viņu paaudze par maz strādājusi… Smaga darba nav trūcis visu mūžu, un no tā nav vairījušies. Gunta atzīst, ka tā arī dzīvē nekad nav tīkojusi pēc cita darba vai dzīvesvietas.
Salido bieži
Tagad gan piensaimniecībai pielikts punkts, jo bijusi sajūta, ka govs sāk valdīt pār saimnieci. Tomēr kūts nav tukša, tajā joprojām audzē vistas un cūkas. Gunta teic, ka citādi nevarot, jo visi ģimenē esot gaļēdāji.
— Sivēnus regulāri pērku pie vienas audzētājas, reiz saku viņai, kāpēc gan nevar izveidot šķirni, lai cūkai būtu četri pakaļējie šķiņķi. Viņa brīnās — kāpēc? Lai katram bērnam tiktu pa vienam, jo to labāko gabaliņu grib katrs, bet tagad jādalās, — smaida Gunta.
Mammas saimniecībā izaug ne tikai cūciņas, bet arī dārzeņi laukā. Tie ir viņas pārziņā, puķu dobes nodotas meitai Līgai. Vienīgi savas mīļās dālijas Gunta apčubina pati. Lai arī meita ikdienā dzīvo un strādā Rīgā, atzinusi, ka pēc laika noteikti gribēšot dzīvot Kriškalnos. Tāpēc mammai ir dots uzdevums saimniekot vēl vismaz piecus gadus. Ikdienas darbos vairāk palīdz dēls Aigars, kurš apguvis mehanizāciju un teicami pārzina šo jomu, kā arī citus laukus darbus, tāpat savulaik tēvs, kurš nu jau vairākus gadus ir mūžībā.
— Kad uzcēlām māju un stādījām augļudārzu, man teica, lai neaizraujoties, jo vēlāk būs jāraud, kad nezināsim, ko ar ražu iesākt. Bet kaimiņš Staņislavs jau bija atvedis 17 ābelītes… Daļu nopostīja ūdensžurkas, un arī tagad pa kādai nozāģēta, bet āboli ir. Vairāk gan dusmojos par tām trakajām bumbierēm, no kurām nav nekāda labuma. Kas dīdīja tās stādīt! Tagad nozāģēt arī nevar, jo dod paēnu smilšu kastei, kur bērni spēlējas. Par dārza darbiem manējie saka — ja es varot, tad lai darot, ja nē, tad nē. Tomēr viss ir vajadzīgs, un tas ir pašu audzēts. Dārza darbos nereti mums “palīdz” stirnas, kas paretina stādījumus. Mežazvēri tik droši palikuši, ka nebaidās uzturēties cilvēku tuvumā. Arvien biežāk visādus brīnumus var redzēt. Šogad pat pirmo zosu baru manīju jau 13. februārī! Strazds pat atlidojis, un es viņam saku, ko tik agri, ka neviena kukainīša vēl nav, — stāsta aiviekstiete.
Tāpat kā putni ik pavasari, savējie “salido” pie Guntas ik brīvdienas. Kopā darbojas vairākas paaudzes, un tā ir iznācis, ka pagaidām ir dāmu pārsvars. Guntai ir trīs mazmeitas — Sigita, Iveta un Gundega, kā arī divas mazmazmeitas — Līna un Māra. Vecmāmiņai visas ir mīļas, un, kad atbrauc, rada lielu prieku. Gunta spriež, ka viss tik ļoti mainījies kopš laika, kad pašas bērni bija mazi. Tolaik bija daudz jāstrādā un nevarēja ilgi čubināties ar mazajiem. Nereti, kad atgriezusies no fermas, nezinājusi, pie kura darba vispirms ķerties — apkopt bērnu vai māju. Tagad ir citādāk un vecāki daudz vairāk laika pavada kopā ar bērniem.
Mazmazmeitas viņu uzrunā par Veco, bet tas izskan ar mazu bērnu mīļumu. Tā savulaik iesākusi teikt mazā Līna, jo ģimenē jau bija vecmamma un ome. Citi gan teic, ka neizklausās smuki, bet Gunta neiebilst. Galvenais, lai nav baba, un viņa taču esot veca! Kaimiņu bērniem Gunta gan ir vienkārši piena tante, jo tik daudz reižu iets pie viņas pēc piena un krējuma.
Teātri vairs negrib
Lai arī šķiet, ka lauku cilvēkam maz vaļas un lopi “piesien” pie mājas, Guntai savulaik paticis baudīt kultūras dzīvi. Ar kaimiņieni Ritmu ik pa laikam kādus pasākumus apmeklējušas. Tagad Ritmas vairs nav un arī pašai nav ne tik daudz patikas, ne spēka kaut kur doties. Kādreiz vēl kāds “parauj” līdzi, un rudenī kopā ar ģimeni bijis skaists brauciens vikingu kuģī pa Daugavu.
— Teātri gan vairs negribu. Nepatīk, un tas jau sākās, kad izrādēs vairāk izmantoja kantainas kastes, nevis dekorācijas. Vai tiešām nekur bez seksa ainām nevar? Pirms pieciem gadiem bērni jubilejā uzdāvināja biļeti uz izrādi “Vīnes meža stāsti”. Nu es domāju, ka būs man Štrauss un valši… Tāpēc vairs ne. Arī “Žurkas” izrādes vairs nebija tās, kas agrāk, — saka Gunta.
Toties viņa ir aizrautīga grāmatu lasītāja. Ik pa brīdim sameklē kaut ko savā grāmatplauktā un lasa atkal. Pirms laika ar tādu interesi izlasījusi Andreja Upīša “Zaļo zemi” un sajūsminās par romāna bagāto valodu, izlaižot lappuses par politiku. Skolas laikā gan šo grāmatu lasījusi ar lielu piespiešanos.
Jau daudzus gadus Gunta ir autobraucēja. Viņa atzīst, ka šī prasme apgūta vajadzības dēļ. Vispirms iemācījusies vadīt motociklu, jo ar to vajadzēja pārvietoties, strādājot sovhozā. Tad kārta bijusi automašīnai. Tagad viņa spriež, ka pašai vairs nevajadzētu sēsties pie auto stūres, jo gadi dara savu, bet pārvietoties vien kājām vairs nepietiek spēka. Tāpēc ikdienā pēc pirkumiem joprojām dodas savā auto, bet arvien piesardzīgāk. Līdzīgi ir ar citiem ikdienas darbiem — tāpat kā citi labi zinot un redzot, ko vajadzētu padarīt, bet labprāt daudz ko atliek vēlākam laikam. Ne viss ir jāpagūst, un visu var ar mēru.
Laimīgi tiek pie vārda
Dzimšanas diena Guntai vienā dienā ar vārdadienu. Kā tā iznācis? Viņa stāsta, ka vecāku strīda dēļ.
— Mamma bija salasījusies grāmatas un gribēja man likt vārdu Violeta. Tēvs bija tik ļoti pret, un abi tā sastrīdējušies, ka palikuši pie vārda, kāds būs manā dzimšanas dienā. Tā laimīgi ir Gunta. Otrs kristītais vārds man ir Brigita, bet dzīvē tas nekad nav lietots, — stāsta aiviekstiete.
Tas, ka dzīvē vienas jubilejas mazāk, Guntu nekad nav traucējis. Mamma smej, ka meita Līga gan vienmēr jutusies “apdalīta” — visiem jubilejās kārtīgi ziedi, bet viņai pa grāvmalām salasīti!
Šoreiz apaļā jubileja gan būs klusāka, bet savējie kopā sanāks. Viņas radu saime ir māsas ģimene ar trīs meitām un māsīca, kura mīt Īrijā. Ja ne klātienē, tad citādi sveicienus sūta visi. ◆
