“Staburaga” redakcijai piezvanīja Skrīveru kultūras centra direktore Baiba Dronka un pastāstīja par to, ka skolotāja Ināra Plakane vizuālās mākslas stundās skolēnus atved aplūkot te iekārtotās izstādes. Tā nav tikai bilžu paskatīšanās, allaž tiek uzdots arī kāds uzdevums.
A. Upīša Skrīveru vidusskolā ierodos vēlā pēcpusdienā, kad stundas jau beigušās. Taču vizuālās mākslas skolotāja Ināra Plakane vēl sastopama savā kabinetā. Te atnākuši arī skolēni — kāds iekavējis, grib palabot atzīmes, citam vienkārši patīk padarboties mākslas lauciņā. Bet mēs uz neilgu sarunu iekārtojamies klusākā stūrītī.
Ināra Plakane smaidot teic, ka nav skaitījusi, cik gadu ir vizuālās mākslas skolotāja, jo dara to, ko patīk darīt. Šo priekšmetu viņa māca 2.—9. klases skolēniem.
Katrs zīmē, kā prot
Kad atceros savus skolas gadus, katra mācību gada un ceturkšņa sākumā pirmajā tēlotāja mākslas stundā bija jāuzzīmē, kā pavadījām brīvlaiku. Jāteic, prieku tas nesagādāja. Lai arī mūsdienās vizuālās mākslas stundās jāapgūst daudz teorijas, skolotāja Plakane teic, ka ik pa laikam uzdod zīmēt arī par šādu tēmu un bērniem tas patīk.
Ar katra vecumposma bērniem strādāt esot interesanti. Nav tā, ka viņas vadītajās stundās bērni negribētu strādāt. Mazākie paņem vairāk enerģijas. Viņi ir aktīvāki, viņus grūtāk mobilizēt darbam, viņi arī ātrāk nogurst, taču uz vizuālās mākslas stundām nāk labprāt. Vaicāta, vai zīmēt var iemācīt jebkuru bērnu, Ināra Plakane atbild: “Ja bērni man saka, ka nemāk zīmēt, atbildu — visi māk zīmēt. Jautājums, vai tas, ko ir uzzīmējis, pašam ir pieņemams. Ir vecumposms, kad gribas zīmēt labāk, nekā var, tur arī rodas iekšējais konflikts ar sevi. Nevajag censties zīmēt kā Jānītis vai Anniņa. Katrs zīmē, kā prot, un, daudz strādājot, savas spējas var attīstīt. Van Gogs arī sāka gleznot tikai 30 gados. Jebkurā vecumā var sākt mācīties zīmēt un gleznot, jautājums, kāpēc to dara un kam to dara. Ja tas pašam sagādā prieku, tad ļoti labi.”
Skolotāja uzskata, ka visi bērni ir talantīgi, tikai vajag mudināt viņus darīt. Viņa novērojusi, ka bērniem, īpaši mazajiem, patīk lietas, ko viņi saprot. Piemēram, ja parāda Pikaso darbu kubismā, sākumā nemaz nepatīk. Kad par konkrēto stilu vairāk apguvuši, tad ir citādāk. Mazajiem modernisma stili liekas galīgi nepieņemami.
Nekautrējas teikt,
ko domā
Runājot par mācīšanas metodēm, Ināra teic, ka viņai kā vizuālās mākslas skolotājai svarīgi, lai bērni būtu ne tikai zīmētāji vai gleznotāji, bet lai viņiem būtu interese par mākslu. Tāpēc skolotāja, kad vien iespējams, savus skolēnus ved uz izstādēm Skrīveru kultūras centrā. Te bieži tiek eksponēti arī Latvijā ievērojamu mākslinieku darbi. Katra klase vismaz reizi gadā apmeklē kādu izstādi. Vispirms skolotāja izstādi apskata pati. Pirms uz to ved skolēnus, pārdomā, kādus uzdevumus dot, lai izstādes apmeklējums būtu jēgpilns. Skolēniem tiek sagatavotas darba lapas, kurās uzdevumi pielāgoti tēmai, kuru konkrētajā brīdī apgūst vizuālās mākslas stundās, piemēram, par glezniecības žanriem, krāsu mācību. Jaunāko klašu bērni dažkārt arī zīmē turpat izstādē. Tā kā vecāko klašu audzēkņi ir apguvuši vairāk teorijas, mācās izmantot mākslas valodu, tādā veidā tiek mudināti domāt par mākslu. Svarīgi, ka mākslinieki, kuru darbi izstādīti, saņem atgriezenisko saiti. Ne velti saka — ar bērna muti Dievs runā. Bērni pasaka savas domas, un viņiem vienalga, vai tas autoram patiks vai nepatiks, bet viņi tā patiesi domā. Dažkārt ar bērniem arī nofilmē video un aizsūta māksliniekam.
Raksta vēstules
Pēdējo reizi Ināra Plakane 3. klases skolēnus veda uz Ligitas Caunes darbu izstādi. Viņa veselības problēmu dēļ nevarēja ierasties izstādē. Skolotāja izdomāja, ka vajadzētu mākslinieci iepriecināt, un bērni rakstīja viņai vēstules. Latviešu valodas skolotāja pastāstīja, kā jāraksta vēstule, un iznāca tāda kā starppriekšmetu saikne. Bērni savas vēstules arī noformēja. Kad Skrīveru kultūras centra vadītāja Baiba Dronka māksliniecei veda gleznas, nogādāja arī šīs vēstules, par ko Ligita Caune bija patīkami pārsteigta un priecīga.
Skolotāja Ināra Plakane vienmēr pārdomā, kuru izstādi attiecīgās klases skolēniem apmeklēt, jo būtiski, lai no tās apskates būtu guvums. Kad esot bijusi mākslas plenēra darbu izstāde, 8.—9. klases skolēniem vajadzēja izraudzīties sev tīkamo gleznu, aprakstīt to un internetā atrast vairāk informācijas par konkrēto mākslinieku.
Izjūtas atklāj mūzikā
Pašlaik Skrīveros apskatāma fotoizstāde “Durvis”, un varbūt, ka uz to izdosies aizvest vecāko klašu skolēnus un uzdot rakstīt filozofiskus pārspriedumus. “Varbūt tas ir mazliet subjektīvi, ka izvēlos, uz kurām izstādēm iet, bet es gribu, lai būtu ieguvums, lai redzētais saskan ar apgūstamo tēmu, lai man ir, ko teikt, un lai viņiem ir, ko teikt, lai aplūkotais paliek atmiņā, lai to var izmantot turpmāk stundās. Nav būtiski, vai apskatāmo darbu autors ir profesionāls mākslinieks vai amatieris,” saka Ināra Plakane, kura arī pati glezno.
Izstādēs allaž ir interesanti novērot skolēnus. Dažkārt tas skolotājai sagādā negaidītu pārsteigumu. Ar sajūsmu viņa atceras kādu izstādes apmeklējumu pirms dažiem gadiem. Uz to viņa bija aizvedusi vecāko klašu skolēnus. Kāda meitene esot piesēdusies pie klavierēm un savas izjūtas par redzēto atklājusi mūzikas skaņās. Izstāžu zālē skolotāja ar skolēniem uzkavējās ilgāk, nekā bija iecerēts. “Nemaz negribējās doties projām. Gleznas, mūzika… Tas bija tik skaisti un saviļņojoši,” saka skolotāja Ināra. ◆
