Šajā vīrā vienlaikus mājo gan neizmērojams gara spēks, gan maigums un romantisms, kas savijies ciešā pīnē. Ja par viņa dzīvi uzņemtu filmu, tā būtu melodrāma ar aizraujošu piedzīvojumu un trillera cienīgiem elementiem. Kāds varbūt teiktu — tas ir izdomājums, tā dzīvē nenotiek! Taču aizkrauklieša Aleksandra Tautvida dzīve ir apliecinājums tam, ka likteņa spēles reizēm pārspēj pat visaizraujošāko kino.
(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
Dzīves paralēles
Tad ir sarunas, sarunas, nebeidzamas sarunas. Kā bija veidojusies Stases dzīve? Laikā, kad Stase ar Aleksandru iepazinās tehnikumā, viņa dzīvoja pie kādas attālas radinieces, kura bija draugos ar čekistiem. Kad Stasei draudzene no skolas atnesa Aleksandra atvadu vēstuli, viņa pēc tās izlasīšanas sāka skaļi raudāt. To izlasīja arī radiniece, taču Stase viņai to izrāva no rokām un iemeta vēstuli ugunī. Tas gan viņai netraucēja paziņot čekistiem, ka viņas brāļameita draudzējas ar bandītiem. Stase gan noliedz, ka viņa vēstules dēļ kāds būtu pratinājis, par ko gan Aleksandrs nav īsti pārliecināts. Pēc vēstules saņemšanas viņa vairs tehnikumu neapmeklēja. No radinieces aizbrauca uz dzimto Marijampoli. Vēlāk Stase izmācījās par arhitekti. Viņa tāpat kā Aleksandrs apprecējās 1960. gadā. Saskatījās ar vietējo mērnieku, ar kuru labā saskaņā nodzīvoja 25 gadus. Vīrs nomira ar nieru kaiti. Otrreiz viņa vairs neapprecējās. “Nesaprotu, kā tāda sieviete kā Stase vairs neizgāja pie vīra?” stāstot par viņu, nesaprašanā ir Aleksandrs.
Stases ģimenē ir dēls un divas meitas, kuras tāpat kā Aleksandra meitas ir skolotājas. Viena meita dzīvo Vācijā, otra — ar Stasi. Viņa slimības dēļ kļuva invalīde un skolā vairs nevarēja strādāt. Ar mammas palīdzību meita tālmācībā izmācījās par arhitekti un tagad strādā vietējā birojā.
Dēls ar ģimeni, kā arī Stase dzīvo Panevēžā atsevišķā mājā.
Ierauga raidījumā
Šķiet, paši eņģeļi nobruģēja ceļu, lai notiktu Stases un Aleksandra satikšanās. Stase pēc tikšanās ar Aleksandru atklāj — bijusi pārliecināta, ka piepildījies Aleksandra atvadu vēstulē rakstītais paredzējums un viņš vairs nav dzīvs — katru gadu mirušo piemiņas dienā viņa iededza vienu svecīti par Aleksandru. Jaunības dienu mīlestība dzīvoja viņas sirdī un nebija izgaisusi.
Tieši todien, kad televīzijas raidījumā “Meklē” rādīja sižetu ar Aleksandra stāstījumu par jaunības dienu mīlestību, Stase bija atgriezusies no slimnīcas, kurā bija pavadījusi pusgadu. Viņu palaida uz mājām nomirt — teic Aleksandrs. Un vajadzēja sagadīties tieši tā, ka Stase, ienākusi istabā, ieslēdza televizoru un redzēja beigu kadrus raidījumam, kuros Aleksandrs lūdza ikvienu, kuram ir zināms kaut kas par Stasi, dot televīzijā kādu ziņu. Tas viņai bija kā dzīvības eliksīrs un tajā pašā laikā emocionāls satricinājums — arhīvā viņa šo ziņu noskatījās tikai nākamajā dienā. Taču, ja arī viņa nebūtu šo ziņu dzirdējusi, viņai to būtu pastāstījusi jaunības dienu draudzene no tehnikuma laikiem, kura Stasei piezvanīja nākamajā dienā. “Stase, tevi Aleksandrs meklē!” Es zinu un jau piezvanīju uz televīziju!” atteica viņa.
Dzintara sirsniņa — apliecinājums mīlestībai
Un nu jau ceturto gadu viņi mēro ceļu viens pie otra. “Vai tiešām jau tik daudz laika pagājis?” izbrīnīts ir Aleksandrs, kad mēģinām sarēķināt, cik laika jau pagājis no viņu atkalredzēšanās pēc 65 gadiem. Un tad viņš uzskaita svarīgākos notikumus, kurus abi pavadījuši kopā — atpūtušies pie jūras, izbraukājuši Stases jaunības dienu takas, priecājušies Aleksandra mazmeitas Vidagas kāzās, pabijuši tehnikuma jubilejā, pēc gada piedalījušies vēl vienā Lietuvas televīzijas raidījumā “Meklē”, pērnā gada nogalē Rīgas kultūras pilī “Ziemeļblāzma” vēl nodejojuši “Latvenergo” ballē.
Taču Aleksandra uzvalka kabatiņā vairs nav dzintara gabaliņa, ko viņam jūra bija devusi kā zīmi, ka Stase ir dzīva. Meistari viņam no tā izgatavoja kulonu sirsniņas formā, ko viņš uzdāvināja Stasei kā apliecinājumu viņu mīlestībai.
Sagaida ar ziediem
Kas tas ir — iesēžos automašīnā un divarpus stundās esmu pie Stases, teic Aleksandrs. Caur Neretu un Suvainišķiem visur ir asfalts, kādreiz braucu caur Taurkalni, bet tur slikts ceļš. Bet, kad jūs redzat Aleksandru pērkam lielu ziedu pušķi, tad ziniet — ciemos brauks Stase. Viņai līdz Aizkrauklei ir ļoti ērti atbraukt — ar autobusu līdz Rīgai, pēc tam līdz Aizkraukles dzelzceļa stacijai, kur viņu sagaida Aleksandrs.
Vienā no Stases ciemošanās reizēm Aizkrauklē apciemoju viņus Aleksandra mājā. Viņi abi iznāca pretī, mulsi smaidot, un bez vārdiem bija skaidrs: viņu pasaule ir tik stabila, ka neko jau daudz nevajag — tikai paņemt vienam otru aiz rokas. Pēc tam Stase vedina uz dārzu un rāda, kādas puķes atvedusi no Lietuvas un šeit iestādījusi, bet Aleksandrs par viņu “sūdzas”, ka nevarot nemaz pie miera dabūt. Vēl kādā citā reizē viņš stāsta: “Es jau esmu “slinks”, bet Stase gan ir neapturama!”
Noglāsta Stasei vaigu
Šis gads Stasei iesācies ar veselības problēmām, tāpēc klātienē iznāk retāk tikties, taču tas nenozīmē, ka viņi neredzas. Aleksandrs ar Stasi sarunājas katru dienu skaipā. Vienā no šādām reizēm biju klāt, kad Aleksandrs beidza sarunu un noglāstīja ekrānā Stasei vaigu.
Aleksandra mazmeita Vidaga, kura ir šī stāsta ierosinātāja, teic, ka vectētiņš agrāk bijis skarbāks un nopietnāks, bet tagad kļuvis saulaināks un romantiskāks. “Ir tik mīļi redzēt, kad tev pretī nāk divi smaidīgi cilvēki baltām galvām, sadevušies rokās kā mazi bērni,” saka mazmeita.
***
Es nezinu, kā izmērīt mīlestības lielumu un stiprumu, bet zinu tikai to, ka tas nav mērāms attālums kilometros, tā nav skaitāma klātbūtnes stundās. “Mīlestība — tā ir dvēsele divos ķermeņos!”
(Aristotelis)
