Daudzi aizkrauklieši un pilsētas viesi bijuši kafejnīcā “Panna”. Uzņēmums pērn filiāli atvēra arī Koknesē, līdz ar to palielinājies darbinieku skaits, teju dubultā audzis ēdienu klāsts. Ja uzņēmumu salīdzinātu ar kuģi, tad tā saimniece ir kapteinis, bet Līga Apsīte — stūrmanis un bocmanis vienā personā. Jau astoto gadu kuģis “Panna” stabili peld ar ražošanas daļas vadītāju Līgu pie tā stūres. Savu pieredzi audzējusi lēni un pacietīgi — sākot no arodskolas, tad vairākus gadus Daudzeses pamatskolas virtuvē.
Mērci paslēpa zem gultas
Līga dzimusi Madonā. No tās puses ir arī viņas tētis, bet mamma — daudzeviete. Lieku Līgai atcerēties, kad pirmo reizi ēdiens viņai kļuva par ko vairāk kā tikai ikdienas nepieciešamību, lai uzturētu dzīvību ķermenī.
— Kad beidzu 9. klasi, skolotāja mums iedeva 2. klasē rakstītos sacerējumus par tēmu “Par ko kļūšu”. Es savā sacerējumā biju rakstījusi — būšu pavāre. Biju pat aizmirsusi par to, bet dzīvē tā sanāca, ka citā profesijā nekad neesmu strādājusi. Bērnībā gan krāju ēdienu receptes. Izgriezu tās no žurnāliem, līmēju mapītē. Vienu tādu vēl nesen atradu. Dažādu salātu, bet pārsvarā saldo ēdienu. Atceros, reiz mamma bija kaut kur aizbraukusi, un man vajadzēja kaut ko pagatavot. Izvārīju kartupeļus, gatavoju mērci, bet tā man nesanāca. Biju noskatījusies, kā mamma to gatavo, bet visa vienos kunkuļos. Atbrauca mamma, un es pannu paslēpu zem gultas. Bija kauns rādīt. Pēc pamatskolas iestājos Rīgas kooperatīvajā arodskolā un mācījos par pavāri kulināri.
— Pirmā darbavieta bija skola?
— Manos 47 dzīves gados bijušas tikai divas darbavietas — Daudzeses pamatskola un kafejnīca “Panna”. Vispirms gan biju pavāre kolhoza ēdnīcā. Barojām lauku brigādes. Tas bija deviņdesmito gadu sākums. Strādājām divatā, un mani kā jauno sākumā baidījās laist pie katliem. Bet pieredze man jau bija, jo skolas laikā praksē biju Latvijas Valsts konservatorijas (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija — aut.) virtuvē. Pārsvarā gatavoju gaļas ēdienus. Toreiz populāras bija šniceles.
— Nereti, jaunībā izbaudot Rīgas labumus, tur arī paliek.
— To esmu teikusi saviem bērniem un, atskatoties uz savu dzīvi, secināju, ka Rīgā tomēr dzīve ir citāda nekā mazā lauku miestiņā. Iespējas lielākas, un tāpēc mēģinu viņus bīdīt ārā no laukiem. Lai pēc tam, kad izmācījušies, atgriežas. Mani gan Rīga toreiz nevilināja, pat nepatika. Diendienā braukt, drūzmēties. Toreiz arī nedomāju šajā virzienā. Mammai bija liela saimniecība — buļļu ferma — ap trīs simtiem lopu. Katru nedēļas nogali braucu viņai palīgā. Mamma man iemācījusi darba tikumu. Paldies viņai par to!
— Ģimenē bijāt vienīgais bērns?
— Vecākā. Ir vidējā māsa, un bija brālis. Viņš pirms četriem gadiem aizgāja mūžībā. Man ir divi pieauguši dēli. Abi tehniski cilvēki, ar ko arī saista savu ikdienu. Ir jau arī mazmeitiņa.
Galdi klāti simts kāzās
— Atgriezīsimies pie ēdiena gatavošanas. Darbs Daudzeses pamatskolā. Ko tas nozīmēja?
— Par ēdnīcas vadītāju tur nostrādāju deviņpadsmit gadus. Tas nozīmē būt sagādniekam, kārtot visas “papīru lietas”, ēdienu receptes, kalkulācijas. Tomēr manī visu laiku bija sapnis, varbūt arī iekšējs spīts pēc augstākās izglītības. Gāja gadi, auga bērni, un 34 gados sapratu — ja dzīvē neko nemainīšu, tad Daudzeses pamatskolas virtuvē palikšu līdz pensijai. Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, iegūstot bakalura grādu — Inženieris Pārtikas un dzērienu tehnoloģijā. Principā varēju strādāt ražošanā, piemēram, piena, gaļas kombinātā, bet paliku pie ēdiena gatavošanas.
— “Pannas” saimniece Ingūna Grandāne atrada Līgu vai Līga pati pieteicās “Pannā”?
— Kafejnīca toreiz darbojās trešo gadu, darba apjomi pieauga. Uzņēmuma vadība pieņēma lēmumu — uzaicināt darbā profesionālu tehnologu, kas palīdzētu vadīt ražošanas procesu. Mani ieteica Ingūnas Grandānes brālis, mans klasesbiedrs. Pieredze man bija, jo, arī strādājot skolā, nereti klāju banketu galdus. Ja skolā bija sava rutīna, tad šajā darbā, esot ražošanas daļas vadītājai, par tādu nevar sūdzēties. Esam uzklājušas galdus ap simt kāzām, kas vien jau ir izaicinājums. Jāvada trīsdesmit piecu darbinieku liels kolektīvs, kas man ir arī nemitīgs mācīšanās process.
Mājās ledusskapis tukšs
— Kāda bija pirmā diena “Pannā”?
— Lai iejustos, sāku ar kefīra liešanu glāzēs un trīcēja rokas. Izjutu satraukumu par atbildību, kas man uzticēta.
— Jūs arī esat tā, kas izdomā jaunas ēdienu receptes?
— Ingūna nāk ar savām idejām, es lieku kopā, kalkulēju. Eksperimentējam. Ir bijuši ēdieni, kuri mums abām garšo, bet kafejnīcas klientiem nepatīk. Aizkraukliešiem joprojām atzītākie ēdieni ir gulašs, karbonāde. Mēģinām, radinām pie kā netipiska, klājot arī banketu galdus, un līdzās rasolam piedāvājam ko atšķirīgu. Paradumus lauzt grūti, un klienti paliek pie klasikas.
— Gatavot ēdienu cilvēkam — tā ir arī liela atbildība.
— Jaunu pavāru, vismaz Aizkrauklē, nav. Profesionālajā skolā mani aicina uz eksāmenu pieņemšanu. Redzu, cik ir mācījušies, bet teju neviens no viņiem pat neplāno strādāt šajā profesijā. Esmu jauniešiem jautājusi — strādāsi par pavāru? —, biežākā atbilde ir “nē”. Tāpēc uz “Pannu” par mācekļiem atnāk strādāt cilvēki, kam iepriekš darbs ar ēdiena gatavošanu nav bijis saistīts.
— Ir bijusi doma arī par savas kafejnīcas atvēršanu?
— Kafejnīcas gluži nē, bet esmu domājusi par mazu ražotni, piemēram, desu gatavošanu, kurā apstrādātu medījuma gaļu. Daudz par to domāju, bet vēl nevaru saņemties un sākt.
— Pamazām esam nonākuši pie jautājuma — kas garšo Līgai?
— Mana ikdiena nav iedomājama bez gaļas. Ja neapēdīšu šķēli gaļas, liekas, ka neesmu ēdusi. Medījuma gaļa ir starp iecienītākajiem ēdieniem. Agrāk, kad brālis un arī dzīvesbiedrs gāja medībās, to biežāk gatavoju.
— Šis laikam nav tas “kurpnieks bez kurpēm” gadījums, un Līgai mājās patīk gatavot.
— Kad strādāju skolā, mājās biju ap pulksten trijiem dienā. Daudz brīvā laika, un tad arī gatavoju. Papildus vēl pēc pasūtījuma cepu tortes — lielas, pa visu paplāti, ap pieciem kilogramiem. Bet tagad mājās man ir tukšs ledusskapis. Man patīk sev atklāt ko jaunu, un nesen pagatavoju fokačas maizītes. Tas ir itāļu ēdiens. Izlasīju recepti, bet sastāvdaļu daudzumus nekad nemēru, lieku visu kopā “uz aci”. Ļoti labi sanāca. Darbā gan ir kalkulācijas un precizitāte.
Draugos ar ģitāru
— Katram arodam piemīt “profesionālais kretīnisms”. Jūs vienmēr visur vērtējat, kā ēdiens pagatavots?
— Kādreiz varēju vienkārši paēst, nevērtējot. Jo lielākas prasības darbā, jo vairāk ievēroju trūkumus citās vietās. “Acis ganās” apkārt — vēro, vērtē. Ēdiena gatavošanā kļūdu ir daudz. Protams, trūkumus saskatu vispirms un lielu daļu attiecinu uz sevi, uzdodot jautājumu — vai manā uzņēmumā šīs kļūdas netiek pieļautas?
— Nācies klāt galdus arī augstiem viesiem?
— Kad strādāju skolā, gatavoju pusdienas prezidentam Valdim Zatleram. Tad gan bija satraukums, kad tuvumā, virtuvē stāv miesassargi. Bija speciāli ēdieni, ne gluži tas, ko bērni ikdienā ēd, bet arī nekas īpašs — otrais ēdiens, deserts, kafija. Arī “Panna” ēdināja bijušo prezidentu Raimondu Vējoni. Ēda un slavēja.
— Vai ikdienā atliek laika arī kam citam?
— Ja ir laiks, cenšos ceļot un, pirms stājās spēkā ceļošanas aizliegumi, paspēju aizlidot uz Ēģipti. Pagājušajā gadā atvaļinājumā nedēļu biju Vācijā. Kad strādāju Daudzeses skolā, dziedāju korī. Ja pašreizējā darbā būtu vairāk laika, atsāktu dziedāt. Tā kā laika nav, dziedāšanu aizvietoju ar ģitāras spēlē-
šanu. Skolas gados patika, kā viena skolotāja spēlēja, un kopš tā laika gri-
bējās iemācīties spēlēt pašai. Pirms gada tas izdevās. Iedvesmojos no kāda cilvēka, kurš piedalījās konkursā “Klusie ūdeņi”. Tas man deva stimulu — nedēļas laikā Rīgā sameklēju kursus, nopirku ģitāru un trīs mēnešus mācījos. Pašlaik tik savējiem šo to paspēlēju, bet mācos joprojām. ◆
