(7. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. janvāra numurā.)
Samelo ārstiem
Varbūt kāds cits, saņēmis invaliditātes apliecību, būtu baudījis mierīgāku dzīvi, bet Aleksandrs teic, ka viņš taču bija atbildīgs par ģimeni un kā invalīds nekādu nopietnu darbu nedabūtu. Kā vēstī ieraksts darba grāmatiņā, 1967. gada 28. aprīlī viņš tika pieņemts darbā Pļaviņu hidroelektrostacijā par dežurējošo mašīnistu. Tur viņu sagaidīja atplestām rokām, jo viņš bija augstas klases speciālists — 8. kategorijas elektriķis, piedalījies divu elektrostaciju celtniecībā, pašmācībā apguvis turbīnu darbību. Pirms stāšanās darbā gan vajadzēja atnest izziņu, ka ar veselību viss kārtībā. Redzot stalto puisi, ārsti viņu arī daudz neizprašņāja, Aleksandrs stāstīja, ka ar veselību vispār nav nekādu problēmu, un ārsti noticēja viņa “pasaciņām”. Sirds toreiz strādāja kā pulkstenis, un ko gan viņam vairāk vajadzēja!
Aleksandram pirmie divi mēneši aizritēja kā māceklim, bet trešajā viņš sāka strādāt patstāvīgi par mašīnzāles dežurantu. Darbs gan nenozīmēja laisku sēdēšanu pie galda, visu laiku bija jābūt kā uz adatām. Mašīnzāle vien bija 200 metru garumā, turklāt piecu stāvu augstumā, vajadzēja zināt par ikvienu iekārtu, lai viss darbotos bez problēmām. Tiesa, maiņā strādāja pieci cilvēki.
Sākumā Aleksandrs dzīvoja pie sava bijušā kolēģa, bet sieva ar bērniem Vesetā.
Tā kā darbs bija maiņās, viņš vēl pusslodzi strādāja poliklīnikā par elektriķi (toreiz visiem ārstiem sataisījis arī elektrību mājās). Pēc astoņiem gadiem viņu pārvilināja uz vairumtirdzniecības bāzi, tur ar vēl diviem kolēģiem no hidroelektrostacijas viņi apkalpoja visu vairumtirdzniecības bāzi. Ja vajadzēja, gāja palīgā arī izkraut preču vagonus. Bija laba alga, bija prēmijas.
Kā mierīga upe
Kad Olga ar meitām pārcēlās uz Aizkraukli, pirmos četrus gadus ģimene mitinājās divās istabiņās barakā, pēc tam viņiem piešķīra četristabu dzīvokli mājā pie veikala “Daugaviņa”. Aleksandrs vairākkārt uzsver, ka viņš Olgu apgādājis ar visu, ko vien viņa vēlējusies. Tāpat viņš piebilst, ka Olga bijusi ļoti skaista arī novecojot. Un nespēj vien nobrīnīties, cik viņa bijusi līdzīga Stasei! Viņa gan pati par to nekā nezināja, jo Aleksandrs neko nebija stāstījis. Sieva bija čakla, taupīga, pabeigusi šūšanas un piegriešanas kursus. Vēl tagad skapī ir viena ļoti skaista kleita, ko šuvusi Olga. “Ja mēs ko darījām, tad iespēju robežās vienmēr divatā,” saka Aleksandrs.
Prieku ģimenē raisīja meitas. Viņas abas izmācījās par skolotājām — vienā gadā beidza toreizējo Latvijas Valsts universitāti. Aleksandra laulības dzīvi varēja salīdzināt ar mierīgas upes plūdumu, tiesa, gadījās arī pa kādai krācītei, kuras Aleksandrs veiksmīgi apgāja, jo Olgai savulaik bija solījis: “Es tevi nekad nepametīšu.”
Moka murgi
Taču kopdzīves sākums Aleksandram nemaz tik viegls nebija. “Es pats sevi laikam biju nolādējis. Toreiz, kad pirmo reizi muku no Lietuvas zemes, es to noskūpstīju un teicu: ja ir Dievs vai velns, lai ņem manu dvēseli, tik atstāj Stasi dzīvu! Es viņu mīlēšu visu mūžu!” stāsta Aleksandrs.
Stases acis viņam nav devušas mieru. Pirmajos laulības gados viņu mocīja murgi — viņš sapņos redzēja, ka ar Stasi katrs stāv savā upes krastā un meiteni vajā čekisti. Reiz naktī viņš skaļi iebļāvies: “Stase, bēdz!” Olga uztrūkās no Aleksandra kliedziena, viņš sameloja, ka sapnī redzējis kaimiņos nomocīto meiteni. Vēlāk murgi mitējās, pierima arī atmiņas, jo prātu aizņēma ģimenes rūpes.
No jauna
piedzimis
2000. gadā, kad Aleksandrs vēl strādāja hidroelektrostacijā, viņu piemeklēja infarkts. Pusnemaņā nogulējis divas — trīs stundas, viņš no rīta nodeva maiņu un devās uz slimnīcu. Viņu aizveda uz Rīgu, un pēc izmeklējumiem konstatēja, ka saniķojusies sirds — vajadzīgi stenti. Sākumā ielika trīs, pēc laika bija nepieciešams ceturtais. Ārsti toreiz nebeidza brīnīties, kas Aleksandram par sirdi, stents bija nepieciešams zīmuļa resnumā. Ārsti vēl noteica, ka tik retam gadījumam jāliek sudraba. Viņiem gan nācās krietni nopūlēties, kamēr tas sāka darboties. Aleksandrs stāsta, ka tobrīd jutis sevī ielīstam ugunīgu spēku. Bijusi sajūta, ka piedzimis no jauna. “Es līdz stacijai palēkdamies aizgāju,” viņš atceras. Pēc operācijas viņš darba gaitas vairs neturpināja un 70 gadu vecumā no hidroelektrostacijas devās pensijā.
Kopā nodzīvo
50 gadu
Aleksandrs kopā ar Olgu nodzīvoja 50 gadu. Ne reizi pa šiem gadiem viņi nebija viens uz otra pacēluši balsi. Visu izrunājuši. Viņš stāsta, ka viņu dzīvei laikam eņģeļi stāvējuši klāt. Divas reizes piedzīvotas tādas avārijas, ka abu dzīvību izglābušas tikai pāris sekundes. Pirmoreiz, braucot ar automašīnu pa šoseju no Viļņas uz Daugavpili, abās pusēs pletušies līdzeni lauki, priekšā tik bijis neliels krūmu pudurītis, un tieši aiz tā bija paslēpies milzīgs mežakuilis, kurš kā pašnāvnieks izlēca tieši Aleksandra mašīnas priekšā un trāpīja pa vienu lukturi, pats aizlidoja 50 metru attālumā, un arī mašīna aizlidoja apmēram tikpat tālu. Mašīna burtiski bija kļuvusi pāris centimetru īsāka, jo tikusi saplacināta. Automašīnas noslīdēšanu no uzbēruma glāba tikai Aleksandra autovadīšanas prasme. Otrreiz kritiska situācija izveidojās, kad pie Ikšķiles sprāga aizmugurējā riepa, automašīna sāka virpuļot kā vilciņš, pārbrauca pāri drošības zonai un iebrauca pretējā braukšanas joslā. Laime, ka tobrīd pretī nebrauca neviena automašīna.
Olga mūžībā aizgāja 2011. gadā. Aleksandrs gan uzskata, ka Olgu varēja glābt, ja laikā būtu ieradusies ātrā medicīniskā palīdzība. Viņa nesen bija atgriezusies no slimnīcas, kur līdz galam nebija izārstēts plaušu karsonis. Olga bija ļoti vārga, un mājās viņu piemeklēja insults. Aleksandrs aizvedis viņu ar automašīnu uz ātrās medicīniskās palīdzības punktu, vēl dabūjis rājienu, ka neizsaukuši ātro palīdzību. Diemžēl tā ieradās pēc nepilnas stundas. Uz Rīgu vest Olgu jau bija par vēlu, aizveda uz Jēkabpili, kur viņa pēc divām dienām nomira.
Bija noslēdzies kāds posms Aleksandra dzīvē — aizsaulē pavadīts mīļš, uzticīgs draugs. Olgas atspulgs turpināja tālāk dzīvot bērnos un mazbērnos. Bet Aleksandrs jutās kā no laivas izmests un nekur nerada mieru.
(Turpmāk vēl.)
