Savu uzvaras gājienu pasaulē turpina koronavīruss, arī Latvijā jau ir vismaz seši inficējušies cilvēki. Ņemot vērā situāciju, Eiropas valstis pastiprinājušas kontroli uz robežām, kur dežurē policisti. Galvenokārt pārbauda dokumentus, lai gan grūti pateikt, kā tas var mazināt slimības izplatības risku, jo cilvēku veselību jau neviens nenosaka. Uzmanību, visticamāk, pievērš tikai tad, ja cilvēks patiesi neizskatās vesels, tāpēc nav izprotamas šādas pārbaudes, jo vīrusam jau dokumentu nav.
Šis ir aktīvais laiks, kad cilvēki apmeklē slēpošanas kūrortus, un Itālija izrādījusies vieta, kas apvieno gan slēpošanu, gan augstu saslimstību. Tikai tagad būtiski ierobežota iespēja apmeklēt vairākus Itālijas reģionus, lai gan to, visticamāk, vajadzēja agrāk. Tomēr joprojām ir individuālie ceļotāji un tūrisma firmas, kas nav atcēlušas plānotos braucienus, jo tajos ieguldīta nauda. Cik var lasīt sociālajos tīklos, tādu netrūkst, un cilvēki ir nepatīkamā situācijā, jo slēpošanas kūrortu apmeklējums nav lēts prieks, bet zaudējumus nāksies segt no savas kabatas. Arī citiem cilvēkiem gaidāmā atpūta pārvērtusies nepatīkamā piedzīvojumā, tomēr, ja kādam jāpieņem lēmums — braukt vai tomēr nebraukt, visbiežāk izšķiras par pirmo, jo, ja ar ko neesam saskārušies, nedomājam, ka ar mums vai citiem var notikt kas slikts.
Vissliktākais šajā situācijā ir panika un bailes, kas iesēta cilvēkos. Arī bērni cītīgi lasa ziņas par koronavīrusu un skaita saslimušos, ar bažām uzņemot katru vēsti. Tā vien šķiet, ka drīz citu ziņu nebūs! Baiļu izjūtu mēģinām maskēt ar humoru, bet nekur jau tā sabiedrībā nezūd. Ir kaut kas jauns un bīstams, tāpēc aizmirstam par jau esošajiem draudiem, kas varbūt ir pat lielāki.
Iespējamā saslimšana ietekmē ne tikai atpūtniekus, bet arī politiku, jo izskanējis pieņēmums, ka tādēļ būs jāpārceļ pat Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, un tas varētu būt nepatīkams brīdis politiķiem, kuri jau tām ieņēmuši “zemo startu”. Partijas izvirzījušas savus kandidātus, bet gan jau vēl kāda kārts pietaupīta, un domāju, ka pārsteigumu netrūks. Jācer gan, ka pozitīvu, jo līdzšinējie notikumi liecina — pie varas tikt politiķi prot, bet, ko ar to iesākt, tomēr nezina. Neapšaubāmi, politikā un vadībā jāiet jauniem cilvēkiem. Gan gados, gan domāšanā. Tomēr bieži partiju izvirzītās lokomotīves tādas izkārtnes vien ir, un visu turpina grozīt ēnā palikušie kardināli. Līdz šim zināmi seši Rīgas mēra kandidāti, un liela daļa diemžēl jau ar apšaubāmu reputāciju.
Kā neapturams kuģis valdībā uz priekšu turpina virzīties administratīvi teritoriālā reforma, un Saeima jau otrajā lasījumā atbalstīja tās likuma nosacījumus. Pārmaiņu paredzēts daudz, bet tikpat ir neatbildētu jautājumu. Nesaņemot atbildes, neapmierinātība tikai pieaug, un arvien skaļāk izskan protesti. Akcijas notiek gan Rīgā, gan reģionos, jo vislielākais cilvēku sašutums ir par to, ka viņus neuzklausa, it kā tikai Rīgā viss būtu zināms labāk nekā tiem, kuru novadus tas skar.
Ja iepriekš reformu sabiedrībā noliedza pilnībā, tagad daudzi novadi tomēr atzīst, ka tā ir vajadzīga. Tikai kāda. Ne jau mākslīgi veidota. Dzīvē viss mainās, arī teritorijas. Šī iemesla dēļ, visticamāk, pirms ķerties pie novadu robežu grozīšanas, vajadzēja pārskatīt tās pilsētām un pagastiem. Turklāt bez lielas ažiotāžas var noteikt, cik lieliem jābūt novadiem, ar cik iedzīvotājiem un kas tiem jānodrošina, lai nav tā, ka novads ir tikai tāds nosaukums bez satura. Ja šie kritēriji netiek izpildīti, jāapvienojas. No tā, ka izveidos jaunus novadus, tajos nebūs vairāk pakalpojumu un iespēju. Ja nebūs cilvēku, nebūs ne skolu, ne ārstniecības iestāžu, un administratīvā reforma vien to ietekmēt nevar.
Var jau domāt, ka, pievienojot mazu lielajam, abi attīstīsies vienādi. Tā nebūs, un nomales izmirs vēl vairāk. Jau tagad daudzi pagasti zaudējuši savu identitāti un iniciatīvu, salīdzinot ar novada centru. Tāpēc atbalstu to, ka mazie novadi arī turpmāk vēlas strādāt patstāvīgi vai kopā ar līdzvērtīgiem, nevis pievienojas lielajām pilsētām, jo tādējādi cilvēkiem ir interese domāt par savas vietas attīstību. Lielā apvienībā mazs pagasts lielākoties kļūst tikai par teritoriju ar savu nosaukumu.
Eiropā sācies jauns migrācijas vilnis, kad Turcija paziņoja par robežu atvēršanu uz Eiropu. Tas vissmagāk šobrīd skar Grieķiju, kur policisti bēgļus uz robežas attur pat ar asaru gāzi un ūdens lielgabaliem. Savukārt Turcijas policija paziņojusi, ka neļaus nelegālajiem imigrantiem atgriezties valstī. Turcija, kurā jau uzturas aptuveni 3,6 miljoni sīriešu bēgļu, apgalvoja, ka tā bijusi spiesta atvieglot robežkontroli, jo nesaņem pietiekamu atbalstu bēgļu uzturēšanai un pieprasījusi lielāku palīdzību no Eiropas Savienības šajā jomā.
Šobrīd neviena valsts un to apvienības nevar tikt galā ar šo krīzi. Savulaik iedragātais miers pārvērties haosā, un paies ilgs laiks, līdz bēgļu zemēs iestāsies miers un valstīs būs vērojama stabilitāte. Eiropa gan sen ir kā cilvēku sapņu zeme, domājot, ka vajag tikai tur nokļūt, lai dzīvotu cepuri kuldams. Tādu laimes stāstu netrūkst, bet to nevar teikt par visiem. Kaut kad jau plīsīs arī šis burbulis, jo neviena Eiropas valsts nevar bezgalīgi uzņemt iebraucējus, kuri ienes savas pārmaiņas un ne vienmēr pozitīvākās. Šādu spiedienu ilgstoši nevar izturēt nevienas valsts ekonomika.
Pagājusī nedēļa noslēdzās ar patīkamu notikumu — Starptautisko sieviešu dienu 8. martā. Godā celta un pelta, svītrota no brīvdienu saraksta, bet tomēr neizskaužama. Grūti iedomāties citu atzīmējumu dienu, kas pastāvējusi cauri laikiem, valstīm un varām. Kaut arī ir svētki, kad godinām mātes un ģimenes, visas sievietes pelnījušas apsveikumus, un ir prieks tos saņemt.
Lai arī pavasaris šogad iestājies krietni agrāk, 8. marts ir diena, kas saistās ar pavasara ziediem tulpēm, un arvien vairāk dienas piepilda gaisma. Pagājusī nedēļa gan bija bagāta nokrišņiem un vējiem, bet sinoptiķi turpmāk sola saulainākas dienas.
