Iesaka Inga Rieksta-Riekstiņa, Ogres Vēstures un mākslas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste
Nelielajā un draudzīgajā Neretā uz kultūras nama skatuves kāpa Vestards Šimkus, un koncerts “Mana dzīve mūzikā” sava personiskuma dēļ izvērtās par neaizmirstamu piedzīvojumu, kas vēl ilgi atbalsosies manā atmiņā.
Pianists dalījās ar stāstu par savām mācību gaitām Losandželosā, Spānijā, Minhenē un muzicēšanu dažādās valstīs. Stāstījumā par mūziku tika ievīti hamburgeri, salauzts krēsls, nesteidzīgas maltītes Francijā, mūžīgais novembris Norvēģijā un pārsalšana Grieķijā. Tā kā Vestarda saknes ir Kurzemē, koncertu viņš iesāka ar tautasdziesmu “Pūt, vējiņi!” savā aranžējumā, kas jau lika sirdij notrīsēt.
Uz sarkanā flīģeļa izskanēja arī spāniski motīvi, Hansa Cimmera melodija filmai “Neiespējamā misija 2” ar Tomu Krūzu galvenajā lomā, “Oza zemes burvis”, Edvarda Grīga “Taurenis”, kas teju vai uzbūra dzīvu taureni kultūras nama pavasarīgi gaišajā zālē, franču impresionista Kloda Debisī “Atrastā etīde”, fināls no Sergeja Prokofjeva 4. sonātes, pirms tam pastāstot par krievu skolas pianistu agresīvo, spēcīgo spēlēšanas manieri un atvainojoties kultūras nama darbiniekiem par dienām, kad flīģelim viņa mēģinājumos jāiztur lielāka slodze.
Vestards atzinās, ka viņu valdzina Riharda Vāgnera romantiskās melodijas, un klausītāji tika pamieloti ar operas “Tristans un Izolde” izskaņu.
“Es jums nedziedāšu, un orķestra arī šoreiz nebūs,” sacīja pianists, bet skanējumā es gara acīm sajutu Izoldes pēdējos dvašas vilcienus.
Ne tikai šajā, bet arī citu skaņdarbu laikā man bija jāpielieto savas prasmes sakāpušās asaras nenobirdināt pār vaigiem, jo salvetes bija palikušas somas dziļumā un man šķita noziedzīgi pret citiem klausītājiem un pašu pianistu sākt tās meklēt, un, nedod dievs, sacelt lielāku troksni par savu elpas vilcienu.
Īpašu virtuozitāti varēja baudīt Fēliksa Blūmenfelda “Etīdē vienai kreisajai rokai”, kad šķita, ka tiek spēlēts ar trim, un “Zorba dejā”, ko sakomponējis grieķis Mikis Teodorakis.
Koncerts noslēdzās teju ar meditatīvu dvēselisku paša pianista kompozīciju, kas tapusi, velobraucienā dzimtajā pusē uzejot saulespuķu lauku, kas saplūdis ar saulrieta blāzmu.
Es katru skaņdarbu izkausēju uz mēles kā gardu trifeli un joprojām jūtu pēcgaršu.
Ar nepacietību gaidu pavasari, vasaru, savus velobraucienus un jaunas brīnumainas pļavas, laukus, no kuriem tāpat kā Vestardam iedvesmoties.
Paldies kolēģim Arno par fotoreportāžu uz skatuves, kad bija iespēja pārmīt kādu vārdu par vienas rokas spēlēšanu un personiskumu. ◆
